Īsā ziņa – mācīsimies fotografēt dabu!

Patiess prieks redzēt “Digital Guru” pulciņā arī Andri Eglīti – neapšaubāmi labāko Latvijas dabas fotogrāfu! Tiem, kurus interesē apgūt dabas uzņemšanas smalkumus, šī varētu būt unikāla iespēja uzzināt vairāk gan klausoties mācību lekcijas, gan arī praktiski darbojoties kopā dabā.

Sīkāka informācija:

DG_logo_mazs

Advertisements

Gaisma

Fotografējot vēl neviens nav atklājis neglīto. Toties jo daudzi – pateicoties fotogrāfijām – atklājuši skaisto…” Šis samērā pretenciozais teksts, ko Sjūzena Sontāga raksta savā grāmatā “Par fotogrāfiju“, manuprāt lielā mērā ir patiesīgs un raksturo lietu kārtību attiecībā uz fotogrāfiju. Ar šo gribēju sākt pārdomu sēriju par lietām, kas saistītas ar attēliem, kā es tās redzu un saprotu. Par iespējām un sajūtām, kādas sniedz fotografēšana, vai, tieši otrādi, lietām, ko nevar atrisināt fotogrāfiskā ceļā. Kā par tehniskajām, tā arī emocionālajām. Noteikti neiznāks nekas secīgs un tas arī nav mans mērķis. Mēģināšu apskatīt lietas dažādos rakursos, atkarībā no tā, kas šķitīs tam brīdim aktuāls.

Gaisma

Šoreiz nerunāšu par attēla sižetu, ideju, projekta koncepciju vai citām tikpat augstām lietām. Tēma, ar ko gribēju sākt, ir gaisma. Gaisma fotogrāfijā ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas nosaka attēla kvalitāti. Gaisma kā radošs instruments, gaisma kā izteiksmes līdzeklis, gaisma kā noskaņas radītāja, gaisma kā kvalitātes kritērijs. Dabiskā gaisma un mākslīgā gaisma. Protams, no tehniskā viedokļa pats pamats ir eksponēšanas prasme un pareizas ekspozīcijas noteikšana, bet arī tā galvenokārt ir saistīta ar gaismas kvalitātes novērtēšanu.

Fotografējot reizēm pieķeru sevi pie grēka, ka mēģinu iemūžināt kadrā gaismu. It īpaši dabā. Reizēm, bildējot prieka pēc, pats sižets var būt gluži formāls, šķiet svarīgāk, lai tur būtu jūtama gaismas klātbūtne. Gaisma sejā, gaisma rasas pilienā uz zāles stiebra, gaisma mežā, gaisma sniegā, gaisma ūdenī, gaisma no loga ailes vai gaisma no mēness ziemas naktī, gaisma caur smoga radīto dūmaku, vai gaisma rīta miglā. Gaismas raksturs nosaka uzņemamā notikuma un tātad arī kadra noskaņu: vai tā ir klaja un spilgta, mākoņu vai drapēriju kliedēta, noslēpumaina klusināta, vairāk nojaust ļaujoša kā atklājoša, tieša, atstarojoša, no tāluma nākoša, virsgaisma vai no apakšas izspīdoša. Jebkuru gaismu var izmantot, būtiski ir saprast, kādu raksturu tā veido un kādus ierobežojumus rada kameras iespējas. Parastā problēma, kuru vēl neapzinās tie, kuri ir fotografēšanas sākumā, ir pārāk spilgtā gaisma, ko dod saule dienas laikā. Tā šķiet ļoti patīkama, jo, darbojoties ar kompaktkamerām (vai, ja ambīciju jau sākotnēji ir vairāk, spoguļkamerām) automātiskajā režīmā, bildes sanāk spilgtas, īsā apgaismošanas laika dēļ nerodas problēmas ar izsmērētiem kadriem, pat ar zemas gaismasspējas objektīviem fokusēšanās ir ātra. Vienīgā nelaime – parādās izdegušas vietas gaišajās un pilnīgi melnas zonas ēnu daļās, ko grūti nesodīti datorā izlabot. Tas ir faktors, kura dēļ pieredzējuši fotogrāfi, ja nav pietiekamu palīglīdzekļu gaismas kontrolei, labprātāk izvairās no uzņemšanas spilgtā gaismā, vai, ja to dara, tad skaidri apzinās, ko tieši no šīs gaismas viņi grib “paņemt”. Bet šeit jau atkal sākas stāsts par eksponēšanu un pieejamo gaismas diapazonu, ko šajā reizē nemēģināšu apspriest. Ne velti dabas (tas attiecināms tikpat lielā mērā arī uz urbāno ainavu)  fotogrāfu žargonā ir termins “zelta stunda”, kas ir laiks no rīta un vakarā pusstundu pirms un pusstundu pēc saules lēkta un saules rieta (tas gan ir samērā relatīvs diapazons, jo dažādās ģeogrāfiskā platuma joslās šis laika posms var būt atšķirīgs). Šajā laikā gaismas intensitāte ir daudz zemāka, kas dod iespēju panākt niansētu smalku attēlu bez “izkritumiem” un ar mīkstām ēnām. Protams, ja bildē pretgaismā, tad pat saulrietā kontrasts ir pārāk dramatisks un droši vien būtu jāņem palīgā pārejas (graduated) filtri. Fotografējot dabā dienas laikā, ja nav iespējas lietot atstarotājus un/vai zibspuldzi, veiksmes gadījumā ļoti labs palīgs gaismas izlīdzināšanai var būt balti, saules apspīdēti mākoņi, kuri darbojas kā milzīgs mīkstinošs atstarotājs. Arī kontrastainu gaismu var izmantot, ja ir vēlme panākt dramatisku efektu, piemēram, uzņemot portretus vai pastiprinot efektu depresīvas vides attēlojumā.

Ir arī visu sabojājošā, plakanā, melnas ēnas veidojošā  gaisma no iebūvētās zibspuldzes, kas spēj iznīcināt jebkuru kadru un noskaņu. Protams, izmantojot piegaismošanai, arī tā var būt palīdzīga, bet pārsvarā tā acīm redzami tiek izmantota nelaikā un nevietā.

Visērtākais līdzeklis darbam neapšaubāmi ir kontrolētā  studijas gaisma, kurai var nomērīt temperatūru, saregulēt diapazonu un gaismas krišanas virzienus. Tomēr tas, diemžēl, ir izmantojams visai ierobežotos gadījumos, tādēļ vienalga ir jāskatās un jāpēta pieejamā gaisma dažādās situācijās, jābildē un jāizdara secinājumi. Šādi vingrinājumi ātri vien noved pie noderīgas pieredzes ātrai gaismas novērtēšanai, kas palīdzēs bez kavēšanās saprast, ko no sava fototehnikas arsenāla konkrētajos apstākļos var un ko vairs nevar iegūt. Tas ir svētīgi arī no tā aspekta, ka pie šīs darbošanās katrs ir spiests apgūt savu instrumentu, lai nebūtu jādomā , bet gan ko es gribu/varu uzņemt, jo negribētos pat apspriest variantu: “es vienkārši knipsēju – kā sanāks, tā būs”.

Lai nebūtu pavisam garlaicīgi, pievienoju pāris bildītes no pagājušās nedēļas izbraukuma “zaļumos”, kuras varētu raksturot kā formālas bez kādas īpašas un dziļas nozīmes. Pavisam vienkārši sižeti uzņemti pie lauku mājas pievakares gaismā.

Gaisma_lapa

Gaisma_celms

Fotolietas

Šīs reizes ieraksts man radās, netīšām izlasot saraksti Fotoblog-ā. Sintija ievietoja informāciju par “Digital Guru” jauno fotokursu ar Gunāru Janaiti, kas neizbēgami veicināja komentāru plūsmu. Domas dalījās, tomēr šoreiz tās pārsvarā nebija negatīvas, kas liecina par zināmu cieņu pret Gunāru Janaiti. Tomēr kārtējo reizi pavīdēja doma, kas ikdienā redzama daudzos forumos par dažādām tēmām – visu var izlasīt un iemācīties internetā.

Ko var iegūt internetā?

Internetā, protams, atrodams bezgala daudz resursu, kur iespējams iegūt jebkura veida pamācības: kā lietot sociālos tīklus, kā gatavot ēst, kā iet, kā skriet, kā skrūvēt, kā elpot, kā gulēt utt. Lielākoties tie ir noderīgi resursi, kuri palīdz tikt skaidrībā ar atsevišķiem jautājumiem. Var iemācīties terminus un dažādu rīku tehniskās specifikācijas (ja saprot, ko ar to visu pēc tam darīt), var iemācīties metodes, kā, ko un ar kādiem tehnoloģiskajiem rīkiem labāk/pareizāk darīt rezultāta sasniegšanai. Var redzēt tūkstošiem, miljoniem paraugu ar vai bez kvalitātes atlases. Tas dod iespēju par visu zinoši izteikties, jo allaž ir uz ko droši atsaukties.

Zināmā mērā tas palīdz attīstīt arī kompozīcijas izjūtu un iegaumēt tehniskās metodes, jo, redzot pietiekami daudz labu darbu (tas gan atkarīgs no atlases, jo, diemžēl, interneta gūzmā sliktu ir nesalīdzināmi vairāk), tie neizbēgami atstāj iespaidu uz kadra veidošanu un kompozīciju. Bet, vai mēs saprotam, kādēļ? Vai tā ir mūsu pašu griba un redzējums, vai tikai sublimācija no noskatītā? Un vai mēs esam iemācījušies izdarīt secinājumus par rezultātu? Esmu par to, ka ir jāskatās labi darbi un, jo vairāk un tuvāk oriģinālam, jo labāk. Tas nozīmē iešanu uz labu autoru izstādēm, vai vismaz kvalitatīvu iespiestu reprodukciju un grāmatu skatīšanos. Pie tam, būtu labi zināt, kādēļ autors ir strādājis tieši tā un kas veicinājis viņa darbu rašanos.

Tomēr, manuprāt, ir lietas, ko internetā nevar iemācīties. Varbūt kāds spēj, tomēr grūti tam noticēt.

Ko nevar iegūt internetā?

Internetā nevar iemācīties domāt, nevar iemācīties sajust, nevar iemācīties skatīties un vērtēt, nevar iemācīties saredzēt. Un nevar iegūt sajūtas. Sajūtas, ko dod kontakts ar citiem kolēģiem un pasniedzēju, kad lietas dara kopā, kad redz katra domāšanu, kad apspriež katra veiksmes (vai neveiksmes). Tas ir veids, kā patiesi var mācīties redzēt, saredzēt, skatīties, saprast. Mācīties domāt par to, ko un kādēļ mēs darām.

Es nodarbojos ar fotogrāfiju jau ilgu laiku, esmu izlasījis kaudzi grāmatu (nerunājot par žurnāliem un internetu), tomēr nekas neatsver dzīvo kontaktu. Laika gaitā esmu mācījies arī pie vairākiem profesionāliem fotogrāfiem, mēģinot saprast, kā viņi strādā un no katra esmu ieguvis kādas atziņas par fotogrāfiju. Un noteikti ir vērts to darīt visiem, kas grib ar to nopietni nodarboties (jautājums – vai ir vērts tērēt savu laiku  nodarbojoties nenopietni?…)!

Runājot par Gunāru Janaiti kā pasniedzēju es varu teikt tikai labāko. Es viņu pazīstu jau ilgāku laiku, bieži tiekos arī ikdienā un viņa viedoklis man vienmēr šķiet ļoti noderīgs, kaut ne vienmēr viņam piekrītu. Gunārs allaž saka to, ko domā, pat ja viedoklis ir negatīvs. Šogad izmantoju iespēju un izgāju “Digital Guru” pavasara kursu pie Gunāra. Varbūt paveicās, bet sanāca ļoti laba grupa, kaut sastāvs nebija viendabīgs – bija gan jau profesionāli fotogrāfi, gan arī iesācēji. Jau sākumā izveidojās kaut kāda pozitīva maģija, kas gāja cauri mācībām līdz kursa beigām, un arī pēc noslēguma “diplomdarbu” aizstāvēšanas visiem bija sajūta, ka gribētos to turpināt vēl un vēl. Gunārs nemāca (vai māca ļoti nedaudz) tehniskās lietas, toties viņš prot parādīt fotogrāfiju kā dzīves veidu, kā domāšanas procesu, māca vērtējoši ielūkoties apkārtējās norisēs, mēģinot saskatīt un nofiksēt īpašo un būtisko.

Šo visu nerakstu tādēļ, ka cerētu gūt kādu labumu, mēģinot pārliecināt iet uz “Digital Guru” vai kādām citām klātienes apmācību vietām. Tie, kuri sajutīs nepieciešamību, to izdarīs tāpat. Tie, kuri domās, ka visu var apgūt pašu spēkiem, nekur neies, lai ko es te rakstītu:).

No savas pieredzes varu spriest, kas dod kādus rezultātus.  Jau vairākus gadus esmu Olympus E-sistēmas fotoskolas pasniedzējs un tas man ir devis vērtīgu iespēju iepazīt vairākus simtus mācīties gribošu cilvēku. Sākumā man šķita, ka tiem, kuri nāk mācīties, būtu tikai normāli izmantot parasto stāstu: nopirki kameru – izlasi instrukciju. Bet drīz vien kļuva skaidrs, ka cilvēkam, kurš pirmo reizi ieguvis spoguļkameru, instrukcija nepalīdz, jo nav vēsturiskās pieredzes, kas nozīmē, ka nav arī nekādas izpratnes par funkcijām un terminiem, kas tajā aprakstīti. Šajā gadījumā var iet garāko ceļu iemēģinot podziņas, skatoties instrukcijā un paralēli meklējot praktiskos padomus internetā. Tie, kuriem ir tehniskā domāšana un konstruktīva lietu uztvere, var pat samērā ātri noorientēties, ko kas nozīmē un kā funkciju izmaiņas ietekmē rezultātu. Tālāk jautājums tikai par radošo attīstību, kad tomēr jādodas mācīties pie kāda meistara/meistariem.  Ja stiprā puse ir radošā, cilvēkus pārņem bezcerība un viņi samierinās ar automātiskās uzņemšanas režīma izmantošanu. Rezultāti var būt pat ļoti labi, tomēr pamatlietu un sava darba instrumenta nepārzināšana rada virkni ierobežojumu, kas agri vai vēlu noved pie vēlmes saprast kaut ko vairāk.  Ja turpina vienkārši knipsēt, tad nonākam pie parastā rezultāta, ar kādu ir pilns internets – neizteiksmīgas gadījuma bildītes, vai, bieži vien tieši otrādi – pārsarežģītus formālus  attēlus, kuros mēģināts izmantot datorprogrammu piedāvātās funkcijas, veidojot samocītus krāsu un filtru hibrīdus, lai kompensētu satura un domas trūkumu.Tas ir kaut kas, ko droši, nevienu netraucējot var ievietot kādā no neskaitāmajiem bilžu portāliem.

Tā dēļ man šķiet, ka tomēr ir nepieciešams mācīties no labiem paraugiem un pie labiem pasniedzējiem (labāk pie vairākiem atšķirīgiem), pārņemot viņu pieredzi un zināšanas, mācoties skatīties un saredzēt, mācoties vērtēt un mācoties domāt.

Krīzes laika dāvaniņas

Laikā, kad lielai daļai cilvēku kļūst grūtāk sabalansēt savu ģimenes naudas plūsmu, rodas vieta radošiem risinājumiem. No šī viedokļa krīze kā radošā potenciāla atraisītāja ir pat ļoti noderīga – mēs atklājam sevī spēju veidot interesantākas dāvanas draugiem un radiem, izlietojot tam mazāk naudas, toties pievienojot vairāk izdomas un personīgās attieksmes.

Pārdomas par šī gada iespējamajām izmaiņām mēs vēl pagājušā gada beigās ierakstījām arī mūsu Ziemassvētku/Jaungada apsveikumā draugiem (Ziemassvētku apsveikums).

Ievarijums

Šī jaukā dāvaniņa, kopā ar neskaitāmām (grūti saskaitāmām) citām lietām, atradās stūrī uz virtuves letes. Vēl pagaidām tā ir  neskarta, bet, kaut arī izskatās ļoti mīļi, domāju, ka vairs ilgi “neizvilks”.

Zaķi pie kāpnēm

Savādi, cik ļoti var pierast pie lietām, kuras mums ikdienā ir blakus. Un cik ļoti var tās nepamanīt. Šodien netīšām ieraudzīju, ka pie kāpņu margām, kur parasti karinām dažādus saņemtos apsveikumus (Ziemassvētki, dzimšanas un vārda dienas uc.), kopā ar dažām simboliskām jāņuzālēm karājas dēliņa zīmētais apsveikums Lieldienās. Tā kā tuvojas jūlija vidus, aktualitāte ir nedaudz mazinājusies, tomēr pats zīmējums ir jauks. Izlēmu, ka pirms noņemšanas to varētu nobildēt.Lieldienas

Šodienas negaisa draudu un tuvojošās krīzes apstākļiem neatbilstoši optimistiski noskaņoti zaķi:)…

Daudzstāvene

Vakar pabijām Cesvainē, kur mūsu dēlam sākās karate treniņnometne. Skaista diena, skaista daba, arī Cesvaine pēc daudz gadu neredzēšanās izrādījās ļoti sakopta. Mājas dzīves kadra vietā šoreiz bildīte no brauciena.

Cesvaines baznīcaUz viena no Cesvaines baznīcas jumta torņiem, izveidota daudzstāvu māja putniem. Augšējā stāvā, kā pienākas, dzīvo stārķi, bet zemāk, tās pašas ligzdas dažādos līmeņos, iekārtojušies vēl visādi mazāki putniņi. Ja gadās būt tajā pusē, iesaku apskatīt. Uzņemšanas brīdī visi iemītnieki, diemžēl, pamanījās izvairīties no kadra.

Latvieši un zemenes

Zemenes

Patreiz sācies zemeņu laiks. Saule, siltums – viss tam palīdz.

Zemenes pirkām pie kādas meitenes Saulkrastu centriņā, kura, nespēdama saņemties tās izlasīt no groziņa, novērtēja, ka vienkāršāk ir atdot ar visu  un nekreņķēties par zaudēto pamatlīdzekli.

Zemenes-2

Mājās apstākļos zemenes dažkārt mēdz dīvaini pārvērsties. Šeit viena no formām, kas tās var piemeklēt pirms pilnīgas iznīcināšanas.