Dažas zīles rudenim

Par godu rudenim izlēmu ievietot pa kādai bildītei, bet pagaidām izvairoties no rudens krāsām. Šoreiz dažas zīles, nedaudz apstrādātas ar Lightroom 3.

Olympus E-5 jau rīt

Beidzot “foto baumās” nopublicēta arī pirmā oficiālā bildīte ar jauno Olympus E-5. Tiesa, pagaidām tikai pretskatā, pēc kura spriežot, īpašas izmaiņas pret E-3 nav samanāmas (varētu teikt arī, ka izskats ir identisks). Rīt tiks izplatīta oficiālā preses informācija, tad varēs ievērtēt arī ko vairāk.

Fotogrāfija

Šo varētu uzskatīt par turpinājumu iepriekšējam ierakstam par ne-fotogrāfiju. Vakar Raimo Lielbriedis ierādīja kādu mājas lapu, kuru, domāju, var uzskatīt par vienu no labākajiem resursiem kvalitatīvai informācijai par fotomākslu un autoriem. Visu cieņu lapas veidotājiem: korekti, gaumīgi un ar izcilu saturu. Pie iepriekšējā raksta komentāros saņēmu ierosinājumu runāt par kaut ko labu – šī varētu būt neliela atbilde! Visas fotomākslas ikonas vienā vietā, kā arī iespēja sekot līdz mūsdienu ievirzēm.
Saite šeit.

Ne-fotogrāfija

Gunārs Janaitis savā mājas lapā ir nopublicējis pamatīgu problēmrakstu. Par fotogrāfiju, tās metamorfozēm un satelītiem mūsdienu tehnoloģiju apstākļos. Manuprāt, ļoti saturīgs, bet izteikti skarbs raksts (kaut gan Gunārs jau arī nekad nav kautrējies paust savu viedokli, patīk tas kādam vai nē:)). Tas, acīmredzot, tādēļ, ka viņam, tāpat kā daudziem profesionālajiem fotogrāfiem, kuriem fotogrāfija nav tikai “čik-čik, gatavs”, rūp, uz kurieni viss šis process stūrē.

Piekrītu un nepiekrītu. Piekrītu, ka lielākoties viss rakstītais ir patiesība, par daļu no tā jau savā blogā rakstīja arī Raimo Lielbriedis, jo tā ir taisnība, ka liela daļa no tiem, kuri šobrīd fotografē un savus fotoattēlus publicē, neko daudz no tā nesaprot. Vienmēr paliek jautājums – un vai vajag? Ja tas nav dzīves veids un ja tas nav domāšanas un izteikšanās veids… Fotogrāfi ir fotogrāfi, pārējie cilvēki arī ir cilvēki. Striktu robežu, protams, tik milzīgā masā nenovilksi. Nedaudz bēdīgāk ir ar to GJ aprakstīto kategoriju, kuri, neko daudz vēl nesaprotot, sauc sevi par fotogrāfiem, piedāvā savus pakalpojumus, izpratnes un/vai tehniskās varēšanas trūkumu kompensē ar datorapstrādātiem manierīgiem sižetiem un sludina savas patiesības. Tas jauc galvu tiem, kuri nesaprot arī tik daudz un rezultātā veidojas liela, nepārskatāma putra. Piekrītu, ka šobrīd Latvijā vairs nav ar skaidriem kritērijiem atšķirams, kas ir laba un kas slikta fotogrāfija. Patiesībā, nav vispār nekādu kritēriju, izņemot katra fotogrāfa paša iekšējos. Nav aptverošas profesionālas organizācijas (nezinu, kas notika ar Gunāra vadīto un agrāk respektēto profesionālo fotogrāfu asociāciju, kā dēļ tā beidza pastāvēt: vai tās bija parastās latviešu fotogrāfu nesaskaņas, vai finansējuma trūkums), kas, lai kā arī nebūtu, tomēr varētu būt  ekspertu grupa, kura spēj spriest par fotogrāfiju/fotogrāfu kvalifikāciju un māksliniecisko varējumu. Bet arī tā būtu tikai subjektīvu viedokļu izpausme, tomēr vismaz ar izteikti profesionālu vērtējumu. Kā Gunārs tēlaini izrakstās – neviens vairs nestāda kokus un nekopj Fotodārzu, vēlas tikai no tā lauzt, valstiskā mērogā tiešām nevienam nerūp fotogrāfija kā nozare un tai, esot tik demokrātiskai un vispieejamai, nekas cits neatliek kā degradēties.

Nepiekrītu tam, ka tikai fotogrāfi var fotografēt. Var un to dara katrs, kas spēj iegādāties fotokameru. Un lai dara, kamēr nesāk dīžāties un saukt sevi par fotogrāfu. Kā teica mana sieva Sandra, ja viņa, neesot šuvēja, iegādājas audumu un uzšuj sev tādus svārkus kā patīk, ja tie patīk arī kādai draudzenei un arī tā palūdz, lai uzšuj arī viņai, tur nav nekādu pretrunu un nekā nosodāma. Kamēr viņa nesāk apgalvot, ka ir profesionāla šuvēja (jo tāda nav). Ja viņa sāktu uzstāt, ka ir, tad jau būtu problēma, jo viņai nepietiek zināšanu un sapratnes. Bet kamēr tie ir svārki pašas lietošanai, lūdzu, kādēļ nē.

Nepiekrītu, ka viss, kas ievietots Interneta portālos, tiek darīts ar vienu mērķi – pārdot. Jo tas ir nepareizs apgalvojums. Mūsu dienās, kad cilvēki vairs tikpat kā nepasūta papīra kopijas fotosalonos, viņi savas bildītes liek sociālajā vidē, lai tās būtu citiem (draugiem, radiem, protams, pie viena varbūt vēl kādiem interesentiem, ja tādi atrodas) ātrāk un vieglāk pieejamas apskatei. Lētāk un efektīvāk, kā arī neaizņem pašu resursus, pie viena nodrošinot rezerves kopiju ģeogrāfiski citā vietā drošībai pret datora bojājumiem. Ir arī fotografētāji, kuri to dara naudas dēļ, bet tādiem mērķiem parasti ir profesionālie tīkli, kuros arī ir skaidri definēta komercija kā pamatuzstādījums un precīzi profesionālie kritēriji.

Tā ir lavīna, kas veļas pāri pasaulei. Un ne kādam no mums to apturēt (ja skatāmies kaut vai vienu pašu Flickr, kurā katru minūti bez gulēšanas vai pusdienu pārtraukuma vidēji tiek augšuplādēti 5000-7000 attēlu, jāatzīst, ļoti dažādas kvalitātes, bet nebūt ne visi slikti). Lai tas tā arī ir, vienīgi labi būtu spēt nodalīt profesionālo fotogrāfiju, vai fotogrāfiju kā mākslas žanru no visas šīs baisās straumes. “Čužas” un plastmasas glamūrs nepazudīs ne ar kādām direktīvām, kamēr vien būs, kas uz to skatās. Tas, ko novēlēju arī Gunāram – nepakļūt zem šīs lavīnas un turpināt kopt savu dārzu, cik labi vien spēj.

Time Lapse

Viens no žanriem, ko nevar saukt par tradicionālo fotogrāfiju, bet kas mani ļoti valdzina ir time lapse fotogrāfija. Ja ir interesanta koncepcija un labs tehniskais izpildījums, tas ir ļoti skaists izpausmes veids. Diemžēl, arī ārkārtīgi darba un laikietilpīgs. Internetā atrodams daudz skaistu projektu, pie kuriem cilvēki strādājuši mēnešiem vai, atsevišķos gadījumos, pat gadiem. Iespaidīgs ir, piemēram, 14 minūšu garais stāsts par Alpu kalniem, kur 6 puiši veikuši neskaitāmus kadrus bildējot dabu un sadzīvi kalnos gada garumā.

Šoreiz gribēju parādīt citu filmiņu, kura publicēta Vimeo pirms 3 dienām. Domāju, ka šī ir noderīga gan relaksācijai gan iedvesmai. Viss vienā, pats fotografējis un pats iespēlējis pavadījumu. Diemžēl neizdodas “ieguldīt”, tādēļ tikai saite (varbūt, ka tā arī labi, jo autors HD vienalga neļauj izmantot, to var skatīties tikai Vimeo):

Nature Time Lapse III.

Izklaides brīvā dabā

Nedēļas nogalē kopā ar Digital Guru grupu Andra Eglīša gādīgā vadībā bijām izbraukuši fotoplenērā pa Kurzemi. Agris Krusts savā blogā jau paspēja šo ierakstīt un varu viņam tikai pievienoties. Ja šoreiz ne pārāk paveicās ar gaismu (cik tas jau pierasts mūsu apstākļos:)…), kas brīžiem bija, brīžiem nē, tad to pilnībā kompensēja interesantais maršuts un jaukie ceļabiedri. Grupā kā tādā bildēt man nekad nav īpaši paticis, jo man šķiet, ka dabas fotografēšana ir ļoti intīma padarīšana (un to darot es vienmēr pazaudēju laika izjūtu, kas nedrīkstētu būt, ja jārēķinās arī ar citiem grupas dalībniekiem), tomēr šādiem pasākumiem ir citas pozitīvās iezīmes – interesanti neformālie kontakti, iespēja uzzināt dažādas pieredzes un vienkārši patīkami pavadīts laiks ar līdzīgu kaiti “sirgstošo” sabiedrībā. Pie viena atklāju jaunas interesantas vietas, kurām bieži biju braucis pat ļoti tuvu garām, par tām nenojaušot.

Vienam no grupas dalībniekiem pie Talsiem ir omulīgs viesu nams, kuru viņš laipni piedāvāja mums izmantot nakšņošanai. Domāju, ka tā ir laba vieta, kuru varu droši ieteikt, ja vēl kādi foto entuziasti nelielās grupās grib ko līdzīgu pasākt Kurzemes pusē, jo Kaspars, kurš ir šīs mītnes saimnieks, pats izteica tādu ierosinājumu.

Klāt pievienoju dažas šajā plenērā radušās bildītes.

Buse-1

Renda-2Renda-1

Skabarzi

Sunas

Par krāsu balansu

Sākumā – skopuļa žēlabas

Nupat man sāk nepatikt ierobežojumi, ko rada bezmaksas blogošana WordPress-ā. Esmu izveidojis vairākas sadaļas, kurām loģiski būtu jāvar funkcionēt neatkarīgi, bet neatrodu iespējas publicēt atsevišķus rakstus dažādās sadaļās – viss, ko rakstu, nonāk kopējā sākuma lapā. Varbūt vienkārši neprotu lietot instrumentu? Skatījos forumos, kur citi bija mocījušies ar līdzīgām problēmām un vienīgais, man gan ne pārāk saprotamais, ieteikums bija viedot vairākas pirmās lapas. Mēģināju, bet neko racionālu no tā neguvu un metu mieru. Laikam vienīgā iespēja mainīt lietu kārtību saprotamā veidā, ir tā pati nepatīkamā izvēle – maksāt. Maksāt par brīvību veidot savu piezīmju grāmatiņu tuvāk tai, kādu vēlētos to redzēt.

Par krāsu balansu

Šodien ciemos bija iegriezies Mārcis Bendiks. Pārrunājām iespējamās apmācību tēmas, kuras viņš viņš varētu vadīt Digital Guru ietvaros. Nonācām pie rezultāta, ka varētu būt divi atšķirīgi kursi: “Darba plūsmas organizēšana darbam ar RAW failiem” un otrs, grūtāk definējams, ar pagaidu nosaukumu, “Negatīvais process melnbaltajā fotogrāfijā un tā pilnveidošana”, kas ietvertu sevī arī atsevišķu mācību moduli par eksponometriju un ekspozīcijas kontroles līdzekļiem. Nezinu, cik būs interesentu, tomēr, ņemot vērā pasniedzēja erudīciju, vajadzētu būt labai programmai. Arī es labprāt apmeklēšu kursu par RAW procesu, kaut ar to, tāpat kā vairums fotogrāfu, jau darbojos ikdienā. Tomēr vienmēr atrodas lietas, kuras smalkumos nezinām un man šķiet ļoti interesants Mārča skatījums, ņemot vērā viņa ārkārtīgi pamatīgo iedziļināšanos lietās.

Abu šo tēmu, it īpaši otrās, sakarā, pieminējām arī dažādos palīglīdzekļus pareiza krāsu balansa un ekspozīcijas noteikšanai. Mārcis jau kā solīdu produktu ir izveidojis savu mērīšanas skalu, kuru ļoti labi var lietot gan ekspozīcijas noteikšanai, gan ekstrēmo galu mērīšanai, gan arī jauktās gaismas, žargonā sauktas par krosu, novērtēšanai. Pie tam par saprātīgu cenu. Iespējams, ka kursa apmeklētājiem A4 versija tiks dota par brīvu. Savukārt A3 un A2 varianti būs pieejami par ļoti nelielu un īpaši taisnīgu samaksu.

Kādu laiku nebiju pārāk sekojis jaunumiem, kas šajā sakarā ir apkārtējā tirgū, jo pats jūtos gluži komfortabli ar to aprīkojumu, kādu lietoju. Baltā balansam lietoju no Amerikas pasūtīto WhiBal 3 karšu komplektu (no kurām gan pārsvarā izmantoju vienu – lielāko), krāsu kontrolei GretagMacbeth (tagad jau X-Rite) ColorChecker kartes, bet iekārtu kalibrēšanai un profilu veidošanai – tā paša GretagMacbeth eye1 komplektu, kas precīzi atbilst patreizējam X-Rite i1XTreme. Ir mājās arī Datacolor Spyder2, bet to nav iznācis lietot jau ļoti sen, kaut gan patiesībā monitora kalibrēšanai tas zināmā mērā bija pat ērtāks, savukārt viņu ražotā printeru profilu būvējamā iekārta, kurai vairs pat neatceros nosaukumu, izrādījās normālam darbam pagalam nederīga. Iespējams, ka jaunie izstrādājumi ir labāki, bet vairs nav vajadzības mēģināt. Kam interesē aplūkot Datacolor dzīvē, šķiet, tie pie mums ir iegādājami Capital (vismaz viņu Apple veikalos es tos esmu redzējis). X-Rite, šķiet, joprojām lepni pārstāv Heidelberg Latvija.

Pārlūkojot Datacolor jauno produktu piedāvājumu ieraudzīju jauku produktu baltā balansa noteikšanai, kas gan mani uzrunāja – spydercube. Interesanta ir tā forma ar vairākām skaldnēm, kuras palīdz gan noteikt maksimumus/minimumus, gan 18% pelēkā plaknes, kas vienlīdz derīgas kā ekspozīcijas kontrolei, tā baltā balansam. Savas formas dēļ tas ir īpaši pateicīgs krāsu balansa noteikšanai jauktās gaismās, kurās visbiežāk apjūk kameru iebūvētā mērīšana. Ja uzklātā krāsa šim ABS plastmasas klucim ir kvalitatīva un atbilstība ir tiešām tik ticama kā viņi raksta specifikācijā, tad cenaEUR59.- ir gluži pieņemama. Par šo gan nezinu, vai Capital tādus tur uz vietas.

Pirms kāda laika aplūkoju arī uz parādīšanās laiku plaši izslavētos ExpoDisc filtrus. Pēc funkcionalitātes izsaktījās tiešām ērti. Tā kā pie mums nekur dabā tos apskatīt nebija iespējams, tad pagājušajā gadā, nonākot Japānā, protams, bija vēlēšanās aplūkot turienes fotoveikalu piedāvājumu un, tai skaitā, arī šos filtrus. Par Japānas veikaliem kā tādiem labāk nesākt izrakstīties, jo kaut vai tas viens fotoveikals, kuru apmeklēju Tokijas centrā, atstāja pilnīgi graujošu iespaidu ar saviem astoņiem vai cik stāviem un neaptverami lielo preču un pircēju daudzumu. Lai kā nebūtu, atradu arī nodaļu ar filtriem un novērtēju to, ka ērtai lietošanai katram objektīvam diemžēl jāpērk savs filtrs, kura cena nebūt nav zema arī uzlecošās saules zemē. Tā kā man lietošanā ir padaudz objektīvu un tikai diviem sakrīt vītne, sapratu, ka šos neieviesīšu. Šobrīd ir arī lētāki (un, manuprāt, arī aizdomīgāki) piedāvājumi dažādās variācijās, pie tam jau, kā pie labas prakses pienākas, tiek piedāvāti arī it kā konkrētu ražotāju kamerām. Šeit, kā piemērs, Tālo Austrumu objektīvu vāciņi baltā balansa iestādīšanai no Dot Line Corp. Salīdzinot ar visiem šiem objektīvu aizsedzējiem, labam un atbildīgam rezultātam noderīgāki izskatās CBL diski, kuri gan vairs nemaksā 20 dolārus.

Protams, ir vēl daudz citu veidu kā atrast/neatrast korektu krāsu attiecību attēlā, no kuriem visbiežāk lietotais ir tas pats automātiskais režīms kamerā, paļaujoties, ka gan jau būs labi, ar nelielu “piedzīšanu” pēcapstrādē datorā. Un lielā daļā gadījumu ar to arī pietiek, jo, ja mēs bildējam brīvā dabā, tāpat nekāda balansēšana ar palīglīdzekļiem nav ticama. Šis arī ir tikai stāstiņš par iespējām, kuras varam izmantot, ja gribam prognozējamu rezultātu sarežģītos apstākļos. Un, ja neiznāk, vienmēr ir jaukā iespēja taisīt “mākslu”, vai padarīt attēlu monohromu…

Īsā ziņa – mācīsimies fotografēt dabu!

Patiess prieks redzēt “Digital Guru” pulciņā arī Andri Eglīti – neapšaubāmi labāko Latvijas dabas fotogrāfu! Tiem, kurus interesē apgūt dabas uzņemšanas smalkumus, šī varētu būt unikāla iespēja uzzināt vairāk gan klausoties mācību lekcijas, gan arī praktiski darbojoties kopā dabā.

Sīkāka informācija:

DG_logo_mazs

Gaisma

Fotografējot vēl neviens nav atklājis neglīto. Toties jo daudzi – pateicoties fotogrāfijām – atklājuši skaisto…” Šis samērā pretenciozais teksts, ko Sjūzena Sontāga raksta savā grāmatā “Par fotogrāfiju“, manuprāt lielā mērā ir patiesīgs un raksturo lietu kārtību attiecībā uz fotogrāfiju. Ar šo gribēju sākt pārdomu sēriju par lietām, kas saistītas ar attēliem, kā es tās redzu un saprotu. Par iespējām un sajūtām, kādas sniedz fotografēšana, vai, tieši otrādi, lietām, ko nevar atrisināt fotogrāfiskā ceļā. Kā par tehniskajām, tā arī emocionālajām. Noteikti neiznāks nekas secīgs un tas arī nav mans mērķis. Mēģināšu apskatīt lietas dažādos rakursos, atkarībā no tā, kas šķitīs tam brīdim aktuāls.

Gaisma

Šoreiz nerunāšu par attēla sižetu, ideju, projekta koncepciju vai citām tikpat augstām lietām. Tēma, ar ko gribēju sākt, ir gaisma. Gaisma fotogrāfijā ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas nosaka attēla kvalitāti. Gaisma kā radošs instruments, gaisma kā izteiksmes līdzeklis, gaisma kā noskaņas radītāja, gaisma kā kvalitātes kritērijs. Dabiskā gaisma un mākslīgā gaisma. Protams, no tehniskā viedokļa pats pamats ir eksponēšanas prasme un pareizas ekspozīcijas noteikšana, bet arī tā galvenokārt ir saistīta ar gaismas kvalitātes novērtēšanu.

Fotografējot reizēm pieķeru sevi pie grēka, ka mēģinu iemūžināt kadrā gaismu. It īpaši dabā. Reizēm, bildējot prieka pēc, pats sižets var būt gluži formāls, šķiet svarīgāk, lai tur būtu jūtama gaismas klātbūtne. Gaisma sejā, gaisma rasas pilienā uz zāles stiebra, gaisma mežā, gaisma sniegā, gaisma ūdenī, gaisma no loga ailes vai gaisma no mēness ziemas naktī, gaisma caur smoga radīto dūmaku, vai gaisma rīta miglā. Gaismas raksturs nosaka uzņemamā notikuma un tātad arī kadra noskaņu: vai tā ir klaja un spilgta, mākoņu vai drapēriju kliedēta, noslēpumaina klusināta, vairāk nojaust ļaujoša kā atklājoša, tieša, atstarojoša, no tāluma nākoša, virsgaisma vai no apakšas izspīdoša. Jebkuru gaismu var izmantot, būtiski ir saprast, kādu raksturu tā veido un kādus ierobežojumus rada kameras iespējas. Parastā problēma, kuru vēl neapzinās tie, kuri ir fotografēšanas sākumā, ir pārāk spilgtā gaisma, ko dod saule dienas laikā. Tā šķiet ļoti patīkama, jo, darbojoties ar kompaktkamerām (vai, ja ambīciju jau sākotnēji ir vairāk, spoguļkamerām) automātiskajā režīmā, bildes sanāk spilgtas, īsā apgaismošanas laika dēļ nerodas problēmas ar izsmērētiem kadriem, pat ar zemas gaismasspējas objektīviem fokusēšanās ir ātra. Vienīgā nelaime – parādās izdegušas vietas gaišajās un pilnīgi melnas zonas ēnu daļās, ko grūti nesodīti datorā izlabot. Tas ir faktors, kura dēļ pieredzējuši fotogrāfi, ja nav pietiekamu palīglīdzekļu gaismas kontrolei, labprātāk izvairās no uzņemšanas spilgtā gaismā, vai, ja to dara, tad skaidri apzinās, ko tieši no šīs gaismas viņi grib “paņemt”. Bet šeit jau atkal sākas stāsts par eksponēšanu un pieejamo gaismas diapazonu, ko šajā reizē nemēģināšu apspriest. Ne velti dabas (tas attiecināms tikpat lielā mērā arī uz urbāno ainavu)  fotogrāfu žargonā ir termins “zelta stunda”, kas ir laiks no rīta un vakarā pusstundu pirms un pusstundu pēc saules lēkta un saules rieta (tas gan ir samērā relatīvs diapazons, jo dažādās ģeogrāfiskā platuma joslās šis laika posms var būt atšķirīgs). Šajā laikā gaismas intensitāte ir daudz zemāka, kas dod iespēju panākt niansētu smalku attēlu bez “izkritumiem” un ar mīkstām ēnām. Protams, ja bildē pretgaismā, tad pat saulrietā kontrasts ir pārāk dramatisks un droši vien būtu jāņem palīgā pārejas (graduated) filtri. Fotografējot dabā dienas laikā, ja nav iespējas lietot atstarotājus un/vai zibspuldzi, veiksmes gadījumā ļoti labs palīgs gaismas izlīdzināšanai var būt balti, saules apspīdēti mākoņi, kuri darbojas kā milzīgs mīkstinošs atstarotājs. Arī kontrastainu gaismu var izmantot, ja ir vēlme panākt dramatisku efektu, piemēram, uzņemot portretus vai pastiprinot efektu depresīvas vides attēlojumā.

Ir arī visu sabojājošā, plakanā, melnas ēnas veidojošā  gaisma no iebūvētās zibspuldzes, kas spēj iznīcināt jebkuru kadru un noskaņu. Protams, izmantojot piegaismošanai, arī tā var būt palīdzīga, bet pārsvarā tā acīm redzami tiek izmantota nelaikā un nevietā.

Visērtākais līdzeklis darbam neapšaubāmi ir kontrolētā  studijas gaisma, kurai var nomērīt temperatūru, saregulēt diapazonu un gaismas krišanas virzienus. Tomēr tas, diemžēl, ir izmantojams visai ierobežotos gadījumos, tādēļ vienalga ir jāskatās un jāpēta pieejamā gaisma dažādās situācijās, jābildē un jāizdara secinājumi. Šādi vingrinājumi ātri vien noved pie noderīgas pieredzes ātrai gaismas novērtēšanai, kas palīdzēs bez kavēšanās saprast, ko no sava fototehnikas arsenāla konkrētajos apstākļos var un ko vairs nevar iegūt. Tas ir svētīgi arī no tā aspekta, ka pie šīs darbošanās katrs ir spiests apgūt savu instrumentu, lai nebūtu jādomā , bet gan ko es gribu/varu uzņemt, jo negribētos pat apspriest variantu: “es vienkārši knipsēju – kā sanāks, tā būs”.

Lai nebūtu pavisam garlaicīgi, pievienoju pāris bildītes no pagājušās nedēļas izbraukuma “zaļumos”, kuras varētu raksturot kā formālas bez kādas īpašas un dziļas nozīmes. Pavisam vienkārši sižeti uzņemti pie lauku mājas pievakares gaismā.

Gaisma_lapa

Gaisma_celms

Fotolietas

Šīs reizes ieraksts man radās, netīšām izlasot saraksti Fotoblog-ā. Sintija ievietoja informāciju par “Digital Guru” jauno fotokursu ar Gunāru Janaiti, kas neizbēgami veicināja komentāru plūsmu. Domas dalījās, tomēr šoreiz tās pārsvarā nebija negatīvas, kas liecina par zināmu cieņu pret Gunāru Janaiti. Tomēr kārtējo reizi pavīdēja doma, kas ikdienā redzama daudzos forumos par dažādām tēmām – visu var izlasīt un iemācīties internetā.

Ko var iegūt internetā?

Internetā, protams, atrodams bezgala daudz resursu, kur iespējams iegūt jebkura veida pamācības: kā lietot sociālos tīklus, kā gatavot ēst, kā iet, kā skriet, kā skrūvēt, kā elpot, kā gulēt utt. Lielākoties tie ir noderīgi resursi, kuri palīdz tikt skaidrībā ar atsevišķiem jautājumiem. Var iemācīties terminus un dažādu rīku tehniskās specifikācijas (ja saprot, ko ar to visu pēc tam darīt), var iemācīties metodes, kā, ko un ar kādiem tehnoloģiskajiem rīkiem labāk/pareizāk darīt rezultāta sasniegšanai. Var redzēt tūkstošiem, miljoniem paraugu ar vai bez kvalitātes atlases. Tas dod iespēju par visu zinoši izteikties, jo allaž ir uz ko droši atsaukties.

Zināmā mērā tas palīdz attīstīt arī kompozīcijas izjūtu un iegaumēt tehniskās metodes, jo, redzot pietiekami daudz labu darbu (tas gan atkarīgs no atlases, jo, diemžēl, interneta gūzmā sliktu ir nesalīdzināmi vairāk), tie neizbēgami atstāj iespaidu uz kadra veidošanu un kompozīciju. Bet, vai mēs saprotam, kādēļ? Vai tā ir mūsu pašu griba un redzējums, vai tikai sublimācija no noskatītā? Un vai mēs esam iemācījušies izdarīt secinājumus par rezultātu? Esmu par to, ka ir jāskatās labi darbi un, jo vairāk un tuvāk oriģinālam, jo labāk. Tas nozīmē iešanu uz labu autoru izstādēm, vai vismaz kvalitatīvu iespiestu reprodukciju un grāmatu skatīšanos. Pie tam, būtu labi zināt, kādēļ autors ir strādājis tieši tā un kas veicinājis viņa darbu rašanos.

Tomēr, manuprāt, ir lietas, ko internetā nevar iemācīties. Varbūt kāds spēj, tomēr grūti tam noticēt.

Ko nevar iegūt internetā?

Internetā nevar iemācīties domāt, nevar iemācīties sajust, nevar iemācīties skatīties un vērtēt, nevar iemācīties saredzēt. Un nevar iegūt sajūtas. Sajūtas, ko dod kontakts ar citiem kolēģiem un pasniedzēju, kad lietas dara kopā, kad redz katra domāšanu, kad apspriež katra veiksmes (vai neveiksmes). Tas ir veids, kā patiesi var mācīties redzēt, saredzēt, skatīties, saprast. Mācīties domāt par to, ko un kādēļ mēs darām.

Es nodarbojos ar fotogrāfiju jau ilgu laiku, esmu izlasījis kaudzi grāmatu (nerunājot par žurnāliem un internetu), tomēr nekas neatsver dzīvo kontaktu. Laika gaitā esmu mācījies arī pie vairākiem profesionāliem fotogrāfiem, mēģinot saprast, kā viņi strādā un no katra esmu ieguvis kādas atziņas par fotogrāfiju. Un noteikti ir vērts to darīt visiem, kas grib ar to nopietni nodarboties (jautājums – vai ir vērts tērēt savu laiku  nodarbojoties nenopietni?…)!

Runājot par Gunāru Janaiti kā pasniedzēju es varu teikt tikai labāko. Es viņu pazīstu jau ilgāku laiku, bieži tiekos arī ikdienā un viņa viedoklis man vienmēr šķiet ļoti noderīgs, kaut ne vienmēr viņam piekrītu. Gunārs allaž saka to, ko domā, pat ja viedoklis ir negatīvs. Šogad izmantoju iespēju un izgāju “Digital Guru” pavasara kursu pie Gunāra. Varbūt paveicās, bet sanāca ļoti laba grupa, kaut sastāvs nebija viendabīgs – bija gan jau profesionāli fotogrāfi, gan arī iesācēji. Jau sākumā izveidojās kaut kāda pozitīva maģija, kas gāja cauri mācībām līdz kursa beigām, un arī pēc noslēguma “diplomdarbu” aizstāvēšanas visiem bija sajūta, ka gribētos to turpināt vēl un vēl. Gunārs nemāca (vai māca ļoti nedaudz) tehniskās lietas, toties viņš prot parādīt fotogrāfiju kā dzīves veidu, kā domāšanas procesu, māca vērtējoši ielūkoties apkārtējās norisēs, mēģinot saskatīt un nofiksēt īpašo un būtisko.

Šo visu nerakstu tādēļ, ka cerētu gūt kādu labumu, mēģinot pārliecināt iet uz “Digital Guru” vai kādām citām klātienes apmācību vietām. Tie, kuri sajutīs nepieciešamību, to izdarīs tāpat. Tie, kuri domās, ka visu var apgūt pašu spēkiem, nekur neies, lai ko es te rakstītu:).

No savas pieredzes varu spriest, kas dod kādus rezultātus.  Jau vairākus gadus esmu Olympus E-sistēmas fotoskolas pasniedzējs un tas man ir devis vērtīgu iespēju iepazīt vairākus simtus mācīties gribošu cilvēku. Sākumā man šķita, ka tiem, kuri nāk mācīties, būtu tikai normāli izmantot parasto stāstu: nopirki kameru – izlasi instrukciju. Bet drīz vien kļuva skaidrs, ka cilvēkam, kurš pirmo reizi ieguvis spoguļkameru, instrukcija nepalīdz, jo nav vēsturiskās pieredzes, kas nozīmē, ka nav arī nekādas izpratnes par funkcijām un terminiem, kas tajā aprakstīti. Šajā gadījumā var iet garāko ceļu iemēģinot podziņas, skatoties instrukcijā un paralēli meklējot praktiskos padomus internetā. Tie, kuriem ir tehniskā domāšana un konstruktīva lietu uztvere, var pat samērā ātri noorientēties, ko kas nozīmē un kā funkciju izmaiņas ietekmē rezultātu. Tālāk jautājums tikai par radošo attīstību, kad tomēr jādodas mācīties pie kāda meistara/meistariem.  Ja stiprā puse ir radošā, cilvēkus pārņem bezcerība un viņi samierinās ar automātiskās uzņemšanas režīma izmantošanu. Rezultāti var būt pat ļoti labi, tomēr pamatlietu un sava darba instrumenta nepārzināšana rada virkni ierobežojumu, kas agri vai vēlu noved pie vēlmes saprast kaut ko vairāk.  Ja turpina vienkārši knipsēt, tad nonākam pie parastā rezultāta, ar kādu ir pilns internets – neizteiksmīgas gadījuma bildītes, vai, bieži vien tieši otrādi – pārsarežģītus formālus  attēlus, kuros mēģināts izmantot datorprogrammu piedāvātās funkcijas, veidojot samocītus krāsu un filtru hibrīdus, lai kompensētu satura un domas trūkumu.Tas ir kaut kas, ko droši, nevienu netraucējot var ievietot kādā no neskaitāmajiem bilžu portāliem.

Tā dēļ man šķiet, ka tomēr ir nepieciešams mācīties no labiem paraugiem un pie labiem pasniedzējiem (labāk pie vairākiem atšķirīgiem), pārņemot viņu pieredzi un zināšanas, mācoties skatīties un saredzēt, mācoties vērtēt un mācoties domāt.