Par lidošanu un vienlīdzību

Sen nebiju saskāries ar pēdējā laikā visos medijos tik populārās mūsu nacionālās lidsabiedrības “AirBaltic” servisu, jo šajā izaicinājumu pilnajā laikā vispār maz lidoju un tās reizes, kad to daru, izdevīgāk ir izrādījies izmantot “Lufthansa” pakalpojumus. Tādēļ šis un tas no jaunajiem servisa uzlabojumiem bija paslīdējis garām. Līdz šim man bija viedoklis, ka neērtības rada tikai pārvietošanās ar zemo cenu lidsabiedrībām, ko pilnīgi var saprast: gribi lēti nonākt tālās zemēs, rēķinies, ka ir ierobežojumi, ko drīkst un ko vairs nē. Izrādījās, ka domāju nepareizi. Tagad saskāros ar lietām, kuras radīja jautājumus, uz kuriem atbildes man nav.

Atšķirībā no citiem gadiem, šajā 31. augustā, mūsu dēls nevis gatavojās skolas gaitu uzsākšanai, bet devās braucienā uz Vāciju. Jo iegadījās, ka viņa skola, kurai ir gadiem ilgas draudzēšanās tradīcijas ar Vācijas skolām, organizēja bērnu vokālā ansambļa apmaiņas braucienu. Tiktāl viss smuki: vācu puse aicina, sedz visas izmaksas, nodrošina izmitināšanu ģimenēs utt., tikai biļete jānopērk pašiem. Lai nebūtu jāspokojas ar kādu Rianair-veidīgu kompāniju, kas neļauj neko ņemt līdz un lido uz vietām, kuras nevienam nav ne ērtas, ne vajadzīgas, tika nolemts, ka, labāk dārgāk, tomēr ar normālu kompāniju uz saprotamu pilsētu. Un šeit uzrādījās kļūdiņa, par kuru arī šis stāsts.

Tūrisma aģentūra, kura kārtoja biļešu iegādi, laika gaitā sākotnēji nosaukto cenu paaugstināja vairākkārt. Piebildīšu, ka ne viņu vainas dēļ, jo to veica AirBaltic paši. Cena par kādu nopirkām biļetes, jūtami pārsniedza  to, par kādu vēl šogad lidoju ar Lufthansa uz tālāku punktu. Tad izrādījās, ka šī ir biļete ar ierobežojumiem – koferis tajā neiekļaujas (bet puišiem, paldies Dievam, tas arī nav tik būtiski) un par šo naudu drīkst ņemt tikai rokas bagāžu, kura nepārsniedz 8 kg. Un tas tiek kontrolēts! Varam runāt par mazas valsts mazu kompāniju (godājamais Flika kungs šo problēmu smalki skaidroja savā nesenajā TV intervijā ar Zariņu), tomēr aplamības sajūta saglabājas.

Pēdējā vakarā vēl rūpīgi uz pārtikas svariem tika svērtas visas lietas atsevišķi, jo lielo svaru mums mājās nav, tā kā nav bijusi nepieciešamība pēc tādiem. Ļoti uzmanījāmies, lai netīšām nepārsniegtu maģisko 8 kilogramu robežu. Somas virspusē ielikām dāvanai iegādāto konfekšu kārbu (360g neto/0.5kg bruto), ka, ja gadījumā kas saķeras, lai viņš to var izmest ārā vai atdāvināt svērējtantei, kurai somas svars šķitīs par lielu. Jo mūsu svari varēja rādīt nepareizi vai, iespējams, uztraukumā varējām kļūdīties ar saskaitīšanas darbībām.

Dēliņs rūpīgi pierakstīja visu nosvērto, lai būtu drošs par panākumiem! Galvenais - neņemt neko lieku!!!

 

No rīta četros cēlušies, ieradāmies lidostā precīzi norādītajā laikā. Viss notika smuki. Bērni iereģistrējās un nevienam incidenti ar svara pārsniegšanu neradās (viena no meitenēm, kurai bija iegādāta arī biļete koferim, laimīga ziņoja, ka arī tur ir izdevies iekļauties stingro noteikumu gūstā un vēl vajadzības gadījumā var no kāda paņemt 700 gramus. Mūsu centība bija attaisnojusies, – dēla soma svēra tikai 7.1kg un mēs varējām uzelpot, jo bijām iekļāvušies stingrajos noteikumos (par kuriem atgādinājumi lidostā izlīmēti tā, ka vairāk neko faktiski arī prombraukšanas zālē nevar pamanīt – kur vien pagriezies, visur zaļbalti 8 kilogrami!)!

Atstājām bērnus drošā Eināra Verro un vēl vienas skolotājas uzraudzībā un sākām izklīst, lai dotos dienas darbos. Atceļā mani pārņēma tāda neskaidra netaisnīguma sajūta – kaut kas visā šajā lietā šķita greizi. Atcerējos, kā bērni tur stāvēja pie robežkontroles: viens garāks, viens īsāks, Verro virs visiem, un tad sapratu, ka pati šo noteikumu būtība ir aplama. Katrs pasažieris ir citāds un vienīgais, ko AirBaltic šajā situācijā mēģina regulēt, ir viņu rokas bagāža. Ja ir jātaupa degviela, tad to jādara pārdomāti. Kādēļ 14-gadīgam bērnam, kurš knapi “aizvelk” (vai, drīzāk, “neaizvelk”) līdz 50kg, ir tādi pat noteikumi, kā kādam, kurš sver 130? Tad jau pilnas skaidrības labad vajadzētu ieviest kādu kopējā svara ierobežojumu. Ja mums ir iecerēta komunisma situācija, kad visi ir vienlīdzīgi, tad lai tā tiešām ir, nevis šāda kropļota sociālistiska vienlīdzības ilūzija.

Jaunumi no Ieņēmumu dienesta

Ne čiku, ne grabu, kamēr visi cīnās ap prezidenta vēlēšanām un bezjēdzīgi mēģina “sadedzināt oligarhus” (kas tā tomēr ir par barbarisku ideju, kas vairāk izskatās pēc kāda organizētas politiskās kampaņas), nesnauž arī čaklie ierēdņi. Vakar saņēmu no grāmatvedes jauku ziņu par VID inovācijām. Visi Latvijas uzņēmēji jau ir pieraduši, ka viņiem no VID jābaidās. Katram ir skaidrs: ja piemeklēs audits, vienmēr kaut ko atradīs, lai cik godprātīgi maksātu nodokļus un kārtotu dokumentāciju. Neviens nav perfekts, pie tam, nodarbojoties ar savām ikdienas lietām, daudz kas var paslīdēt garām no nemitīgā attīstībā esošajām mainīgajām prasībām. Tomēr šoreiz ir izdabūts cauri tāds likuma papildinājums, kas prasās pēc tiesiska skaidrojuma.

Papildinājumi likumā “Par nodokļiem un nodevām…….”

12) ja nodokļu maksātājs kārto grāmatvedības reģistrus elektroniski, pēc nodokļu administrācijas pieprasījuma nodokļu revīzijas (audita) veikšanai nodrošināt iespēju piekļūt uzņēmumā esošajos datoros glabātajai grāmatvedības reģistros iekļautajai informācijai, kā arī citai informācijai, kas raksturo darbības, kuras ietekmēja vai varēja ietekmēt nodokļu aprēķinu un samaksu, nodrošinot iespēju to pārkopēt nodokļu administrācijas datu nesējā.”.

Ja skatāmies virspusēji, nekas tāds īpašs: atnāk inspektors savā parastajā/tematiskajā pārbaudē un grib iepazīties ar to, kā tiek kārtota grāmatvedība. Bet ar tekstu, ka jānodrošina piekļuve citai informācijai, kura varēja ietekmēt…,  nodrošinot iespēju to pārkopēt…, ir skaidrs, ka jebkuras uzņēmēja tiesības uz savas darbības konfidencialitāti vai uzņēmējdarbības noslēpumiem (kas nekādi nav tas pats, kas nelikumīgas vai noziedzīgas darbības) un vispār jebkādas tiesības tiek paslaucītas zem grīdsegas! Ko nozīmē tiesības pārkopēt datus datu nesējā?! Manā izpratnē to varētu nosaukt par pilnīgu valsts iestāžu patvaļu, kas dod iespēju VID darbiniekiem bez īpašiem skaidrojumiem ielauzties uzņēmuma analītiskajos datos un darījumu dokumentos, tos kopēt un aizvazāt prom bez Ekonomikas policijas (kā BSA gadījumos pierasts) līdzdalības un prokurora sankcijas. BSA gadījumus saprotu, jo ir tikai pareizi samaksāt par to, ko izmanto, proti par programmatūru lietošanu, kuru izstrādāšanā ir ieguldīti līdzekļi. Bet uz kāda pamata drīkst kopēt un nest prom datus tikai tādēļ, ka kādam tā šķiet laba doma? Zinot, cik nedroši glabājas informācija mūsu valstī, nav nekādu ilūziju, ka šādiem datiem piekļūt ieinteresētajām personām nebūs īpaši lielu problēmu. Pie tam, šis, līdzīgi kā BSA gadījumos, kad bieži nelicencēto programmu meklēšana notiek uz draudzīgo konkurentu iesniegumu pamata, vedina uz domām par iespēju “pasūtīt” auditu kāda konkurenta uzņēmumā, pie viena ar ne gluži godīgām metodēm iegūstot sev tik kāroto informāciju. Tas arvien vairāk sāk atgādināt kaut kādu diktatorisku režīmu, kad viss tiek kontrolēts, ar vai bez pamata. Un aizvien mazāk demokrātisku valsti, kurā uzņēmēji tiek cienīti un viņu tiesības likumi aizsargātu nevis iznīcinātu.

Latvija – stagnācija vai attīstība

Izlasīju vakardienas la.lv publicēto interviju ar jubilāru-ekonomistu Jāni Ošleju. Ar nokavēšanos arī es no sirds novēlu viņam daudz laimes un panākumu! Jo godprātīgi un zinoši cilvēki mums ir nepieciešami, ja gribam arī nākotnē redzēt kartē tādu nosaukumu kā Latvija. Pārdomas par to, kas notiek, vai kam būtu jānotiek ar Latviju, noteikti nodarbina visus cilvēkus, kuri dzīvo mūsu valstī un kuriem nav vienaldzīgs kā Latvijas, tā arī pašu liktenis un kuri nav nolēmuši tuvākajā laikā bēgt uz kādu drošāku vietu. Nepazīstu Ošleja kungu personīgi tomēr esmu neklātienē masu mēdijos un sociālajā vidē ar interesi sekojis viņa gandrīz perpendikulārajam valsts patreizējai politikai viedoklim. Viņš, šķiet, vismaz publiski redzamā veidā, ir dedzīgākais lata devalvācijas un Latvijas kā rūpniecības lielvalsts idejas atbalstītājs. Un prot to pamatot! Ideālisms pāri visam! Jo bez tā nemaz nav iespējams realizēt augstas idejas un paveikt lielus darbus. Ir skumji redzēt, kas līdz šim ir noticis un arī šobrīd notiek Latvijā, kombinatorika pāri visam, lielākā daļa no “pieejamā”, jau ir apgūta, palikuši vēl tikai daži garšīgi objekti, kurus arī vajadzētu kaut kā “aizkombinēt”. Un tad jau valsts varēs sākt no jauna savu attīstību ar tādu vai citādu valdību, atbilstoši savam nabadzības un atpalicības stāvoklim. Tad noteikti varēsim sākt domāt bezmaz vienīgi par rūpniecību, jo šī brīža izplatītākais uzņēmējdarbības veids – pakalpojumu sniegšana – nebūs īpaši aktuāls aiz tā iemesla, ka uz to brīdi nebūs, kas spēj šos pakalpojumus apmaksāt. Pie tam, ja vēl pakalpojumi ir tik draņķīgi, kā, piemēram, mūsu zemākās cenas konkursos iegūtie ceļi vai bezmaksas medicīna, varbūt, ka labāk tādu nav. Tad varam uzskatīt, ka dzīvojam saskaņā ar dabu un sliktais, kas notiek, ir stihija, ar ko samierināmies un zinām, ka pašiem vien par sevi jārūpējas, jāstaigā kājām un jādakterējas ar pašu salasītām zāļu tējām.

Tik tālu skaidrs, ka rūpniecība varētu veidot pievienoto vērtību un daudz jaunu darba vietu. Ļoti daudz kas no intervijā teiktā šķiet pareizi un ir patiesi žēl, ka tas ir tikai kā vīzija. Tas, kam nepiekrītu Ošleja kunga apgalvojumos, ir stāsts par strauju izaugsmi: … primārajam mērķim jābūt samazināt bezdarbu un nodrošināt strauju izaugsmi… Domāju, ka šis vairāk ir populistisks teksts, jo strauja izaugsme no tā neradīsies. Tas, ko šāda ievirze veiksmes gadījumā varētu sniegt, ir pakāpeniska, tomēr plānojama un stabila izaugsme, ja rūpniecība ražotu patiešām nepieciešamu produkciju, kuru iespējams eksportēt (Latvijas pašas vietējām vajadzībām nevienas patiešām nopietnas investīcijas neattaisnosies, jo šeit nav pietiekama patēriņa tirgus). Šeit, sakarā ar savu produkcijas specifiku var pastāvēt un būt normāli pelnoši varbūt vienīgi daži pārtikas ražotāji, ja tie sakārto loģiski savu izmaksu struktūru un ievieš patiešām kvalitatīvas un resursus taupošas tehnoloģijas, tomēr arī viņi meklē un meklēs izeju uz ārējiem tirgiem, tādēļ, ka nedzīvojam noslēgtā vidē ar regulētu ārvalstu uzņēmumu piekļuvi. Tā līdz zināmam laikam var rīkoties noslēgtas valstis, piemēram, Baltkrievija, kura tagad, šķiet, būs spiesta pamēģināt arī Ošleja kunga ieteikto devalvācijas ceļu.

“Es saku: izvirzīsim par prioritāti bezdarba likvidēšanu! Lai to īstenotu, radīsim rūpniecību. Lai izveidotu rūpniecību, samazināsim preču pašizmaksu, piesaistīsim banku finansējumu rūpniekiem, upurējot lata kursa piesaisti eiro. Vienlaikus pārvērtīsim eiro kredītus latos, lai atvieglotu kredītņēmēju stāvokli, un spēcināsim bankas, daļēji tām kompensējot zaudējumus. Tā mēs radīsim gan tērēt spējīgu vidusšķiru, gan naudu rūpniecībai, gan arī spēcīgākas bankas.”

Skaista un apaļa frāze, nedaudz izskatās pēc Vasjukiem, tomēr tā gribētos cerēt un ticēt… Bezdarba likvidēšana neapšaubāmi pacels patēriņu, jo cilvēkiem būs vairāk naudas vismaz ikdienas vajadzību apmierināšanai. Tomēr neredzu, kā šeit no tā (ar vai bez devalvācijas, ar vienu vai vairākpakāpju devalvāciju) varētu rasties vidusšķira. Rūpniecībā strādājošie (ja neskaita augšējo vadību) nekad nav īpaši izcēlušies ar lielām algām vai kādiem citiem ar šādu darbu saistītiem ienākumiem,  kas it kā būtu priekšnoteikums vidusšķiras kā tādas veidošanai. Lieli ražošanas uzņēmumi jau pēc savas būtības ir virzīti uz izmaksu ekonomiju visos iespējamajos aspektos. Neviens kapitālists nemēģinās samaksāt vairāk tikai tādēļ, lai viņu strādnieks kļūtu bagātāks. Drīzāk viņš būs ieinteresēts atvest iespējami lētāku darba spēku no citām, vēl trūcīgākām valstīm. Ja paskatāmies vēsturē kaut vai to pašu mūsu slavenāko Latvijas ražotāju Kuzņecova procelāna fabriku – ko darīja Kuzņecovs? Tā kā Latvijas darbaspēks šķita par dārgu, viņš masveidā ieveda bezierunu strādniekus no tuvējā Pleskavas apgabala, nomitināja draņķīgās barakās un kad viņi, sabojātās veselības dēļ, vairs nevarēja strādāt, vienkārši tos nomainīja pret citiem. Jo svarīgi bija ienākumi un firmas ārējais tēls. Protams, varam teikt, ka ir 21. gadsimts, viss tagad notiek citādi – augsta automatizācijas pakāpe, sarežģīti vadības procesi, kuri prasa izglītotus speciālistus. Bet tādā gadījumā tos nevajag pārāk daudz, jo sarežģītas un produktīvas tehnoloģiskās iekārtas, kurās investēt ilgtermiņā ir daudz rentablāk kā cilvēku roku darba apmaksā, ir augstražīgas un cilvēkresursus maz patērējošas. Varbūt šis ir veids, kā paredzēts tikt pie vidusšķiras? Daudz rūpnīcu, kurās nestrādā pārāk daudz cilvēku un kuri saņem mūsu apstākļiem pasakainas algas? Vienalga izklausās pēc Leiputrijas. Un baidos, ka arī rūpnīcu attīstīšanas rezultātā mēs nonāksim pie tās pašas noslāņošanās, par kuru Ošleja kungs saka: “spilgta noslāņošanās izraisa nihilismu, garīgu un fizisku degradāciju, lielāku slimīgumu, noziedzību.”  Jo būs bagātāki un nabagāki, neatkarīgi no tā, kādas ekonomiskās aktivitātes mēs veidotu. Un būs mierīgāki un agresīvāki cilvēki, lai kāda tajā brīdī nebūt valsts iekārta. Jo cilvēki vienkārši ir dažādi.

Runājot par lata devalvāciju un eiro kredītu pārvēršanu latu kredītos. Tas tiešām uz laiku varētu atvieglot privāto kredītņēmēju sūro ikdienu un pastimulēt ekonomisko aktivitāti. Bet no otras puses, uzņēmumu ieguvums nav tik rožains. Mēs nosacīti samazinām izmaksas uz vietējo resursu un darbaspēka rēķina, toties nekas neuzlabojas jautājumā par ražošanā nepieciešamo resursu izmaksām. Mēs varētu kļūt konkurētspējīgāki, ja mums būtu kā, piemēram, Kazahijā, zemē atrodama gandrīz visa Mendeļejeva tabula, vai savas gāzes un naftas atradnes. Latvijas situācijā lielā daļā gadījumu mēs nodarbojamies ar importa-eksporta operācijām, proti, iepērkam kā resursus, tā izejvielas ārzemēs, tad šeit lētāk vai dārgāk apstrādājam un mēģinām pārdot. Ja uzņēmuma orientācija ir tikai uz eksportu, tad īstermiņā ieguvums ir uz darbspēka izmaksām (bet arī tām, kā zinām ir tendence nemitīgi augt). Šeit ļoti aktuāls ir jautājums, cik efektīvi vai ar kādu unikālo pievienoto vērtību mēs kaut ko spējam saražot, lai varētu konkurēt ar citu valstu ražotājiem. Ja mēģinām pārdot savus ražojumus vietējā tirgū, patiesībā mūsu produkts pret vietējā tirgus pirktspēju ir kļuvis dārgāks, jo naudas vērtība devalvācijas rezultātā ir stipri pazemināta.

Ar to negribu teikt, ka esmu pret devalvāciju vai modernu rūpniecību Latvijā. Noteikti nē! Vienīgi kā, cik piegājienos un cik pārdomāti iespējams to realizēt. Piekrītu šai problēmas definīcijai, kā vienam no šī brīža situācijas iemesliem:

“Diemžēl pašreizējā Latvijas Bankas politika neatļauj ne samazināt preču pašizmaksu, ne arī radīt pieejamus finanšu resursus, lai būvētu jaunas rūpnīcas. Tāpēc valdība praktiski neko izdarīt nevar.”

Domāju, ka Latviju ir salauzusi Latvijas Banka. Krīzes laikā ir jāstimulē ekonomika, jāiegulda zinātnē un inovācijās. Šādu budžeta palielināšanu krīzes apstākļos parasti finansē, devalvējot valūtu.

Un absolūti atbalstu domu par ieguldījumu nepieciešamību kvalitatīvas un mūsdienīgas izglītības izveidošanai un inovāciju veicināšai. Jo tas vismaz dod kādu cerību nākotnē Latvijai būt kā normālai attīstītai valstij.

Uzslavē labu servisu? Lattelecom…

Neslavēšu vis. Šoreiz nē! Šoreiz būšu sliktais. Par to/pret to, kā ne-notiek Latvijas lieluzņēmumu pakalpojumu sniegšanas kvalitāte.

Šķiet, parasti nevienam, izņemot to akcionārus, nepatīk monopoluzņēmumi, tādēļ ikdienā bieži dzirdam gaušanos par to, kā viņi mūs… Elektrība, gāze, tramvaja biļetes – viss dārgi, benzīns vispār nezin ko maksā (labi, šeit formāli nav monopola, toties ir akcīzes nodoklis). Šoreiz arī es – par mūsu valsts sakaru lieluzņēmumu. Ilgu laiku šķita, ka mūsu māja atrodas dziļi mežā, jo vairāku gadu garumā Lattelecom mums atteica iespēju pieslēgt savu pakalpojumu, kaut visās apkārtējās mājās tas darbojās. Šoreiz nav stāsts par to, kā viņi spēja šo problēmu pārvarēt, kaut arī par to būtu ko teikt. Jau vairākus gadus lietojam Lattelecom pakalpojumu, proti, interneta pieslēgumu, jo fiksēto telefonu kā saziņas līdzekli sen esam pārtraukuši izmantot. Pēdējais Panasonic aparātiņš, kurš vēl reizēm kaut ko dvesa brīžos, kad nebija izslēdzies aiz vecuma nespēka, vienā brīdī nomira pavisam un jaunu nemēģinājām iegādāties. Pēc digitalizācijas procesa pabeigšanas, pievienojāmies arī Lattelecom TV klientu pulkam. Ja neskaita neticami draņķīgo dekoderi (kuru faktiski tā mazspējas dēļ arī nelietojam), pakalpojums kā tāds ir visnotaļ labs un pietiekami stabils (vienīgi kāds tur ir zemiski pielēmis, ka mūsu mīļākais kanāls Mecco ir iekļauts tikai digitālās TV paketē, bet nekādi ne virszemes TV). Varu piebilst, ka arī apgalvojums par bezmaksas dekoderi izrādījās samērā melīgs, jo pie līguma slēgšanas šā kā tā pārdesmit latus tomēr atņēma, varbūt drošībai, ka mēs ar to aizlaidīsimies aiz valsts robežas, kur būsim nesasniedzami. Skaidrs, ka ar to būtībā šī kastīte arī jau bija apmaksāta, jo tās iepirkuma cena nekādi nevarētu pārsniegt šo summu. Savukārt Lattelecom internets darbojas, ja ne gluži solītajā ātrumā, tad tomēr pieklājīgi un šajā sadaļā varētu uzslavēt viņus par stabilitāti.

Lattelecom ir inovatīva kompānija un viņu mārketingam arī jāturas līdz, izstrādājot jaunus produktus un atraktīvus pakalpojumus papildu līdzekļu izblēdīšanai no lietotāju maciņiem. Tā kādā dienā dzima jauks piedāvājums mazajiem uzņēmumiem, ka tie savus privātos interneta tēriņus varētu attiecināt uz uzņēmuma attaisnotajiem izdevumiem. Visnotaļ taisnīgi, jo lielākoties internets tiek izmantots darba vajadzībām. Lai iespējami vairāk klientu pārliecinātu par pakalpojuma izdevīgumu, paralēli e-pastu aktivitātēm un reklāmām tika pieslēgta telefonmārketinga nodaļa. Mana sieva Sandra, kura ir līguma turētāja, ieguva ekskluzīvu iespēju kādu pusstudu noklausīties, cik viņai būs izdevīgi pārslēgt līgumu tieši tagad un 17 latu vietā turpmāk maksāt 25. Patiesībā jau guvums nav liels, tomēr, tā kā mēs pamatā strādājam mājās un vairāki mūsu uzņēmumi līdz ar to ir reģistrēti šeit, beigās viņa ļāvās pierunāties.

Un te sākās problēmas. Pārslēgšanai it kā vajadzēja notikt tikai formāli, jo nekas, izņemot izmaiņas līgumos un klientu datu bāzē, nebija nepieciešams. Tomēr nācās pieņemt kādu neatlaidīgu montieri, kuram par katru cenu gribējās ievilkt mums telefona līniju (kura mums tāpat visu laiku ir bijusi) vai vismaz pieslēgt vai pārslēgt telefonu, ko arī nevajadzēja, ņemot vērā, ka nav paša aparāta. Procedūras ievērošanai viņš tomēr ieradās un tas deva Lattelecom iespēju pierakstīt rēķinā, šķiet, kādus trīs latus par šo darbu veikšanu. Vēl dažas dīvainības ar pārejas laika rēķinu, kuras arī izmaksāja kādus dažus latus un tad nāca pārsteigums – rēķins ar soda naudu 70 latu apmērā. Pie šāda pavērsiena devāmies uz Spices Lattelecom veikalu, kurā savā laikā noformējām šo pāreju un jautājām, kādu nodarījumu dēļ tik ļauna attieksme. Puisis, ar kuru runājām, īsti neko nezināja, jo Rīgā strādāja pirmo dienu pēc pārnākšanas no Liepājas. Vienīgais, ko viņš mums piedāvāja, bija rakstīt iesniegumu, kurā mēs varētu aprakstīt, kam tieši mēs nepiekrītam. Sandra tomēr kategoriski atteicās rakstīt jebko un, šķiet, īsti nezinot, kā tikt ar mums galā, viņš pieaicināja pieredzējušāku kolēģi. Tam, skatoties datora lodziņā, laikam radās kāda apgaismība par problēmas būtību un viņš kādam zvanīja. No sarunas varējām noprast, ka tas ir kāds, kurš pārslēdzot ir nospiedis kādu ķeksīti ne gluži tajā vietā, kur vajadzētu. Un lielā automātiskā sistēma tika iedarbināta, identificējot ļaunprātību pārkāpēju un nekavējoši (nedaudz vairāk kā mēneša laikā) izsūtot skarbu rēķinu. Lai kaut kā atrisinātu situāciju, puiši beigās paši bija gatavi uzrakstīt iesniegumu ar nepieciešamo tekstu un mēs varējām doties prom. Paldies viņiem par to. Un jācer, ka viss beigsies labi, bez tiesu darbiem vai kādām citām atrakcijām. Pietiek jau ar bezjēdzīgo laika patēriņu. Tomēr, kā anekdotē, pēcgarša palika. Puiši varbūt bija jauki, tomēr nesaņēmās atvainoties mums par sava kolēģa kļūdām. Tas varbūt dēļ latviskās kautrības, tomēr, iespējams, problēma ir uzņēmuma iekšējā kultūrā, kas neiemāca darbiniekiem, ka pret klientiem jāizturas ar cieņu.

Šī raksta nosaukumu man ierosināja vizītkartes izmēra lapiņas, kuras bija glīti saliktas priekšā uz galda, aicinot uzslavēt Lattelecom. Neuzslavēšu! Bet labprāt uzslavēšu tad, kad būs par ko.

Trīs S

Nosaukums ņemts no Aināra Pudāna twitterziņas. Šodien pabiju ADAC un Latvijas institūta organizētajā diskusijā “Ko stāstīt ar mīlestību un lepnumu par Latviju?”. Tēma plaša un ietilpīga, vienai pusdienas diskusijai daudz par apjomīgu. Latvijas institūts bija nolēmis to apskatīt ar TOP-u veidošanas metodi: TOP 5 zinātnē, TOP 5 kultūrā, TOP 5 ekonomikā. Zinātnes sadaļu neredzēju, bet kultūras un ekonomikas TOP sastādītāji/viedokļa paudēji bija sabiedrībā zināmi un plašsaziņas līdzekļos regulāri redzēti/dzirdēti. Tomēr radās jautājumi par to, kādēļ nepiedalījās vēl kādi, jo nekļuva īsti skaidrs diskusijas mērķis attiecībā uz to, kam tā adresēta. Pēc ievada, kas pēc būtības bija visaugstākajā līmenī, ieskaitot valsts prezidenta uzrunu (to gan var norakstīt viņa publicitātes nepieciešamības rēķinā, jo tomēr tuvojas vēlēšanas un draudzība ar reklāmistiem šķet visnotaļ vilinoša), varētu pieņemt, ka pasākumā jāpiedalās arī kādiem valstisku lēmumu pieņēmējēm, kurus tomēr neredzēju ne runātāju, ne klausītāju statusā. Ja bija vēlēšanās kaut ko pateikt valsts varai, prasījās pēc ministru klātbūtnes, ja tā bija domāta vairāk kā saruna ar sabiedrību, tad šķita pareizi uzaicināt arī kādu sabiedrisko organizāciju pārstāvjus. Šajā gadījumā nebija īsti ne vienu ne otru un vēstījums, domāju, visdrīzāk “uzkārsies” gaisā kā noticis kārtējais plānotais pasākums, kaut saturs patiešām bija un pat bija labs. Inteliģenti cilvēki ar labāk vai ne tik labi sagatavotiem mājas darbiem (gribu atzīmēt Žanetu Jaunzemi-Grandi par skaisto uzstāšanos), absolūti pozitīva atmosfēra un kopīgs mēģinājums paskatīties uz lietām, kas padarītas un ko varētu/vajadzētu darīt nākotnē. Neiedziļināšos visas diskusijas vērtēšanā, gribēju vienīgi pieminēt Tūrisma attīstības valsts aģentūras tūrisma mārketinga speciālistes (kurš spēj atcerēties tik garu amata nosaukumu?!) Brigitas Strodas prezentāciju. Lakoniska, skaidra, ar nelielu humora devu. Bet būtiskākais – viņa spēja īsi un skaidri definēt iespējamo Latvijas tēlu, ar kuru varētu sevi piedāvāt pasaulei – Small, Smart, Stylish. Papildu iepriecinājums – viņai bija arī skaidra, īsa programma, kas komunicējams ar katru no šiem apzīmējumiem, kā arī šo jēdzienu piesaiste turpmāko dažu gadu Latvijas starptautiskajām aktivitātēm. Pagaidām labākais ierosinājums, kādu esmu dzirdējis. Ja vien tam sekotu arī kādas reālas darbības…

Latvieši pasaulē

No sērijas “Latvieši var”…

Neesmu šādu sēriju nekādi sistematizējis, tomēr ik pa laikam šķiet interesanti kaut ko par to uzrakstīt. Kaut vai tādēļ, lai to izceltu ārpus ikdienas skriešanas un atzīmētu to, kad šķiet, ka arī Latvijas pamatiedzīvotāji spēj ko vairāk par gaušanos un bēgšanu no atbildības.

Daudz latviešu ikdienā dodas ceļojumos uz ārvalstīm. Tam ir dažādi mērķi: atpūta, darījumi, sadarbības/jaunu tirgu vai partneru meklējumi, vai vienkārši aizbraukšana uz palikšanu. Pārvākšanās uz dzīvi citur, jo Latvijā vairs neatrod savu vietu un padodas vilinājumam cerībā, ka kaut kur citur viņus gaida labāka dzīve ar lielākām iespējām. Kā tādi Sprīdīši. Protams, ņemot vērā to, kas notiek Latvijā, viņus pat pārāk nosodīt negribu. Bet īpaši runāt par viņiem arī negribu. Gribu runāt par tiem, kuriem labāk šķiet dzīvot savā dzimtenē un mēģināt kaut ko mainīt mūsu šobrīd ne pārāk pilnvērtīgajā sabiedrībā. Tātad runa ir par cilvēkiem, kuri uz ārzemēm dodas tādēļ, lai pastāstītu par to, ka arī Latvijā dzīvo uzņēmīgi cilvēki, kuriem nav kauns par savu valsti un ir griba pierādīt, ka arī šeit mēs varam izdarīt kaut ko nozīmīgu. Līdz šai vietai tā samērā plakātiski, ceru, ka tālāk sanāks citādi.

Ikgadē“jā biroja un radošo preču izstāde "Paperworld" Frankfurtē“ - izstādes tornis

Šajā reizē stāsts ir par ikgadējo Frankfurtes izstādi “Paperworld“. Tajā ir vairāku atsevišķu tēmu apkopojums, kurā kopā saliktas biroja preces un tehnika, Ziemassvētku lietiņas un dažādas radošās un dāvināšanas lietas. Izstāde notiek vairākās lielās hallēs , no kurām katrai ir trīs stāvi, tā kā apjoms ko aplūkot ir visnotaļ cienījams.

Izstādes "iekšpagalms"
Pāreja starp hallēm

Ja pareizi atceros, tad tieši šajā izstādē sākās arī mūsu tekstilmākslinieces Laimas Kaugures veiksmes stāsts, iegūstot izstādes gada balvu par saviem linu izstrādājumiem. Tā ir kas vairāk par padomjlaika kvalitātes zīmi, tā apliecina, ka darbi, kurus autors piedāvā patiesi ir starptautiskā līmenī, inovatīvi un konkrētspējīgi. Priekš latviešiem tas, diemžēl, tā arī palicis vienīgais šāda veida panākums (ja kādam tomēr ir cita informācija, var mani palabot). Un varbūt arī nav tik izšķirīgi, cik balvas mēs kādā desmitgadē iegūstam. Būtiskāk ir tas, ka vismaz piedalāmies un meklējam biznesa iespējas. Ja būs eksports, būs līdzekļi jaunu produktu izstrādāšanai un līdz ar to arī vairāk cerību kādai balvai (tiešas korelācijas gan te nav).

Šogad, pirms brauciena apskatot dalībnieku sarakstu internetā, ieraudzīju, ka no Latvijas piedalās četras kompānijas. Valsts klāt nebija pierakstīta, tādēļ arī kļūdījos ar skaitu. Aizbraucot uz vietas ieraudzīju arī piekto, par kuru, iepriekš nezinot, pēc nosaukuma neatpazinu.

Sākšu ar kritiku, jo ir taču tik viegli to darīt, ja pašam nav ar darbiem jāparāda, kā labāk:)!

Jāatzīst, ka no pieciem uzņēmumiem tikai trīs bija tādi, kuri piedāvā savu, Latvijā ražotu produkciju. Par diviem pārējiem nemēģināšu daudz izteikties, jo tie nav interesanti ne no patriotiskā, ne piedāvājuma īpašību viedokļa – vienkārši Ķīnā savākti izstrādājumi ar uzliktu private label, kuras turētājiem svarīga ir iepirkuma cena, nevis pievienotā funkcionālā vērtība un kvalitāte.Viens no viņiem, Forpus, vismaz ir veidojuši kaut ko atšķirīgu, izceļot priekšplānā savu tirdzniecības zīmi un mēģinot vizualizēt piedāvājuma raksturu,bet Centrum tas, kopā ar viņu identitāti, izzuda bezgaumīgajā krāmu klājumā (preces pašas mēs visi katrā laikā varam nobaudīt katra Latvijas lielveikala attiecīgajās nodaļās).

Tagad par to, kas šķiet vērtīgāks – vietējiem ražotājiem. Uzskaitījuma veidā: Līgatnes papīrfabrika un Krauklītis, kuri piedalās jau ne pirmo gadu, un trešā, kuru nepazinu, jo līdz šim tādu nezināju (kā izstādē noskaidroju no citiem nozares kolēģiem, arī viņi vēl nebija par tādiem dzirdējuši) – North Clip. Jau daudz gadu apmeklēju izstādes un esmu uzkrājis zināmu pieredzi par to, kas ir svarīgi, lai, pirmkārt, piesaistītu potenciālo klientu uzmanību un, otrkārt, radītu interesi (jo tieši šajā potenciālā klienta lomā esmu jau daudz gadu). Tā ir ļoti būtiska izstādes panākumu sastāvdaļa, ja vien dalībai izstādē nav kādi citi, publiski nezināmi mērķi. Ar skumjām jāatzīst, ka latviešiem tās pietrūka.

Līgatnes papīrfabrikas stenda noformējums

Līgatnes stendam bija salīdzinoši laba vieta – stūris, kas vienmēr palīdz pamanīšanai un patiesībā izskatījās pieklājīgi.

Kaut kas konceptā pietrūka, lai būtu pievilcīgi, varbūt vizuālā neskaidrība, kas tieši tiek piedāvāts, manuprāt arī gaismas problēmas. Tomēr nenoliedzami kāds mākslinieks bija centies un tas bija pamanāms. Līgatniešu koncepts – viss, kas stendā, ražots Latvijā – pat ļoti atzīstams, un patiesībā iekārtojums man patika gluži labi, vienīgi pietrūka “āķīša”.  Bet varbūt tāds nedaudz kokains stīvums  un drūmums arī precīzi raksturo Latviju un latviešus: mēs esam nopietni, jokus netaisām, jo nemaz tā labi nesanāk, ar to mēģinot pieslēpt savu simtiem gados gēnos iedzīto biklumu un pašapziņas trūkumu (piedodiet, ka eksistējam un tā…). Ja izturēsimies tā vēsi un nopietni, mazāk izleksim, tad arī tiksim uztverti nopietni, gan kā savas valsts pārstāvji, gan kā sadarbības partneri (nu tā, apmēram Dombrovska stilā)… Es tomēr nākotnē ieteiktu ieviest kādu atraktīvu elementu, varbūt plakāta vietā uzlikt kustīgas bildes sienā iestrādātā monitorā, lai vismaz mēģinātu piesaistīt skatu kaut kam (kaut zinām, ka neliela izmēra prezentācijas šādās izstādēs neviens bez vardarbīgas piespiešanas neskatās), kā arī, lai cik tas nebūtu sāpīgi, ja tiek saglabātas tumšās Latvijas finiera mēbeles, palielināt gaismas daudzumu stendā vai vismaz kritiski svarīgākās vietās (uz letes, atsevišķos punktos uz plauktiem). Protams, tas uzreiz palielina izmaksas, tomēr, ja jau šā kā tā tiek tērēta nauda un, kas patīkamāk, izmantots arī LIAA līdzfinansējums, tas varbūt šo sāpi nedaudz mīkstina.

To, ka latvieši, atpazinu vienīgi pēc Podium reklāmas maisiņa ar apdruku latviešu valodā, citādi vienkārši būtu pagājis garām

Latvijas firma, kuru iepazinu izstādē, bija patīkams pārsteigums. Neskaidrām perspektīvām apvītajā Andrejsalā izveidotā ražotne piedāvā dažādus papīra/kartona izstrādājumus ar personalizācijas iespējām – jauka, bet ļoti grūta niša, ņemot vērā esošo situāciju tirgū. Stends pirmajā dienā bija pamanāms ar to, ka bija rindā vistumšākais. Meitenes sēdēja pirts cienīgā pustumsā un mēģināja smaidīt. Piegāju arī otrajā dienā, jo bija solīts, ka tiks uzlikti vēl daži lukturīši. Nemēģināju bildēt, bet jums jātic, ka to bez speciāla atgādinājuma nevarēja pamanīt. Vēl kāds novērojums – meitenēm bija jāsēž stendā, bet puisis (spriežot pēc sarunām, to bija pat divi), kurš droši vien jutās svarīgāks, bija tik aizņemts un trauksmains, ka meitenēm pašām bija jādomā, kā vēl kaut ko pienaglot pie sienas (par instrumentu klātneesamību lieki piebilst). To droši vien var norakstīt uz pirmās izstādes neorganizētību, tomēr šķita, ka šī ir kārtējā reize, kad latviešu sievietēm jāiznes uz saviem pleciņiem vīra gabalu neizdarība.

Darbs trijatā
Pirmais klients
SIA "Krauklītis" stends izstādē "Paperworld"

Krauklītis bija izvēlējies standartkonstrukcijas kombinācijā ar viegliem gaiša koka plauktiem minimālā platībā (skaidrs, ka izmaksas šeit nosaka daudz un svarīgāk ir vispār piedalīties, nevis noklāt pēc iespējas milzīgāku laukumu). Izvēlētais gaišais stenda noformējums un varbūt tādēļ no apgaismojuma viedokļa viņiem bija stipri labāks rezultāts.

Meitene no blakus stenda pie Krauklīša produkcijas

Cits stāsts par atlasīto/izlikto piedāvājumu. Nu jau gandrīz pensijas vecumu sasniegušās Bārbijas un šobrīd aktuālās Hello Kitty neļāva pārāk atšķirt šo stendu no ķīniešu veidotajiem. Bet to nu es nevaru komentēt, jo uzņēmuma pārdošanas stratēģija varbūt prasa tieši šāda sortimenta piedāvājumu. Bet varbūt tas ir vienkāršāk – nopirkt tiesības izmantot šīs licencētās sērijas un nemocīties ar oriģināliem dizaina piedāvājumiem (stendā gan bija arī citi produkti, tomēr arī tie ar pārlieku svaigumu neizcēlās). Es droši vien būtu mēģinājis veidot kādas tematiskas dizaina kolekcijas ar atšķirīgām tēmām, kādas nevar redzēt katrā trešajā stendā. Jo licenču sērijas tika izrādītas visapkārt un ar nožēlu jāsaka, ka mūsējiem, lai ar tiem konkurētu, būtu nepieciešami pavisam citi budžeti.

Tomēr, neskatoties uz trūkumiem, manuprāt ir jauki, ka vismaz tiek mēģināts un kaut dažas kompānijas uzdrošinās kaut ko parādīt arī pārējai pasaulei, nevis tikai “vārās savā sulā”. Uzkrāsies pieredze, pieaugs izpratne un varbūt pēc dažiem gadiem jau redzēsim profesionālas un vilinošas ekspozīcijas arī ar Latvijas uzņēmumu nosaukumiem!

Ieskatam daži piemēri no citām valstīm (noteikti nemēģinu apgalvot, ka labākie, vienkārši daži no tiem, kurus kaut kādu iemeslu dēļ nofotografēju, bet mana brauciena mērķis nebūt nebija fotografēt izstādi un veikt kaut kādu vērtēšanu).

New Edition stenda kopskats, kurā tiek piedāvātas dažādas licencētās kolekcijas

Iekšējās darba vietas stendā
Ražojumi ar Amy Butler dizaina motīviem - pirmo reizi redzēju viņas darbu pielietojumu šajā nozarē, kas gan nenozīmē, ka tas nav bijis
Nelielai jautrībai un interesantam kontrastam starp stenda noformējumu un klientiem - šis kungs tur nosēdēja ļoti ilgu laiku, pētīdams un rūpīgi izvēlēdamies

Zemāk ieskatam daži itāļu stendi, kur, šķiet, pietiek gan gaismas gan izdomas, it kā īpaši nesarežģot dzīvi ar pārliecīgi “pārgudru” dizainu.

Viegli, eleganti un ar noskaņu“, kāds var teikt, ka pārsaldināti, tomēr atbilstoši gan sortimentam, gan viņu pircējiem
Šī meitene varētu būt arī veikala manekene, ja vien ik pēc brīža nemirkšķinātu acis
Papīra pārstrādātāji mājīgām izjūtām no Toskaņas. Pārstāvji gan bija tik kautrīgi, ka uz fotografēšanas brīdi visi saskrēja man blakus un stends palika neapdzīvots

Vēl daži paraugi no citām zemēm. Apzināti nemēģinu rādīt nevienu no gigantiskajiem vairākstāvu stendiem, jo tā ir pilnīgi cita pasaule ar gluži citiem budžetiem un vajadzībām.

Dažādi Tālo Austrumu sīkumiņi, bet pasniegti ar lepnumu, kaut pretēji uzrakstam uz sienas, nebūt ne viss ražots Japānā
Ķīniešu puisis Ziemeļeiropas vidē
Kāds no daudzajiem blociņu ražotājiem bija drosmīgi apkarinājis savu stendu ar izgaismotiem galvaskausiem
Viens no skumīgākajiem stendiem izstādē, varētu būt no tēmas "Naktssargs un veļas mazgātāja"
Askētiskākais stends izstādē - nav pat krēsla, kur apsēsties, nemaz nerunājot par kādu servisu klientiem

Un šis tas sadzīvisks un izklaidējošs

Intīms dialogs
Japāņu skūpsts
Viens no izstādes ērmiem
Perleberg mīms
Zīmētājs
Modelis
5 minūšu darba rezultāts
Padomāts arī par tiem, kuri pret vakaru ir pārstrādājušies

Pirmie iespaidi par Olympus E-5, 1. daļa

Šo biju uzrakstījis jau pirms nedēļas, tā kā tagad izskatās smieklīgi stāsts par nedēļas nogali. Tā kā darbu dēļ joprojām nav izdevies pabeigt, nolēmu šo nosaukt kā pirmo daļu un turpinājumu uzrakstīt pēc brīža.

Nedēļas nogalē ar Olympus pārstāvja Jāņa Kārkliņa draudzīgu piedāvājumu man rokās nonāca svaigi iznākušais Olympus E-5. Mēģināšu aprakstīt dažus savus iespaidus. Nedomāju veikt kādu laboratorisko pētījumu par to, kā vai par cik labāks/sliktāks ir šis korpuss, salīdzinoši ar iepriekšējiem vai konkurentu piedāvātajiem. To noteikti jau dara un darīs tie, kuru ikdiena saistīta ar kameru testēšanu, mērīšanu un aprakstīšanu. Šeit būs tikai mans viedoklis no lietotāja puses, salīdzinot ar E-3, ar kuru ikdienā fotografēju pēdējos trīs gadus, kā arī daži bildīšu paraugi. Par jaunumiem. Kā tas pierasts jebkura ražotāja “augšējā gala” modeļiem, tie nāk lēni un mainās retāk, kā amatieru kameras. Un vienmēr tiek gaidīts, ka būs kaut kas revolucionāri jauns un daudz labāks, kā iepriekšējai paaudzei. Olympus gadījumā tieši tāpat – baumu deva bija krietni dāsna, bet realitāte kā parasti atšķīrās no izrunātā. Šeit daļa (neuzskaitīšu visu, jo daļa no tā man nešķiet īpaši noderīga) no jaunumiem:

  • par diviem MP palielināta matricas izšķirtspēja, sasniedzot 12.3MP (uzlabojumi ir manāmi, tomēr ne tikai pikseļu skaita, bet vairāk tieši to apstrādes dēļ);
  • jauns TruPic V+ procesors, kuram pateicoties arī šie uzlabojumi ir jūtami;
  • 720p video filmēšanas režīms (noteikti ir noderīgs dažādās dzīves situācijās, diemžēl šoreiz pamēģināt nepietika laika);
  • mani ļoti priecējošais 3″ grozāmais LCD monitors ar 920K izšķirtspēju, kurā beidzot var novērtēt arī kadra asumu, kas iepriekšējiem Olympus kameru modeļiem, diemžēl, bija vājā vieta;
  • ekspozīciju paketēšana (AE bracketing) līdz 7 kadriem iepriekšējo trīs vietā;
  • iestrādāts divu asu līmeņrādis ar iespēju norādīt “0” stāvokli, kaut ne izcili precīzs, tomēr ārkārtīgi noderīgs, pie tam darbojas gan lietojot optisko skatu meklētāju, gan live view režīmu;
  • jauna, izturīgāka baterija (der un pilnīgi normāli darbojas arī iepriekšējās no E-3, E-30 un E-500, 510, 520);
  • ieviesta baterijas atlikušā darbības laika brīdinājuma iestatīšanas iespēja (tramīgākie var uzlikt agrāku indikāciju);
  • skatoties pēc bēdīgās iepriekšējās pieredzes ļoti noderīga šķiet autofokusa precīzā pieregulēšana (ar šo problēmu saskaros ikdienā, lietojot gaismasspējīgākus objektīvus, piemēram Leica 25 (50)/1.4 , kas savos fokusa meklējumos faktiski nekad nenonāk tur, kur paredzēts), šajā gadījumā var izmantot Color Vision piedāvāto Spyder LensCal, kuru pie mums piedāvā Capital;
  • ņemot vērā, ka arī viena ražotāja kamerām mēdz būt atšķirīga ekspozīcijas mērīšana, kā arī to, ka ir dažādi uzņemšanas ieradumi, patīkama šķiet ekspozīcijas nobīdes funkcija, proti, iespēja ar 1/6 soli iestatīt sev noderīgāku “nulles” punktu, pie tam individuāli matricas, centra svērtajai un punkta mērīšanai;
  • iespēja jau kamerā ievadīt autora vārdu, kā arī informāciju par autortiesībām;
  • maināmi attēla formāti (RAW saglabājas pilnais, nemainīgs), ko gan, šķiet, varētu izmantot vienīgi video filmēšanai, jo pārējos gadījumos neredzu tam nekādu jēgu;
  • vairāk iespēju pielāgot kameru saviem lietošanas ieradumiem (pārbaudīju, ka tiešām ir ērti) un saglabāt 4 individuālos režīmus, universāli lietojama/programmējama padarīta pat asuma dziļuma priekšapskates poga;
  • sensora autofokuss lietojot Live view režīmu;
  • beidzot izmests xD kartes standarts (ko kādu laiku ar kopīgām pūlēm mēģināja uzturēt Olympus un Fuji Film) un, blakus CF kartēm, kamerā var izmantot arī SD;
  • no amatieru kamerām un Pen sērijas atvazāta vesela kaudze ar dažādiem mākslas filtriem, kam neredzu īpašu jēgu, jo tas nozīmētu bildēt JPEG formātā un sabojāt attēlu uzreiz, nevis mēģināt to darīt datorā ar saudzīgākām metodēm (ja uzņem RAW formātā, tad Olympus Studio 2 šie filtri ir pieejami un tos vienmēr var pagūt pamēģināt);
  • vēl arī citas funkcijas no Olympus pēdējām amatierkamerām (sejas atpazīšana, i-Enhance, līdz 4 kadru atkārtotās eksponēšanas funkcija uc.)…

Korpuss un pirmās sajūtas.

No priekšpuses faktiski izmaiņu nav, izņemot to, ka E-3 vietā uzdrukāts E-5. Arī ergonomija nav izmainījusies, kameras satveršana/turēšana tikpat ērta kā E-3. Vēl ērtāks bija vienīgi E-1, bet nevar jau gribēt visu… Grips ir tas pats, kurš E-3, tā kā atsevišķi jauns nebūs jāiegādājas, kas šajā neticami daudzo un dažādo standartu laikā šķiet gandrīz neticama pretimnākšana no ražotāja puses. Arī virspusē nekas daudz nav izmainījies, toties aizmugure pārstrādāta samērā pamatīgi.

Lielais ekrāns izgrūstījis pogas uz visām pusēm un pa kādai pat “izēdis” pavisam. Vairs nav IS (attēla stabilizācijas režīmu izvēles) pogas, tomēr tā ir ātri pieejama caur LCD ekrāna izvēlni, tā kā lietošanas ērtības tas īpaši neietekmē, ņemot vērā, ka tā nav pārāk bieži pārstādāma funkcija. Pogu izvietojums mazliet neierasts, tomēr domāju, ka tas ir pavisam īsa laika jautājums, lai atkal par to nebūtu jādomā. Tas, kas rada nelielu nedrošības sajūtu, ir karšu nodaļas vāciņš, kura atvēršana pārveidota analoģiski amatieru korpusiem. Live view režīms darbojas ļoti labi, un ir pat uzlabots. “Pretīmnākošāka” kļuvusi manuālā fokusa iestādīšanas funcija – tiklīdz sāku regulēt asumu, automātiski līdz iepriekšiestādītajam mērogam (iespējamie 5x, 7x, 10x) palielinās izvēlētais sektors un, pēc asuma iestādīšanas, automātiski atgriežas pilna kadra skata režīmā. Pārējais jau pašu lietotāju ziņā, ko un cik daudz no piedāvātā katrs izmantos. Īsais vērtējums par kameru. Ja pavisam īsi – man patīk. Nepiederu pie tiem, kuri cerēja ieraudzīt šajā korpusā 20Mpix matricu ar neticami gludu attēlu līdz ISO6400, tādēļ arī nav vilšanās sajūtas. Skatoties reāli uz lietām, ir skaidrs, ka vienā paaudzē nevar izmainīt visu pilnībā un jānovērtē tas, kas ir izdarīts. 4/3 standarts ir ar spoguļkamerām vismazāko matricas izmēru, kas neizbēgami saistās ar loģiskām problēmām: augstāks trokšņu līmenis, ne tik plastisks (vai vienkārši citāds) neasums kā pilnā formāta matricām (tomēr nedomāju, ka APS-C sensoriem būtu īpaši labāks rezultāts, no “apgrieztajiem formātiem droši vien šajā ziņā izņēmums ir Canon 1D, kuram ir 1.3 faktors). Tas, ko dod šī sistēma, saglabājas kā vērtība arī tagad: kompaktais izmērs, mazāki, vieglāki un “gaišāki” objektīvi, matricas tīrīšanas filtrs (bildēju ar E-sistēmas kamerām kopš 2003. gada un vēl ne reizi man nav bijis problēmu ar putekļiem!), pilnīgi ūdensdroša, ciktāl tas attiecas uz lietu vai sniegu, ļot laba ergonomija un ērta, pārskatāma navigācija. Labās lietas (patiesībā izmaiņas, kuras uzskaitīju augšējā sadaļā, visas pieder pie šī):

  • var drošāk bildēt arī jūtību līdz ISO 800 (līdz ISO 400 pat ļoti labi), pie gaišākiem sižetiem, pieverot acis, arī līdz ISO 1600 (bet tad tā drīzāk jāsauc par mākslu);
  • labos un viduvējos apstākļos ļoti ātrs autofokuss;
  • atbilstoši reklamētajam tiešām izcila detaļu attēlošana (ja nemēģinām salīdzināt ar Nikon D3x vai kādu vēl baisāku iekārtu); jāpiekrīt, ka Zuiko objektīvu izšķirtspēju šī kamera izmanto vispilnvērtīgāk;
  • ļoti labs krāsu attēlojums;
  • pārsvarā gadījumu arī uzticams automātiskais baltās krāsas balanss (testējot izskatījās, ka īsti netiek galā vienīgi ar silto fluorescento apgaismojumu telpās);

Pie mīnusiem jāmin:

  • pārmantoto problēmu ar autofokusēšanās precizitāti, ko gan manāmi var sajust tikai pie ļoti gaišiem objektīviem (tādu ir tikai divi un abi nav Olympus izstrādājumi: Leica 25/1.4 un Sigma 30/1.4) un
  • autofokusa “maldīšanos” sliktas gaismas/zema kontrasta apstākļos (lai gan diezin vai kāds varēs uzrādīt daudz drošāku un stabilāku rezultātu ar APS-C sensoru kamerām – tas, ko varētu saukt par “zibenīgu asuma pienaglošanu”, raksturīgs tikai augšējās klases Canon, Nikon un varbūt vēl arī Sony A900 kamerām). E-5 šajā ziņā, diemžēl, pagaidām nav pilnībā ticis vaļā no grēkiem. “Bzzz, bzzz…” braukāšana/fokusa meklēšana joprojām ir saglabājusies un ļoti ātrais autofokuss ar visiem 11 krusta sensoriem joprojām nespēj sniegt drošu pārliecību, vai ir trāpīts. Tas gan ir kritiski tikai pie objektīva atvēruma vērtībām līdz 2.8. Ar E-3 iegūtais sliktais ieradums stādīt asumu vairākkārt mani nepameta arī lietojot šo kameru;
  • joprojām gribētos sagaidīt iespēju izmantot augstāku, mūsdienu prasībām atbilstošāku ISO jūtību, bet tas laikam jāatstāj nākotnei;
  • automātiskā baltā balansa nepārliecinošā darbība elektriskajā gaismā (patiesībā tam nav izšķirošas nozīmes, jo bildējot RAW formātā, bez īpašām ciešanām vienmēr datorā var iestādīt sev tīkamāku temperatūru).
  • īslaicīgās problēmas ar RAW failu apskati un apstrādi – ne Adobe ne Apple pagaidām to nepazīst. Iepriekšējā rakstā minēju, ka DxO jaunā 6.versija jau šo standartu pazīst, tomēr nebiju mēģinājis neko darīt – izrādījās, ka varu tikai apskatīt, bet apstrāde nav pieejama. Atliek vienīgi Olympus Studio 2.3, kura uz mana MacBook Pro ir pagausa. Ceru, ka kādā brīdī piekļūšu pie lielā datora, lai process noritētu ātrāk.

Pagaidām šo daļu beigšu, jo vēl neesmu izcīnījies ar bildēm un varbūt izdosies vēlreiz dabūt šo kameru patestēt rūpīgāk, jo pāris dienas pa starpu citiem darbiem nedod pietiekamu iespēju vispusīgākam vērtējumam. Lai kā nebūtu, ļoti ceru, ka pēc kāda brīža to iegūšu arī savā pastāvīgajā arsenālā, jo uzlabojumi ir būtiski un, man, kā visiem puikām, patīk jaunas rotaļlietas.

Adobe Lightroom 3.3 un Camera RAW 6.3

Laboratorijas sadaļā iznācis Adobe Photoshop Lightroom 3.3 RC variants, kurš līdz jaunajam gadam paredzēts testēšanas režīmā. Mac lietotājiem tas darbojas kā paralēlā instalācija Lightroom 3.2, bet PC/Windows versijai nomaina 3.2, saglabājot iespēju interesentiem atjaunot 3.2, to vēlreiz uzinstalējot. Pēc oficiālās iznākšanas tas būs pieejams visiem 3. versijas lietotājiem kā bezmaksas atjauninājums. Izķertas padaudz 3.2 kļūdiņu, no kurām lietojot biju saskāries tikai ar dažām, no kurām būtiskākā šķita samērā biežā Photoshop CS5 neatvēršanās no Lightroom 3.2 un jūtamas bremzēšanās problēmas pie masku un otas lietošanas.

Jaunajā versijā iekļauts samērā liels skaits ar jauniem objektīviem, kā arī dažu jauno kameru atbalsts. Bet, man par lielām bēdām, nav Olympus E-5, kura bildītes pazīst tikai Olympus Studio 2 un, paldies centīgajiem attīstītājiem, vismaz arī jaunais DxO Optics Pro 6, bet nepazīst ne Aperture 3.03, ne arī kāda no Adobe programmām. Jādomā, ka uz decembra beigām īstajā versijā jau būs arī šī kamera.

Prieciņš arī CS5 lietotājiem – Camera RAW atjauninājums 6.3 r1, kas paralēli Lightroom jaunajai versijai dos iespēju izmantot jauno kameru un objektīvu atpazīšanu (un, protams, arī nepazīst E-5). Lejupielādēt jaunumus var šeit.

Par Olympus E-5 testēšanas rezultātiem mēģināšu uzrakstīt tuvākajās dienās, jo ceru, ka vēl šovakar sanāks nedaudz pabildēt arī studijas apstākļos. Viens, ko pagaidām varu droši pateikt – starpība ar E-3 ir jūtama un viennozīmīgi par labu jaunajam izstrādājumam. Izšķirtspēja, detaļas, krāsas un (vismaz pagaidām tā šķiet), arī autofokusa darbība ir uzlabota jūtami.

Cīņa ar ceļu policiju

Pamanīju, ka sociālajā vidē izveidojusies aktīvistu kustība cīņā pret Lindu Mūrnieci kā ministri. Nedomāju, ka tas ir jēdzīgi un šādai kāda cilvēka melnā PR veidošanai nepievienojos, jo visbiežāk tādu aktivitāšu pamatā ir kādas personīgas intereses. Nepazīstu viņu, nezinu, ko sliktu vai labu viņa man nodarījusi (visdrīzāk neko no tā). Man vairāk gribētos redzēt kādu juridiski kvalitatīvu aktivitāšu vietni pret ceļu policijas (un var jau būt, ka ne tikai) patvaļu kopumā un nevis pret ministri šādu vai ministru tādu. Jo viņi ir tikai politiskas figūras, kuras mainās, reizēm nepaspējušas saprast, vai vispār kaut ko varētu un vajadzētu darīt. Bet policisti paliek! Tāpat kā ministriju ierēdņi. Un arvien vairāk nostiprinās savās pozīcijās. Jo vairāk viņiem mēģina atņemt, jo dziļāk viņi ierokas un iesakņojas. Un ko gan var pārmest: algas nogrieztas, visi lamā, suņa dzīve, gandrīz kā tādiem cietuma uzraugiem (tur gan neesmu bijis un varu tikai iztēloties, balstoties uz to, ko rāda dzīvo bilžu kastītē). Šajā brīdī gan gribas pārmest pašam sev vienvirziena domāšanu – visi jau nav ļauni (arī man ir bijusi pat ļoti pozitīva pieredze), bet, ja biežāk izdodas sastapties tieši ar tādiem, tad viedoklis pats ieripo greizā gultnē.  Pie mums gan vēl nav arī tik jautri, kā, pēc draugu nostāstiem, iet Krievijā, kur milicijas patvaļu bieži var apstrīdēt tikai tad, ja esi braucis pats ar savu videokameru uz mašīnas jumta, kura ieraksta to, kā esi veicis maršrutu līdz satikšanās vietai ar kārtējo milici. Citādi esi vainīgs nekavējoties.

Vienīgā saskare ar Lindu Mūrnieci man iznāca, kad es kā sociālo tīklu lietotājs, uzdevu viņai jautājumu Twitter-ī, kā panākt taisnību pret ceļu policijas patvaļu. Saņēmu (jā, saņēmu!) atbildi, ka ir iespējams apstrīdēt spriedumu.

Un te nu sākas mans nelīdzenais ceļš taisnības meklējumos. Tiem, kuri brauc ar auto, ik pēc brīža gadās kaut ko pārkāpt: tīšām, netīšām, apzināti vai neuzmanības dēļ. Protams, arī man. Lai met ar akmeni tas, kuram negadās… Šī gada sākumā tikos ar policistiem biežāk, kā agrāk. Rezultātā biju godīgi sapelnījis trīs soda punktus ar vairākiem desmitiem latu soda naudu. Nekad nestrīdos ar ceļu policiju, ja esmu pārkāpis, jo uzskatu, ka tas nav korekti. Viņi dara savu darbu un es, sliktais, esmu viņiem radījis nevajadzīgas rūpes. Tomēr vasarā notika kas tāds, ko pie mums vēl nebiju piedzīvojis. Atgriezāmies no Saulkrastiem neveiksmīgā dienā, kad visa Tallinas šoseja bija rūpīgi aizpildīta ar Salacgrīvas festivāla apmeklētājiem, kuri arī vēlējās nokļūt mājas. Visu ceļu vidējais ātrums – 25 km/h. Tādā pat zosu gājienā šķērsojām Juglu un Teiku un nonācām uz Gaisa tilta. Nobraucot no tā, pie Indrānu ielas mani pēkšņi apturēja kāds zaļš liela auguma tusnis, kurš paziņoja, ka esmu pārkāpis kādu tur zīmi ar kādu tur numuru, kas nozīmē, ka esmu braucis zem “ķieģeļa”. Nebiju dzēris, tā kā man šķita, ka es ar savu vairāk kā trīsdesmit gadu autovadītāja pieredzi, spēju apjēgt, ko es daru un pa kurieni braucu. Un pilnīgi noteikti es nebraucu zem aizlieguma zīmes! Protams, nebiju vienīgais, kuru apturēja, mūsu mainīgā pārkāpēju rinda saglabāja dzīvību. Daži aizbrauca tālāk ātri, citi, līdzigi man, uzkavējās ilgāk. Jautāju policistam, kur ir zīme, kuru esmu pārkāpis un viņš man piedāvāja pastaigāties. Vēlēšanos staigāt sevī nesajutu, tādēļ jautāju, vai viņš var parādīt kādu bildīti no nozieguma vietas. Tā kā arī šajā punktā skaidrība neradās, tad sacīju, ka viņa viedoklim nepiekrītu un protokolā tā arī ierakstīšu. Tusnis sadusmojās un teica, ka, ja es gribu protokolu, tad to arī dabūšu.

Tālāk viss ripoja ļoti vienkārši. Izmantojot augstāk minēto ministres padomu, pacilāts devos uz Gaujas ielu rakstīt savu iesniegumu. Ja ir kaut kas īpaši bezjēdzīgs, tad, ticiet man, šī procedūra ir tieši tāda! Iesniegumu uzrakstīju, nodevu kādai būtnei, kura bija vairāk kā neitrāla, tomēr uz maniem jautājumiem, kaut bez optimisma, atbildēja. Sejā bija redzams spriedums – vainīgs! Pēc viņas negribīga ieteikuma pierakstīju, ka labprāt iepazītos ar pārkāpuma ierakstu, ja tāds izrādītos. No savas sarunas partneres uzzināju, ka nekāda komisija ar iespēju kaut kā aizstāvēt sevi klātienē nedraud – visa komunikācija notiekot rakstveidā un man uz turieni vispār neklājās iet, labāk būtu sūtījis pa pastu. Piebildīšu, ka biju tik naivs un nepaprasīju no būtnes rakstisku apliecinājumu par iesnieguma saņemšanu (par kuras noderību man ar pārliecību stāstīja kāds runīgs puisis aiz durvīm, kad laimīgi biju ticis ārā). Ieguvu vienīgi solījumu, ka 37 dienu laikā saņemšu rakstisku paziņojumu par pieņemto lēmumu. Lieki teikt, ka neko nesaņēmu. Toties no CSDD, kurā reģistrējos imtereses pēc, lai paskatītos savu slimības vēsturi, gan sāku saņemt e-pasta ziņojumus. Jo tur ir kārtība! Pēdējais pienāca vakar, pilnīgi tukšs, tomēr pagājušajā piektdienā saņēmu gluži saprotamu vēstulīti, ka tagad man jau ir 5 soda punkti un, pēc noklusējuma, arī tam klāt pienākošies 40 latu sods. Vairs negribu jautāt Lindai Mūrniecei, – kā cilvēks var sevi šajā valstī aizsargāt pret patvaļu. Jo nevar nekādi! Sākt tiesāšanos 40 latu dēļ? Protams, ka nē, laiks ir dārgāks, pie tam nav jau arī ticamības, ka procesu iespējams uzvarēt. Vienīgi žēl, ka, ja šādas metodes sāk ieviesties arī Latvijā, tad ļoti viegli tāds ceļš varētu iepatikties arvien vairāk ceļu policistiem. Jo ne jau ar visiem jāķēpā papīrs, citi, pat nebūdami vainīgi, mēģinās atpirkties. Tādēļ, ka taisnību tāpat nevar panākt…

Trīs lietas

Palasīju Ilzes Spergas (naktineica) blogā ierakstu sakarā ar vēlēšanām un šķita, ka gribas mazliet pakomentēt. Sāku rakstīt komentāru, bet tas izstiepās pārāk garš, tādēļ pārvācos uz savu dienasgrāmatu.

Par politiku, politiķiem, valstsvīriem pirms gadsimta un šodien. Skumji un nožēlojami. Un, diemžēl, arī patiesi. Tā, acīmredzot, ir un arī būs uz priekšu, kā šeit, tā arī citur pasaulē, jo cilvēka daba nav maināma (kamēr vien atstājam gēnus nemodificētus). Un nekad nebūs daudz šo Leiša minēto valstsvīru (un labi, ja vismaz pa kādam katrā sasaukumā), toties par “politiķu” trūkumu nevaram un nevarēsim žēloties. Jo tie, šie gludie pirmrindnieki ar spožām actiņām un cerībām kaut kā iebīdīties, kaut ko iegūt, kaut ko sakārtot pēc principa “mazāk sev, vairāk pašam” ir apbrīnojami dzīvelīga un vairoties spējīga suga. Un nepārskatama arī, kā pelēkie vīriņi kinofilmā. Un veidojas jaunas politiķu paaudzes un cilvēki cer – šie būs labāki, viņi mūs nemānīs, jo ir taču jau redzējuši, kā nevajag darīt un ka tas nav labi. Bet atkal nekā, kā nonāk uz skatuves, tā blaukš – samaitājas kā piens siltumā.

Kā vienmēr, var iebilst, ko žēlojies, – ja nepatīk, ej pats un dari labāk. Nezinu, vai tā ir pareiza iebilde? Jo labāk var darīt tie, kuriem ir šai nodarbei derīga izglītība un izpratne. Esam redzējuši, ko var (nevar) panākt cilvēki, kuri, ilūziju pārņemti, dodas “labot pasauli” un ko esam uzskatījuši par mūsu sirdsapziņu pārstāvošiem: saspiesti zem kombinējošo politiķu masas, ar sabeigtu veselību un zudušiem ideāliem par iespēju mainīt kaut ko būtisku. Jo viņiem ir sirdsapziņa, bet nav līdzekļu, lai noturētu/atbalstītu savu pārliecību. Jo nav īsti savietojami šie jēdzieni – skaidrs, godīgs skatījums uz valsts un cilvēku interesēm un ietekme procesu virzīšanā. Jo tie, kuriem ir šie līdzekļi, nav īpaši tuvās attiecībās ar savu sirdsapziņu, toties viņiem nav problēmu izmantot savus (bieži vien arī citu pievienotos) līdzekļus savu mērķīšu sasniegšanai un ietekmes nostiprināšanai. Te arī ir šis apburtais loks!

Tādēļ stāsts par trīs lietām, ar kurām pārbauda cilvēku: vara, slava un nauda. Cik daudzi spēj to izturēt?

Varbūt labāk darām katrs to, ko tiešām protam labi, darām to patiesi labi un tādā veidā mēģinām veikt pozitīvo pienesumu mūsu valsts izdzīvošanai un attīstībai. Bet par/pret politiķiem balsot vienalga jāiet! Pat ja šķiet, ka nav par ko. Arī svītrošana un krustiņu vilkšana nozīmē, ka cilvēkam nav vienalga, ko ar viņu dara. Ka viņš nav rācenis!

Tā kā šogad apzināti atturos no vēlēšanu reklāmu bildēšanas, tad šeit viena bildīte no senākām aktivitātēm ar citiem varoņiem, tomēr nedomāju, ka izņemot sniegu, ir kas īpaši citādi.