Kā drukāt ar lokšņu printeri uz ruļļa papīra

Epson_Mirage-02

Šodien pirmo reizi ar Epson Stylus Pro 3880, kurš pēc definīcijas paredzēts lokšņu drukai, pamēģināju izdrukāt kaut ko ārpus noteiktajiem ierobežojumiem, proti, vairākas pusotru metru garas panorāmas bildes. Ar Epson paša draiveri tas bija nepieejams sapnis un šķita, ka šis printeris ir lietojams tikai lokšņu drukai līdz Super A2 izmēram. Tomēr, pateicoties tam, ka pavasarī, Baltijas Foto Servisā organizētā Fomei produktu demonstrācijas pasākumā, bija kāds ļoti zinošs čehu puisis, kurš stāstīja un rādīja par drukāšanai paredzētajām iespējām, izrādījās, ka ir jauka un ne pārāk dārga programma, kura saucas Mirage, ar kuras palīdzību šos stereotipus var mainīt. Ir, protams, arī virkne ar citām programmām – RIP-iem, ar kurām to var paveikt, tomēr līdz šim redzētie bija samērā dārga izprieca. Arī šajā programmā pie vēlēšanās iespējams ieinvestēt gluži cienījamu summu, bet tad pilnā/dārgākā versija ar nokomplektētiem papildu moduļiem  nodrošinā arī profilu būvēšanas atbalstu (vismaz Epson printeriem) un proof izdrukas poligrāfijas CMYK failiem visiem Epson pigmenta tintes printeriem, kā arī ir atsevišķas versijas lielformāta drukai Epson Sure Colors printeriem ar solventa tinti. Turpināt lasīšanu “Kā drukāt ar lokšņu printeri uz ruļļa papīra”

Advertisements

Parasti neko nepārpublicēju, tomēr ar šo gribējās padalīties. Interesants un labi pamatots viedoklis par to, kā skatīties un vērtēt fotoattēlus.

optical collimator

The biggest mistake people make is not learning to read photographs.

You don’t agree with me? OK. Let me ask you this. How well can you write if you can not read what you just penned down? See my point now?

While doing research for this blog entry, I came across an article by Ian Jeffrey published on The Guardian, in which he stated, “Understanding photographs has never been straightforward. Not all photographs – including some of

Skatīt ziņu 1  203 more words

Jauno gadu gaidot

Šoreiz kaut kas pozitīvāks un pavisam nesarežģīts.

Pirmkārt, saņēmu pirmo vārda dienas (kas vēl aiz kalniem) dāvanu. Ne daudz, ne maz, bet tieši to, par ko pirms dažām dienām runāju.Mājas sarunā izteicos, ka viens, no nedaudzajiem “estrādes” māksliniekiem, kura koncertu gribētu redzēt dzīvē, ir Al Di Meola. Bez kādas īpašas cerības, ka tas varētu tā vienkārši piepildīties. Izrādījās, ka visu var pierunāt, jo vakar saņēmu biļeti ne uz ko citu, kā tieši viņa koncertu, kas notiks vēl šogad, 19. decembrī Latvijas Nacionālajā Operā! Latvijā notiek arī pozitīvi brīnumi!

Otra lieta arī saistās ar tuvojošos jauno gadu. Jāsāk gatavot dāvaniņas. Viena no jau tradicionālajām lietiņām ir puķu kalendārs, kuru dāvinām saviem draugiem un sadarbības partneriem.  Tas saucas “Puķes no mammas dārza“, kaut lielākā daļa ziedu ir no mūsu pašu dārza. Tāds ir paša šī projekta nosaukums, kas pieder pie mūsu iecerētā cikla “Latviskais dzīvesstils. Identitāte.“, kurā mēģinām apzināt dažādas Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem tuvas un būtiskas ikdienas lietas, tradīcijas, ieražas un nodarbes. Puķes, kā mammas tās kārto vāzēs, tikko nogrieztas dārzā vai saplūktas tuvējā pļavā. Vienkārši, nesamāksloti, bez kādiem floristu priekšrakstiem. Ēdieni, ēšanas kultūra, viesmīlība un dažādās galda klāšanas tradīcijas, kas izdzīvojušas cauri paaudzēm un ir aktuālas joprojām. Amatniecība kā izdzīvošanas  un iztikas pelnīšanas veids un amatniecība kā mākslinieciskās pašizteikšanās veids. Tā droši vien kādu brīdi varētu turpināt, bet šoreiz es gribēju tikai par puķēm. Un par šo vienu kalendāru. Esmu solījis dažiem, kuri vēl nevar tos saņemt (jo drukāt, šķiet, sāksim tikai nākamajā nedēļā), ka vismaz attēlus varēs apskatīt jau iepriekš. Šis varētu būt vienkāršākais veids, lai nav jāsūta katram atsevišķi.

Vāka kadrs 2012. gada kalendāram

Katram gadam koncepcija ir atšķirīga. Šis ir jau septītais gads un šajā reizē doma bija balto krāsu. Baltas bildes baltās, caurspīdīgās vai puscauspīdīgās vāzēs, kuras mums izvēlēties laipni atļāva salona “Siena” virsvadonis Uģis Pīrs (paldies viņam par atsaucību!).  Puķes, protams, ir krāsainas, tomēr kopējo noskaņu gribējās saglabāt baltu. Tādēļ arī ciparu bloki šoreiz tika veidoti krāsaini, lai atslogotu un izceltu gaišo attēlu daļu. Šeit ieskatam pirmais mēnesis ar visu kalendāra daļu.

Pārējās bildītes tikai kā bildītes, jo datora monitorā nav ērti aplūkot garus vertikālus kadrus. Jāpiebilst, ka dzīvē tie ir košāki, tā kā šeit ielādētie attēli ņemti no ofseta drukai sagatavotajiem materiāliem un zaudējuši nedaudz krāsainības. Krāsu telpai ir nozīme, tomēr varbūt, ka ne vienmēr tik ļoti būtiska.

Pārskatīju un sapratu, ka CMYK bildītes šajā vietnē tomēr izskatās blāvas. Varbūt kaut kad saņemšos nomainīt pret citām, tomēr tuvākajās dienās to nesolu.

Beigās vēl jāpiebilst, ka šo bilžu galvenā vaininiece ir Sandra Ošiņa, kuras kā jau mammas goda lieta bija šīs puķes tik skaisti sakārtot vāzēs. Tā kā stils un ziedu kompozīcijas ir viņas iztēles un roku darbs!

Par lidošanu un vienlīdzību

Sen nebiju saskāries ar pēdējā laikā visos medijos tik populārās mūsu nacionālās lidsabiedrības “AirBaltic” servisu, jo šajā izaicinājumu pilnajā laikā vispār maz lidoju un tās reizes, kad to daru, izdevīgāk ir izrādījies izmantot “Lufthansa” pakalpojumus. Tādēļ šis un tas no jaunajiem servisa uzlabojumiem bija paslīdējis garām. Līdz šim man bija viedoklis, ka neērtības rada tikai pārvietošanās ar zemo cenu lidsabiedrībām, ko pilnīgi var saprast: gribi lēti nonākt tālās zemēs, rēķinies, ka ir ierobežojumi, ko drīkst un ko vairs nē. Izrādījās, ka domāju nepareizi. Tagad saskāros ar lietām, kuras radīja jautājumus, uz kuriem atbildes man nav.

Atšķirībā no citiem gadiem, šajā 31. augustā, mūsu dēls nevis gatavojās skolas gaitu uzsākšanai, bet devās braucienā uz Vāciju. Jo iegadījās, ka viņa skola, kurai ir gadiem ilgas draudzēšanās tradīcijas ar Vācijas skolām, organizēja bērnu vokālā ansambļa apmaiņas braucienu. Tiktāl viss smuki: vācu puse aicina, sedz visas izmaksas, nodrošina izmitināšanu ģimenēs utt., tikai biļete jānopērk pašiem. Lai nebūtu jāspokojas ar kādu Rianair-veidīgu kompāniju, kas neļauj neko ņemt līdz un lido uz vietām, kuras nevienam nav ne ērtas, ne vajadzīgas, tika nolemts, ka, labāk dārgāk, tomēr ar normālu kompāniju uz saprotamu pilsētu. Un šeit uzrādījās kļūdiņa, par kuru arī šis stāsts.

Tūrisma aģentūra, kura kārtoja biļešu iegādi, laika gaitā sākotnēji nosaukto cenu paaugstināja vairākkārt. Piebildīšu, ka ne viņu vainas dēļ, jo to veica AirBaltic paši. Cena par kādu nopirkām biļetes, jūtami pārsniedza  to, par kādu vēl šogad lidoju ar Lufthansa uz tālāku punktu. Tad izrādījās, ka šī ir biļete ar ierobežojumiem – koferis tajā neiekļaujas (bet puišiem, paldies Dievam, tas arī nav tik būtiski) un par šo naudu drīkst ņemt tikai rokas bagāžu, kura nepārsniedz 8 kg. Un tas tiek kontrolēts! Varam runāt par mazas valsts mazu kompāniju (godājamais Flika kungs šo problēmu smalki skaidroja savā nesenajā TV intervijā ar Zariņu), tomēr aplamības sajūta saglabājas.

Pēdējā vakarā vēl rūpīgi uz pārtikas svariem tika svērtas visas lietas atsevišķi, jo lielo svaru mums mājās nav, tā kā nav bijusi nepieciešamība pēc tādiem. Ļoti uzmanījāmies, lai netīšām nepārsniegtu maģisko 8 kilogramu robežu. Somas virspusē ielikām dāvanai iegādāto konfekšu kārbu (360g neto/0.5kg bruto), ka, ja gadījumā kas saķeras, lai viņš to var izmest ārā vai atdāvināt svērējtantei, kurai somas svars šķitīs par lielu. Jo mūsu svari varēja rādīt nepareizi vai, iespējams, uztraukumā varējām kļūdīties ar saskaitīšanas darbībām.

Dēliņs rūpīgi pierakstīja visu nosvērto, lai būtu drošs par panākumiem! Galvenais - neņemt neko lieku!!!

 

No rīta četros cēlušies, ieradāmies lidostā precīzi norādītajā laikā. Viss notika smuki. Bērni iereģistrējās un nevienam incidenti ar svara pārsniegšanu neradās (viena no meitenēm, kurai bija iegādāta arī biļete koferim, laimīga ziņoja, ka arī tur ir izdevies iekļauties stingro noteikumu gūstā un vēl vajadzības gadījumā var no kāda paņemt 700 gramus. Mūsu centība bija attaisnojusies, – dēla soma svēra tikai 7.1kg un mēs varējām uzelpot, jo bijām iekļāvušies stingrajos noteikumos (par kuriem atgādinājumi lidostā izlīmēti tā, ka vairāk neko faktiski arī prombraukšanas zālē nevar pamanīt – kur vien pagriezies, visur zaļbalti 8 kilogrami!)!

Atstājām bērnus drošā Eināra Verro un vēl vienas skolotājas uzraudzībā un sākām izklīst, lai dotos dienas darbos. Atceļā mani pārņēma tāda neskaidra netaisnīguma sajūta – kaut kas visā šajā lietā šķita greizi. Atcerējos, kā bērni tur stāvēja pie robežkontroles: viens garāks, viens īsāks, Verro virs visiem, un tad sapratu, ka pati šo noteikumu būtība ir aplama. Katrs pasažieris ir citāds un vienīgais, ko AirBaltic šajā situācijā mēģina regulēt, ir viņu rokas bagāža. Ja ir jātaupa degviela, tad to jādara pārdomāti. Kādēļ 14-gadīgam bērnam, kurš knapi “aizvelk” (vai, drīzāk, “neaizvelk”) līdz 50kg, ir tādi pat noteikumi, kā kādam, kurš sver 130? Tad jau pilnas skaidrības labad vajadzētu ieviest kādu kopējā svara ierobežojumu. Ja mums ir iecerēta komunisma situācija, kad visi ir vienlīdzīgi, tad lai tā tiešām ir, nevis šāda kropļota sociālistiska vienlīdzības ilūzija.

Jaunumi no Ieņēmumu dienesta

Ne čiku, ne grabu, kamēr visi cīnās ap prezidenta vēlēšanām un bezjēdzīgi mēģina “sadedzināt oligarhus” (kas tā tomēr ir par barbarisku ideju, kas vairāk izskatās pēc kāda organizētas politiskās kampaņas), nesnauž arī čaklie ierēdņi. Vakar saņēmu no grāmatvedes jauku ziņu par VID inovācijām. Visi Latvijas uzņēmēji jau ir pieraduši, ka viņiem no VID jābaidās. Katram ir skaidrs: ja piemeklēs audits, vienmēr kaut ko atradīs, lai cik godprātīgi maksātu nodokļus un kārtotu dokumentāciju. Neviens nav perfekts, pie tam, nodarbojoties ar savām ikdienas lietām, daudz kas var paslīdēt garām no nemitīgā attīstībā esošajām mainīgajām prasībām. Tomēr šoreiz ir izdabūts cauri tāds likuma papildinājums, kas prasās pēc tiesiska skaidrojuma.

Papildinājumi likumā “Par nodokļiem un nodevām…….”

12) ja nodokļu maksātājs kārto grāmatvedības reģistrus elektroniski, pēc nodokļu administrācijas pieprasījuma nodokļu revīzijas (audita) veikšanai nodrošināt iespēju piekļūt uzņēmumā esošajos datoros glabātajai grāmatvedības reģistros iekļautajai informācijai, kā arī citai informācijai, kas raksturo darbības, kuras ietekmēja vai varēja ietekmēt nodokļu aprēķinu un samaksu, nodrošinot iespēju to pārkopēt nodokļu administrācijas datu nesējā.”.

Ja skatāmies virspusēji, nekas tāds īpašs: atnāk inspektors savā parastajā/tematiskajā pārbaudē un grib iepazīties ar to, kā tiek kārtota grāmatvedība. Bet ar tekstu, ka jānodrošina piekļuve citai informācijai, kura varēja ietekmēt…,  nodrošinot iespēju to pārkopēt…, ir skaidrs, ka jebkuras uzņēmēja tiesības uz savas darbības konfidencialitāti vai uzņēmējdarbības noslēpumiem (kas nekādi nav tas pats, kas nelikumīgas vai noziedzīgas darbības) un vispār jebkādas tiesības tiek paslaucītas zem grīdsegas! Ko nozīmē tiesības pārkopēt datus datu nesējā?! Manā izpratnē to varētu nosaukt par pilnīgu valsts iestāžu patvaļu, kas dod iespēju VID darbiniekiem bez īpašiem skaidrojumiem ielauzties uzņēmuma analītiskajos datos un darījumu dokumentos, tos kopēt un aizvazāt prom bez Ekonomikas policijas (kā BSA gadījumos pierasts) līdzdalības un prokurora sankcijas. BSA gadījumus saprotu, jo ir tikai pareizi samaksāt par to, ko izmanto, proti par programmatūru lietošanu, kuru izstrādāšanā ir ieguldīti līdzekļi. Bet uz kāda pamata drīkst kopēt un nest prom datus tikai tādēļ, ka kādam tā šķiet laba doma? Zinot, cik nedroši glabājas informācija mūsu valstī, nav nekādu ilūziju, ka šādiem datiem piekļūt ieinteresētajām personām nebūs īpaši lielu problēmu. Pie tam, šis, līdzīgi kā BSA gadījumos, kad bieži nelicencēto programmu meklēšana notiek uz draudzīgo konkurentu iesniegumu pamata, vedina uz domām par iespēju “pasūtīt” auditu kāda konkurenta uzņēmumā, pie viena ar ne gluži godīgām metodēm iegūstot sev tik kāroto informāciju. Tas arvien vairāk sāk atgādināt kaut kādu diktatorisku režīmu, kad viss tiek kontrolēts, ar vai bez pamata. Un aizvien mazāk demokrātisku valsti, kurā uzņēmēji tiek cienīti un viņu tiesības likumi aizsargātu nevis iznīcinātu.

Latvija – stagnācija vai attīstība

Izlasīju vakardienas la.lv publicēto interviju ar jubilāru-ekonomistu Jāni Ošleju. Ar nokavēšanos arī es no sirds novēlu viņam daudz laimes un panākumu! Jo godprātīgi un zinoši cilvēki mums ir nepieciešami, ja gribam arī nākotnē redzēt kartē tādu nosaukumu kā Latvija. Pārdomas par to, kas notiek, vai kam būtu jānotiek ar Latviju, noteikti nodarbina visus cilvēkus, kuri dzīvo mūsu valstī un kuriem nav vienaldzīgs kā Latvijas, tā arī pašu liktenis un kuri nav nolēmuši tuvākajā laikā bēgt uz kādu drošāku vietu. Nepazīstu Ošleja kungu personīgi tomēr esmu neklātienē masu mēdijos un sociālajā vidē ar interesi sekojis viņa gandrīz perpendikulārajam valsts patreizējai politikai viedoklim. Viņš, šķiet, vismaz publiski redzamā veidā, ir dedzīgākais lata devalvācijas un Latvijas kā rūpniecības lielvalsts idejas atbalstītājs. Un prot to pamatot! Ideālisms pāri visam! Jo bez tā nemaz nav iespējams realizēt augstas idejas un paveikt lielus darbus. Ir skumji redzēt, kas līdz šim ir noticis un arī šobrīd notiek Latvijā, kombinatorika pāri visam, lielākā daļa no “pieejamā”, jau ir apgūta, palikuši vēl tikai daži garšīgi objekti, kurus arī vajadzētu kaut kā “aizkombinēt”. Un tad jau valsts varēs sākt no jauna savu attīstību ar tādu vai citādu valdību, atbilstoši savam nabadzības un atpalicības stāvoklim. Tad noteikti varēsim sākt domāt bezmaz vienīgi par rūpniecību, jo šī brīža izplatītākais uzņēmējdarbības veids – pakalpojumu sniegšana – nebūs īpaši aktuāls aiz tā iemesla, ka uz to brīdi nebūs, kas spēj šos pakalpojumus apmaksāt. Pie tam, ja vēl pakalpojumi ir tik draņķīgi, kā, piemēram, mūsu zemākās cenas konkursos iegūtie ceļi vai bezmaksas medicīna, varbūt, ka labāk tādu nav. Tad varam uzskatīt, ka dzīvojam saskaņā ar dabu un sliktais, kas notiek, ir stihija, ar ko samierināmies un zinām, ka pašiem vien par sevi jārūpējas, jāstaigā kājām un jādakterējas ar pašu salasītām zāļu tējām.

Tik tālu skaidrs, ka rūpniecība varētu veidot pievienoto vērtību un daudz jaunu darba vietu. Ļoti daudz kas no intervijā teiktā šķiet pareizi un ir patiesi žēl, ka tas ir tikai kā vīzija. Tas, kam nepiekrītu Ošleja kunga apgalvojumos, ir stāsts par strauju izaugsmi: … primārajam mērķim jābūt samazināt bezdarbu un nodrošināt strauju izaugsmi… Domāju, ka šis vairāk ir populistisks teksts, jo strauja izaugsme no tā neradīsies. Tas, ko šāda ievirze veiksmes gadījumā varētu sniegt, ir pakāpeniska, tomēr plānojama un stabila izaugsme, ja rūpniecība ražotu patiešām nepieciešamu produkciju, kuru iespējams eksportēt (Latvijas pašas vietējām vajadzībām nevienas patiešām nopietnas investīcijas neattaisnosies, jo šeit nav pietiekama patēriņa tirgus). Šeit, sakarā ar savu produkcijas specifiku var pastāvēt un būt normāli pelnoši varbūt vienīgi daži pārtikas ražotāji, ja tie sakārto loģiski savu izmaksu struktūru un ievieš patiešām kvalitatīvas un resursus taupošas tehnoloģijas, tomēr arī viņi meklē un meklēs izeju uz ārējiem tirgiem, tādēļ, ka nedzīvojam noslēgtā vidē ar regulētu ārvalstu uzņēmumu piekļuvi. Tā līdz zināmam laikam var rīkoties noslēgtas valstis, piemēram, Baltkrievija, kura tagad, šķiet, būs spiesta pamēģināt arī Ošleja kunga ieteikto devalvācijas ceļu.

“Es saku: izvirzīsim par prioritāti bezdarba likvidēšanu! Lai to īstenotu, radīsim rūpniecību. Lai izveidotu rūpniecību, samazināsim preču pašizmaksu, piesaistīsim banku finansējumu rūpniekiem, upurējot lata kursa piesaisti eiro. Vienlaikus pārvērtīsim eiro kredītus latos, lai atvieglotu kredītņēmēju stāvokli, un spēcināsim bankas, daļēji tām kompensējot zaudējumus. Tā mēs radīsim gan tērēt spējīgu vidusšķiru, gan naudu rūpniecībai, gan arī spēcīgākas bankas.”

Skaista un apaļa frāze, nedaudz izskatās pēc Vasjukiem, tomēr tā gribētos cerēt un ticēt… Bezdarba likvidēšana neapšaubāmi pacels patēriņu, jo cilvēkiem būs vairāk naudas vismaz ikdienas vajadzību apmierināšanai. Tomēr neredzu, kā šeit no tā (ar vai bez devalvācijas, ar vienu vai vairākpakāpju devalvāciju) varētu rasties vidusšķira. Rūpniecībā strādājošie (ja neskaita augšējo vadību) nekad nav īpaši izcēlušies ar lielām algām vai kādiem citiem ar šādu darbu saistītiem ienākumiem,  kas it kā būtu priekšnoteikums vidusšķiras kā tādas veidošanai. Lieli ražošanas uzņēmumi jau pēc savas būtības ir virzīti uz izmaksu ekonomiju visos iespējamajos aspektos. Neviens kapitālists nemēģinās samaksāt vairāk tikai tādēļ, lai viņu strādnieks kļūtu bagātāks. Drīzāk viņš būs ieinteresēts atvest iespējami lētāku darba spēku no citām, vēl trūcīgākām valstīm. Ja paskatāmies vēsturē kaut vai to pašu mūsu slavenāko Latvijas ražotāju Kuzņecova procelāna fabriku – ko darīja Kuzņecovs? Tā kā Latvijas darbaspēks šķita par dārgu, viņš masveidā ieveda bezierunu strādniekus no tuvējā Pleskavas apgabala, nomitināja draņķīgās barakās un kad viņi, sabojātās veselības dēļ, vairs nevarēja strādāt, vienkārši tos nomainīja pret citiem. Jo svarīgi bija ienākumi un firmas ārējais tēls. Protams, varam teikt, ka ir 21. gadsimts, viss tagad notiek citādi – augsta automatizācijas pakāpe, sarežģīti vadības procesi, kuri prasa izglītotus speciālistus. Bet tādā gadījumā tos nevajag pārāk daudz, jo sarežģītas un produktīvas tehnoloģiskās iekārtas, kurās investēt ilgtermiņā ir daudz rentablāk kā cilvēku roku darba apmaksā, ir augstražīgas un cilvēkresursus maz patērējošas. Varbūt šis ir veids, kā paredzēts tikt pie vidusšķiras? Daudz rūpnīcu, kurās nestrādā pārāk daudz cilvēku un kuri saņem mūsu apstākļiem pasakainas algas? Vienalga izklausās pēc Leiputrijas. Un baidos, ka arī rūpnīcu attīstīšanas rezultātā mēs nonāksim pie tās pašas noslāņošanās, par kuru Ošleja kungs saka: “spilgta noslāņošanās izraisa nihilismu, garīgu un fizisku degradāciju, lielāku slimīgumu, noziedzību.”  Jo būs bagātāki un nabagāki, neatkarīgi no tā, kādas ekonomiskās aktivitātes mēs veidotu. Un būs mierīgāki un agresīvāki cilvēki, lai kāda tajā brīdī nebūt valsts iekārta. Jo cilvēki vienkārši ir dažādi.

Runājot par lata devalvāciju un eiro kredītu pārvēršanu latu kredītos. Tas tiešām uz laiku varētu atvieglot privāto kredītņēmēju sūro ikdienu un pastimulēt ekonomisko aktivitāti. Bet no otras puses, uzņēmumu ieguvums nav tik rožains. Mēs nosacīti samazinām izmaksas uz vietējo resursu un darbaspēka rēķina, toties nekas neuzlabojas jautājumā par ražošanā nepieciešamo resursu izmaksām. Mēs varētu kļūt konkurētspējīgāki, ja mums būtu kā, piemēram, Kazahijā, zemē atrodama gandrīz visa Mendeļejeva tabula, vai savas gāzes un naftas atradnes. Latvijas situācijā lielā daļā gadījumu mēs nodarbojamies ar importa-eksporta operācijām, proti, iepērkam kā resursus, tā izejvielas ārzemēs, tad šeit lētāk vai dārgāk apstrādājam un mēģinām pārdot. Ja uzņēmuma orientācija ir tikai uz eksportu, tad īstermiņā ieguvums ir uz darbspēka izmaksām (bet arī tām, kā zinām ir tendence nemitīgi augt). Šeit ļoti aktuāls ir jautājums, cik efektīvi vai ar kādu unikālo pievienoto vērtību mēs kaut ko spējam saražot, lai varētu konkurēt ar citu valstu ražotājiem. Ja mēģinām pārdot savus ražojumus vietējā tirgū, patiesībā mūsu produkts pret vietējā tirgus pirktspēju ir kļuvis dārgāks, jo naudas vērtība devalvācijas rezultātā ir stipri pazemināta.

Ar to negribu teikt, ka esmu pret devalvāciju vai modernu rūpniecību Latvijā. Noteikti nē! Vienīgi kā, cik piegājienos un cik pārdomāti iespējams to realizēt. Piekrītu šai problēmas definīcijai, kā vienam no šī brīža situācijas iemesliem:

“Diemžēl pašreizējā Latvijas Bankas politika neatļauj ne samazināt preču pašizmaksu, ne arī radīt pieejamus finanšu resursus, lai būvētu jaunas rūpnīcas. Tāpēc valdība praktiski neko izdarīt nevar.”

Domāju, ka Latviju ir salauzusi Latvijas Banka. Krīzes laikā ir jāstimulē ekonomika, jāiegulda zinātnē un inovācijās. Šādu budžeta palielināšanu krīzes apstākļos parasti finansē, devalvējot valūtu.

Un absolūti atbalstu domu par ieguldījumu nepieciešamību kvalitatīvas un mūsdienīgas izglītības izveidošanai un inovāciju veicināšai. Jo tas vismaz dod kādu cerību nākotnē Latvijai būt kā normālai attīstītai valstij.

Uzslavē labu servisu? Lattelecom…

Neslavēšu vis. Šoreiz nē! Šoreiz būšu sliktais. Par to/pret to, kā ne-notiek Latvijas lieluzņēmumu pakalpojumu sniegšanas kvalitāte.

Šķiet, parasti nevienam, izņemot to akcionārus, nepatīk monopoluzņēmumi, tādēļ ikdienā bieži dzirdam gaušanos par to, kā viņi mūs… Elektrība, gāze, tramvaja biļetes – viss dārgi, benzīns vispār nezin ko maksā (labi, šeit formāli nav monopola, toties ir akcīzes nodoklis). Šoreiz arī es – par mūsu valsts sakaru lieluzņēmumu. Ilgu laiku šķita, ka mūsu māja atrodas dziļi mežā, jo vairāku gadu garumā Lattelecom mums atteica iespēju pieslēgt savu pakalpojumu, kaut visās apkārtējās mājās tas darbojās. Šoreiz nav stāsts par to, kā viņi spēja šo problēmu pārvarēt, kaut arī par to būtu ko teikt. Jau vairākus gadus lietojam Lattelecom pakalpojumu, proti, interneta pieslēgumu, jo fiksēto telefonu kā saziņas līdzekli sen esam pārtraukuši izmantot. Pēdējais Panasonic aparātiņš, kurš vēl reizēm kaut ko dvesa brīžos, kad nebija izslēdzies aiz vecuma nespēka, vienā brīdī nomira pavisam un jaunu nemēģinājām iegādāties. Pēc digitalizācijas procesa pabeigšanas, pievienojāmies arī Lattelecom TV klientu pulkam. Ja neskaita neticami draņķīgo dekoderi (kuru faktiski tā mazspējas dēļ arī nelietojam), pakalpojums kā tāds ir visnotaļ labs un pietiekami stabils (vienīgi kāds tur ir zemiski pielēmis, ka mūsu mīļākais kanāls Mecco ir iekļauts tikai digitālās TV paketē, bet nekādi ne virszemes TV). Varu piebilst, ka arī apgalvojums par bezmaksas dekoderi izrādījās samērā melīgs, jo pie līguma slēgšanas šā kā tā pārdesmit latus tomēr atņēma, varbūt drošībai, ka mēs ar to aizlaidīsimies aiz valsts robežas, kur būsim nesasniedzami. Skaidrs, ka ar to būtībā šī kastīte arī jau bija apmaksāta, jo tās iepirkuma cena nekādi nevarētu pārsniegt šo summu. Savukārt Lattelecom internets darbojas, ja ne gluži solītajā ātrumā, tad tomēr pieklājīgi un šajā sadaļā varētu uzslavēt viņus par stabilitāti.

Lattelecom ir inovatīva kompānija un viņu mārketingam arī jāturas līdz, izstrādājot jaunus produktus un atraktīvus pakalpojumus papildu līdzekļu izblēdīšanai no lietotāju maciņiem. Tā kādā dienā dzima jauks piedāvājums mazajiem uzņēmumiem, ka tie savus privātos interneta tēriņus varētu attiecināt uz uzņēmuma attaisnotajiem izdevumiem. Visnotaļ taisnīgi, jo lielākoties internets tiek izmantots darba vajadzībām. Lai iespējami vairāk klientu pārliecinātu par pakalpojuma izdevīgumu, paralēli e-pastu aktivitātēm un reklāmām tika pieslēgta telefonmārketinga nodaļa. Mana sieva Sandra, kura ir līguma turētāja, ieguva ekskluzīvu iespēju kādu pusstudu noklausīties, cik viņai būs izdevīgi pārslēgt līgumu tieši tagad un 17 latu vietā turpmāk maksāt 25. Patiesībā jau guvums nav liels, tomēr, tā kā mēs pamatā strādājam mājās un vairāki mūsu uzņēmumi līdz ar to ir reģistrēti šeit, beigās viņa ļāvās pierunāties.

Un te sākās problēmas. Pārslēgšanai it kā vajadzēja notikt tikai formāli, jo nekas, izņemot izmaiņas līgumos un klientu datu bāzē, nebija nepieciešams. Tomēr nācās pieņemt kādu neatlaidīgu montieri, kuram par katru cenu gribējās ievilkt mums telefona līniju (kura mums tāpat visu laiku ir bijusi) vai vismaz pieslēgt vai pārslēgt telefonu, ko arī nevajadzēja, ņemot vērā, ka nav paša aparāta. Procedūras ievērošanai viņš tomēr ieradās un tas deva Lattelecom iespēju pierakstīt rēķinā, šķiet, kādus trīs latus par šo darbu veikšanu. Vēl dažas dīvainības ar pārejas laika rēķinu, kuras arī izmaksāja kādus dažus latus un tad nāca pārsteigums – rēķins ar soda naudu 70 latu apmērā. Pie šāda pavērsiena devāmies uz Spices Lattelecom veikalu, kurā savā laikā noformējām šo pāreju un jautājām, kādu nodarījumu dēļ tik ļauna attieksme. Puisis, ar kuru runājām, īsti neko nezināja, jo Rīgā strādāja pirmo dienu pēc pārnākšanas no Liepājas. Vienīgais, ko viņš mums piedāvāja, bija rakstīt iesniegumu, kurā mēs varētu aprakstīt, kam tieši mēs nepiekrītam. Sandra tomēr kategoriski atteicās rakstīt jebko un, šķiet, īsti nezinot, kā tikt ar mums galā, viņš pieaicināja pieredzējušāku kolēģi. Tam, skatoties datora lodziņā, laikam radās kāda apgaismība par problēmas būtību un viņš kādam zvanīja. No sarunas varējām noprast, ka tas ir kāds, kurš pārslēdzot ir nospiedis kādu ķeksīti ne gluži tajā vietā, kur vajadzētu. Un lielā automātiskā sistēma tika iedarbināta, identificējot ļaunprātību pārkāpēju un nekavējoši (nedaudz vairāk kā mēneša laikā) izsūtot skarbu rēķinu. Lai kaut kā atrisinātu situāciju, puiši beigās paši bija gatavi uzrakstīt iesniegumu ar nepieciešamo tekstu un mēs varējām doties prom. Paldies viņiem par to. Un jācer, ka viss beigsies labi, bez tiesu darbiem vai kādām citām atrakcijām. Pietiek jau ar bezjēdzīgo laika patēriņu. Tomēr, kā anekdotē, pēcgarša palika. Puiši varbūt bija jauki, tomēr nesaņēmās atvainoties mums par sava kolēģa kļūdām. Tas varbūt dēļ latviskās kautrības, tomēr, iespējams, problēma ir uzņēmuma iekšējā kultūrā, kas neiemāca darbiniekiem, ka pret klientiem jāizturas ar cieņu.

Šī raksta nosaukumu man ierosināja vizītkartes izmēra lapiņas, kuras bija glīti saliktas priekšā uz galda, aicinot uzslavēt Lattelecom. Neuzslavēšu! Bet labprāt uzslavēšu tad, kad būs par ko.