Gunārs Janaitis savā mājas lapā ir nopublicējis pamatīgu problēmrakstu. Par fotogrāfiju, tās metamorfozēm un satelītiem mūsdienu tehnoloģiju apstākļos. Manuprāt, ļoti saturīgs, bet izteikti skarbs raksts (kaut gan Gunārs jau arī nekad nav kautrējies paust savu viedokli, patīk tas kādam vai nē:)). Tas, acīmredzot, tādēļ, ka viņam, tāpat kā daudziem profesionālajiem fotogrāfiem, kuriem fotogrāfija nav tikai "čik-čik, gatavs", rūp, uz kurieni viss šis process stūrē.
Piekrītu un nepiekrītu. Piekrītu, ka lielākoties viss rakstītais ir patiesība, par daļu no tā jau savā blogā rakstīja arī Raimo Lielbriedis, jo tā ir taisnība, ka liela daļa no tiem, kuri šobrīd fotografē un savus fotoattēlus publicē, neko daudz no tā nesaprot. Vienmēr paliek jautājums - un vai vajag? Ja tas nav dzīves veids un ja tas nav domāšanas un izteikšanās veids... Fotogrāfi ir fotogrāfi, pārējie cilvēki arī ir cilvēki. Striktu robežu, protams, tik milzīgā masā nenovilksi. Nedaudz bēdīgāk ir ar to GJ aprakstīto kategoriju, kuri, neko daudz vēl nesaprotot, sauc sevi par fotogrāfiem, piedāvā savus pakalpojumus, izpratnes un/vai tehniskās varēšanas trūkumu kompensē ar datorapstrādātiem manierīgiem sižetiem un sludina savas patiesības. Tas jauc galvu tiem, kuri nesaprot arī tik daudz un rezultātā veidojas liela, nepārskatāma putra. Piekrītu, ka šobrīd Latvijā vairs nav ar skaidriem kritērijiem atšķirams, kas ir laba un kas slikta fotogrāfija. Patiesībā, nav vispār nekādu kritēriju, izņemot katra fotogrāfa paša iekšējos. Nav aptverošas profesionālas organizācijas (nezinu, kas notika ar Gunāra vadīto un agrāk respektēto profesionālo fotogrāfu asociāciju, kā dēļ tā beidza pastāvēt: vai tās bija parastās latviešu fotogrāfu nesaskaņas, vai finansējuma trūkums), kas, lai kā arī nebūtu, tomēr varētu būt  ekspertu grupa, kura spēj spriest par fotogrāfiju/fotogrāfu kvalifikāciju un māksliniecisko varējumu. Bet arī tā būtu tikai subjektīvu viedokļu izpausme, tomēr vismaz ar izteikti profesionālu vērtējumu. Kā Gunārs tēlaini izrakstās - neviens vairs nestāda kokus un nekopj Fotodārzu, vēlas tikai no tā lauzt, valstiskā mērogā tiešām nevienam nerūp fotogrāfija kā nozare un tai, esot tik demokrātiskai un vispieejamai, nekas cits neatliek kā degradēties.

Nepiekrītu tam, ka tikai fotogrāfi var fotografēt. Var un to dara katrs, kas spēj iegādāties fotokameru. Un lai dara, kamēr nesāk dīžāties un saukt sevi par fotogrāfu. Kā teica mana sieva Sandra, ja viņa, neesot šuvēja, iegādājas audumu un uzšuj sev tādus svārkus kā patīk, ja tie patīk arī kādai draudzenei un arī tā palūdz, lai uzšuj arī viņai, tur nav nekādu pretrunu un nekā nosodāma. Kamēr viņa nesāk apgalvot, ka ir profesionāla šuvēja (jo tāda nav). Ja viņa sāktu uzstāt, ka ir, tad jau būtu problēma, jo viņai nepietiek zināšanu un sapratnes. Bet kamēr tie ir svārki pašas lietošanai, lūdzu, kādēļ nē.
Nepiekrītu, ka viss, kas ievietots Interneta portālos, tiek darīts ar vienu mērķi - pārdot. Jo tas ir nepareizs apgalvojums. Mūsu dienās, kad cilvēki vairs tikpat kā nepasūta papīra kopijas fotosalonos, viņi savas bildītes liek sociālajā vidē, lai tās būtu citiem (draugiem, radiem, protams, pie viena varbūt vēl kādiem interesentiem, ja tādi atrodas) ātrāk un vieglāk pieejamas apskatei. Lētāk un efektīvāk, kā arī neaizņem pašu resursus, pie viena nodrošinot rezerves kopiju ģeogrāfiski citā vietā drošībai pret datora bojājumiem. Ir arī fotografētāji, kuri to dara naudas dēļ, bet tādiem mērķiem parasti ir profesionālie tīkli, kuros arī ir skaidri definēta komercija kā pamatuzstādījums un precīzi profesionālie kritēriji.

Tā ir lavīna, kas veļas pāri pasaulei. Un ne kādam no mums to apturēt (ja skatāmies kaut vai vienu pašu Flickr, kurā katru minūti bez gulēšanas vai pusdienu pārtraukuma vidēji tiek augšuplādēti 5000-7000 attēlu, jāatzīst, ļoti dažādas kvalitātes, bet nebūt ne visi slikti). Lai tas tā arī ir, vienīgi labi būtu spēt nodalīt profesionālo fotogrāfiju, vai fotogrāfiju kā mākslas žanru no visas šīs baisās straumes. "Čužas" un plastmasas glamūrs nepazudīs ne ar kādām direktīvām, kamēr vien būs, kas uz to skatās. Tas, ko novēlēju arī Gunāram - nepakļūt zem šīs lavīnas un turpināt kopt savu dārzu, cik labi vien spēj.