Sociālās zinības 8.klasei

Par grāmatām savā blogā parasti nerakstu apzināti, kaut lasu tās ļoti daudz, toties ar to labprāt darbojas mans dēls savā dienasgrāmatā. Tomēr šoreiz šķita, ka kaut kas ir jāuzraksta arī par tām.

Pirms pirmā septembra, iepērkoties jaunajam mācību gadam, iegādājāmies arī dažas trūkstošās mācību grāmatas un to, kas tagad tik veikli palīdz bērniem nedomāt un nestrādāt pašiem, proti, darba burtnīcas. Pats šis mācību līdzekļa veids rada šaubas par patiesu lietderību, jo radina bērnus nedomāt patstāvīgi un attur no vajadzības veidot pārdomātus tekstus (nemaz nerunājot par tām šausmām, pie kā esam nonākuši caur to, ka skolās vairs nav glītrakstīšanas) – viss jau ir sagatavots, sarūtots, aprakstīts, definēts, atliek vienīgi ierakstīt dažus burtus vai vārdus, lai lieta būtu darīta. Tas laikam pieder pie programmas viegli vadāmu un droši manipulējamu pilsoņu veidošanai. Tomēr tā būtu atsevišķa un nebūt ne īsa raksta tēma.

Man ir divi bērni, kuri jau samērā ilgu laiku apmeklē skolu un tas ir nodrošinājis pieklājīgu pieredzi, kas un kā tiek mācīts mūsdienu Latvijas skolās. Meitai līdz pamatskolas beigām tā arī neviens nebija mēģinājis mācīt, ka domrakstam jāstāda plāns, lai tas nebūtu vienkārši kaut kas bez satura, sākuma un beigām (jo mācību programmā tagad vairs tas netiek prasīts). Dēliņam gan paveicās vairāk, jo Āgenskalna sākumskolā, kur viņš sāka mācības, valdīja “vecā” kārtība un bērniem bija jādara kas vairāk par IZM noteikumos ierakstīto.

Lai kā nebūtu, šoreiz par darba burtnīcām, ņemot par piemēru vienu, kura mani pagalam sakaitināja  – apgāda “Raka” izdotā sociālo zinību burtnīca. Tas gan droši vien attiecināms arī uz citu izdevniecību līdzīgiem izstrādājumiem, jo ne jau viens ir karotājs.

Un iebildes šeit ir vairākas. Kaut arī pats esmu uzņēmējs un saprotu, ka ir nepieciešams pelnīt, tomēr tas, kas tiek darīts arī šīm jau pēc savas būtības amorālajām un nejēdzīgajām burtnīcām, iet pāri manai saprašanai pat par maza tirgus/ierobežotas tirāžas pārdošanas iespēju un bruto peļņas normas robežām. Melnbaltas drukas brošūra ar 54 lappusēm A5 formātā, kuras ražošanas pašizmaksa varētu būt kādi 15-20 santīmi (protams, te var sākt gaudu stāstu par redakcionālo darbu, sastādītāju honorāriem, izdevniecības augstajām iekšējām izmaksām, dārgo apkuri utt.) tiek laipni piedāvāta par ne daudz, ne maz, bet Ls2.88! Ja ņemam vērā, ka tā nemainīgi tiek tirgota jau trešo mācību sezonu, tad arī mani iekavās liktie argumenti vairs īsti nepārliecina. Cik zinu, daudziem mācību līdzekļiem tiek piešķirts arī IZM budžeta līdzfinansējums, kaut neņemos apgalvot, vai šim arī. Vai 1000% peļņa (pieņemot, ka valsts budžets no šī izdevuma nav cietis) šādā gadījumā ir daudz vai maz?

Mājās, aplūkojot ieguvumu, tomēr guvām gluži veselīgus jautrības brīžus. Spriežot pēc satura, sastādītāji tomēr nedzīvo šajā gadsimtā un nezina, ka lielu daļu no tā, kas ietverts šajā burtnīciņā, bērni iemācās jau stipri agrākā vecumā. Ieskatam dažas bildītes.

Vai variet atbildēt uz šādiem jautājumiem? Cik neattīstītam būtu jābūt 14-gadīgam bērnam, lai viņš tos uztvertu nopietni? Tas būtu par tēmu “Es un grupa”, kurā tiek apskatīta saskarsme un lomas. Varu piebilst, ka tur ir vēl citas līdzvērtīgas bildītes un un tikpat jaudīgi jautājumi.

Katras nodaļas beigās tiek piedāvāta iespēja veikt pašvērtējumu. Gribētos redzēt visas šīs burtnīcas aizpildītas!

Te vienkārši mīļa kļūdiņa par bidriem.

Šeit man jau tādas dalītas sajūtas. Nodaļa par sabiedrības ētiskajām vērtībām (jau ticamāk priekš 8. klases). Jauki, ka uzzināju ko tieši Latvijā mīl, piemēram, Zaiga Gaile un Nora Ikstena, bet kā šajā gadījumā izskatīsies skolotāja nopratināšana. Man rada satraukumu tas, vai visiem bērniem sanāks vienāds rezultāts, jeb katrs no viņa/viņas izblēdīs kādu citu versiju?  Vai arī tas tiks uzrakstīts uz tāfeles stundas sākumā, lai klasē neizceltos nekārtības? Par vecāku versijām baidos sākt runāt, jo pagājušajā gadā Mārcītis jau mēģināja noskaidrot  un pierakstīt manas domas par to, kas svarīgs atrodams latviešu folklorā. Rezultātā viņš dabūja sliktu atzīmi, jo izrādījās, ka mana atbilde bija pārāk neizsmeļoša. Vai šogad varēšu labāk?!

Pie šī man patiesībā nav komentāru.

Tomēr nav tikai slikti. Šķiet noderīga sadaļa par ekonomikas pamatiem, jo šis jau būtu vecums, kurā bērniem jāspēj sākt saprast, kas ir nauda un kā to iespējams nopelnīt. Jau sāku baidīties, jo arī  šeit man paredzēts mājasdarbs. Dēls man jautās kādas naudas mēs esam “pārdzīvojuši” un kura nauda ir bijusi visvērtīgākā.

Ir arī sadaļas par veselīgu ēšanu (šim vecumam, kad puikas ēd nepārtraukti, visu un daudz, tas ir noderīgi), kā arī par sabiedrības ētiskajām vērtībām un dzīves jēgu. Šeit Mārcītim noteikti noderēs @saprge ieteiktais Freida citāts:

La dzīve neliktos pārāk rožaina, autoru kolektīvs un izdevniecība grāmatu nobeidz ar reālu draudu nākotnei!

Ne-fotogrāfija

Gunārs Janaitis savā mājas lapā ir nopublicējis pamatīgu problēmrakstu. Par fotogrāfiju, tās metamorfozēm un satelītiem mūsdienu tehnoloģiju apstākļos. Manuprāt, ļoti saturīgs, bet izteikti skarbs raksts (kaut gan Gunārs jau arī nekad nav kautrējies paust savu viedokli, patīk tas kādam vai nē:)). Tas, acīmredzot, tādēļ, ka viņam, tāpat kā daudziem profesionālajiem fotogrāfiem, kuriem fotogrāfija nav tikai “čik-čik, gatavs”, rūp, uz kurieni viss šis process stūrē.

Piekrītu un nepiekrītu. Piekrītu, ka lielākoties viss rakstītais ir patiesība, par daļu no tā jau savā blogā rakstīja arī Raimo Lielbriedis, jo tā ir taisnība, ka liela daļa no tiem, kuri šobrīd fotografē un savus fotoattēlus publicē, neko daudz no tā nesaprot. Vienmēr paliek jautājums – un vai vajag? Ja tas nav dzīves veids un ja tas nav domāšanas un izteikšanās veids… Fotogrāfi ir fotogrāfi, pārējie cilvēki arī ir cilvēki. Striktu robežu, protams, tik milzīgā masā nenovilksi. Nedaudz bēdīgāk ir ar to GJ aprakstīto kategoriju, kuri, neko daudz vēl nesaprotot, sauc sevi par fotogrāfiem, piedāvā savus pakalpojumus, izpratnes un/vai tehniskās varēšanas trūkumu kompensē ar datorapstrādātiem manierīgiem sižetiem un sludina savas patiesības. Tas jauc galvu tiem, kuri nesaprot arī tik daudz un rezultātā veidojas liela, nepārskatāma putra. Piekrītu, ka šobrīd Latvijā vairs nav ar skaidriem kritērijiem atšķirams, kas ir laba un kas slikta fotogrāfija. Patiesībā, nav vispār nekādu kritēriju, izņemot katra fotogrāfa paša iekšējos. Nav aptverošas profesionālas organizācijas (nezinu, kas notika ar Gunāra vadīto un agrāk respektēto profesionālo fotogrāfu asociāciju, kā dēļ tā beidza pastāvēt: vai tās bija parastās latviešu fotogrāfu nesaskaņas, vai finansējuma trūkums), kas, lai kā arī nebūtu, tomēr varētu būt  ekspertu grupa, kura spēj spriest par fotogrāfiju/fotogrāfu kvalifikāciju un māksliniecisko varējumu. Bet arī tā būtu tikai subjektīvu viedokļu izpausme, tomēr vismaz ar izteikti profesionālu vērtējumu. Kā Gunārs tēlaini izrakstās – neviens vairs nestāda kokus un nekopj Fotodārzu, vēlas tikai no tā lauzt, valstiskā mērogā tiešām nevienam nerūp fotogrāfija kā nozare un tai, esot tik demokrātiskai un vispieejamai, nekas cits neatliek kā degradēties.

Nepiekrītu tam, ka tikai fotogrāfi var fotografēt. Var un to dara katrs, kas spēj iegādāties fotokameru. Un lai dara, kamēr nesāk dīžāties un saukt sevi par fotogrāfu. Kā teica mana sieva Sandra, ja viņa, neesot šuvēja, iegādājas audumu un uzšuj sev tādus svārkus kā patīk, ja tie patīk arī kādai draudzenei un arī tā palūdz, lai uzšuj arī viņai, tur nav nekādu pretrunu un nekā nosodāma. Kamēr viņa nesāk apgalvot, ka ir profesionāla šuvēja (jo tāda nav). Ja viņa sāktu uzstāt, ka ir, tad jau būtu problēma, jo viņai nepietiek zināšanu un sapratnes. Bet kamēr tie ir svārki pašas lietošanai, lūdzu, kādēļ nē.

Nepiekrītu, ka viss, kas ievietots Interneta portālos, tiek darīts ar vienu mērķi – pārdot. Jo tas ir nepareizs apgalvojums. Mūsu dienās, kad cilvēki vairs tikpat kā nepasūta papīra kopijas fotosalonos, viņi savas bildītes liek sociālajā vidē, lai tās būtu citiem (draugiem, radiem, protams, pie viena varbūt vēl kādiem interesentiem, ja tādi atrodas) ātrāk un vieglāk pieejamas apskatei. Lētāk un efektīvāk, kā arī neaizņem pašu resursus, pie viena nodrošinot rezerves kopiju ģeogrāfiski citā vietā drošībai pret datora bojājumiem. Ir arī fotografētāji, kuri to dara naudas dēļ, bet tādiem mērķiem parasti ir profesionālie tīkli, kuros arī ir skaidri definēta komercija kā pamatuzstādījums un precīzi profesionālie kritēriji.

Tā ir lavīna, kas veļas pāri pasaulei. Un ne kādam no mums to apturēt (ja skatāmies kaut vai vienu pašu Flickr, kurā katru minūti bez gulēšanas vai pusdienu pārtraukuma vidēji tiek augšuplādēti 5000-7000 attēlu, jāatzīst, ļoti dažādas kvalitātes, bet nebūt ne visi slikti). Lai tas tā arī ir, vienīgi labi būtu spēt nodalīt profesionālo fotogrāfiju, vai fotogrāfiju kā mākslas žanru no visas šīs baisās straumes. “Čužas” un plastmasas glamūrs nepazudīs ne ar kādām direktīvām, kamēr vien būs, kas uz to skatās. Tas, ko novēlēju arī Gunāram – nepakļūt zem šīs lavīnas un turpināt kopt savu dārzu, cik labi vien spēj.

Spams ar mārketinga iezīmēm

Ikdienā es, tāpat kā katrs, kuram ir kāda korporatīvā e-pasta adreses, saņemu samērā daudz mēstuļu. Šodienas lielais prieks – saņēmu dzīvi apliecinošu piedāvājumu no kādas Mārupes Karīnas, kura parakstās kā Einārs.

From: “KArina MArupe” <lagunkarina@gmail.com>
Date: 2009. gada 29. septembris 14:46:11 GMT+02:00
Subject: FW:FW:RE;.//FW:// krizes reklama, katru dienu
Reply-To: <lagunkarina@gmail.com>

Sveiki !

Ta ka Latvija ir pilniga krize un neviens nevelas daudz teret reklama, tad varu Jums piedavat loti labu reklamas veidu, bet taja pasa laika pasu efektivako!

Velos Jums dot iespeju pazinot par Jusu pakalpojumiem gandriz 500 000 Latvijas iedzivotaju,ka ari arzemes, kaut katru dienu.

Ir piejama reklama, pa Lietuvu, Igauniju, un daudzam eiropas valstim, Krieviju, ASV

Paldies ka izlasiji manu piedavajumu, gaidisu no Jums zinu.

Ja rodas jautajumi, tad drosi jauta tos man.

Ja informacija, varetu ieintereset, tavus pazinus, draugus, kolegus, tad ludzu parsuti viniem vestuli.

Ar cienu, Einars.

Parasti es tās pievienoju junk mail filtram un izdzēšu nelasot. Šo nejauši aplūkoju un, kaut šķiet, ka izrādu tai pārāk daudz goda, izlēmu publicēt tādēļ, ka tas ir ļoti pamācošs vietējais ražojums un tajā pilnīgi esences veidā sanākušas kopā visas no jebkura viedokļa nekvalitatīva mārketinga pazīmes. Valoda,  stils, gramatika, pat sākuma uzruna ar krīzes piesaukšanu – viss iedveš ticību pakalpojuma kvalitātei un vilina atsaukties. Varētu vienīgi jautāt, vai tiešām ir kāds, kurš uz šādu uzaicinājumu pamata mēģina turpināt kontaktu ar sūtītāju. Varbūt pirms kaut ko sūta, šādām einārkarīnām būtu noderīgi vai nu piesaistīt kādu, kurš spēj savirknēt dažus vārdus saprotamā un ieinteresējošā formā, vai, ja tiešām budžets tik mazs, ka to nevar atļauties, mēģināt vismaz kopēt kādus kvalitatīvus paraugus un pie teksta ievades izmantot gramatikas kontroles funkciju? Patiesībā vispareizāk būtu nedarīt neko un netērēt savu laiku, ko arī viņiem no sirds novēlu.

Par krāsu balansu

Sākumā – skopuļa žēlabas

Nupat man sāk nepatikt ierobežojumi, ko rada bezmaksas blogošana WordPress-ā. Esmu izveidojis vairākas sadaļas, kurām loģiski būtu jāvar funkcionēt neatkarīgi, bet neatrodu iespējas publicēt atsevišķus rakstus dažādās sadaļās – viss, ko rakstu, nonāk kopējā sākuma lapā. Varbūt vienkārši neprotu lietot instrumentu? Skatījos forumos, kur citi bija mocījušies ar līdzīgām problēmām un vienīgais, man gan ne pārāk saprotamais, ieteikums bija viedot vairākas pirmās lapas. Mēģināju, bet neko racionālu no tā neguvu un metu mieru. Laikam vienīgā iespēja mainīt lietu kārtību saprotamā veidā, ir tā pati nepatīkamā izvēle – maksāt. Maksāt par brīvību veidot savu piezīmju grāmatiņu tuvāk tai, kādu vēlētos to redzēt.

Par krāsu balansu

Šodien ciemos bija iegriezies Mārcis Bendiks. Pārrunājām iespējamās apmācību tēmas, kuras viņš viņš varētu vadīt Digital Guru ietvaros. Nonācām pie rezultāta, ka varētu būt divi atšķirīgi kursi: “Darba plūsmas organizēšana darbam ar RAW failiem” un otrs, grūtāk definējams, ar pagaidu nosaukumu, “Negatīvais process melnbaltajā fotogrāfijā un tā pilnveidošana”, kas ietvertu sevī arī atsevišķu mācību moduli par eksponometriju un ekspozīcijas kontroles līdzekļiem. Nezinu, cik būs interesentu, tomēr, ņemot vērā pasniedzēja erudīciju, vajadzētu būt labai programmai. Arī es labprāt apmeklēšu kursu par RAW procesu, kaut ar to, tāpat kā vairums fotogrāfu, jau darbojos ikdienā. Tomēr vienmēr atrodas lietas, kuras smalkumos nezinām un man šķiet ļoti interesants Mārča skatījums, ņemot vērā viņa ārkārtīgi pamatīgo iedziļināšanos lietās.

Abu šo tēmu, it īpaši otrās, sakarā, pieminējām arī dažādos palīglīdzekļus pareiza krāsu balansa un ekspozīcijas noteikšanai. Mārcis jau kā solīdu produktu ir izveidojis savu mērīšanas skalu, kuru ļoti labi var lietot gan ekspozīcijas noteikšanai, gan ekstrēmo galu mērīšanai, gan arī jauktās gaismas, žargonā sauktas par krosu, novērtēšanai. Pie tam par saprātīgu cenu. Iespējams, ka kursa apmeklētājiem A4 versija tiks dota par brīvu. Savukārt A3 un A2 varianti būs pieejami par ļoti nelielu un īpaši taisnīgu samaksu.

Kādu laiku nebiju pārāk sekojis jaunumiem, kas šajā sakarā ir apkārtējā tirgū, jo pats jūtos gluži komfortabli ar to aprīkojumu, kādu lietoju. Baltā balansam lietoju no Amerikas pasūtīto WhiBal 3 karšu komplektu (no kurām gan pārsvarā izmantoju vienu – lielāko), krāsu kontrolei GretagMacbeth (tagad jau X-Rite) ColorChecker kartes, bet iekārtu kalibrēšanai un profilu veidošanai – tā paša GretagMacbeth eye1 komplektu, kas precīzi atbilst patreizējam X-Rite i1XTreme. Ir mājās arī Datacolor Spyder2, bet to nav iznācis lietot jau ļoti sen, kaut gan patiesībā monitora kalibrēšanai tas zināmā mērā bija pat ērtāks, savukārt viņu ražotā printeru profilu būvējamā iekārta, kurai vairs pat neatceros nosaukumu, izrādījās normālam darbam pagalam nederīga. Iespējams, ka jaunie izstrādājumi ir labāki, bet vairs nav vajadzības mēģināt. Kam interesē aplūkot Datacolor dzīvē, šķiet, tie pie mums ir iegādājami Capital (vismaz viņu Apple veikalos es tos esmu redzējis). X-Rite, šķiet, joprojām lepni pārstāv Heidelberg Latvija.

Pārlūkojot Datacolor jauno produktu piedāvājumu ieraudzīju jauku produktu baltā balansa noteikšanai, kas gan mani uzrunāja – spydercube. Interesanta ir tā forma ar vairākām skaldnēm, kuras palīdz gan noteikt maksimumus/minimumus, gan 18% pelēkā plaknes, kas vienlīdz derīgas kā ekspozīcijas kontrolei, tā baltā balansam. Savas formas dēļ tas ir īpaši pateicīgs krāsu balansa noteikšanai jauktās gaismās, kurās visbiežāk apjūk kameru iebūvētā mērīšana. Ja uzklātā krāsa šim ABS plastmasas klucim ir kvalitatīva un atbilstība ir tiešām tik ticama kā viņi raksta specifikācijā, tad cenaEUR59.- ir gluži pieņemama. Par šo gan nezinu, vai Capital tādus tur uz vietas.

Pirms kāda laika aplūkoju arī uz parādīšanās laiku plaši izslavētos ExpoDisc filtrus. Pēc funkcionalitātes izsaktījās tiešām ērti. Tā kā pie mums nekur dabā tos apskatīt nebija iespējams, tad pagājušajā gadā, nonākot Japānā, protams, bija vēlēšanās aplūkot turienes fotoveikalu piedāvājumu un, tai skaitā, arī šos filtrus. Par Japānas veikaliem kā tādiem labāk nesākt izrakstīties, jo kaut vai tas viens fotoveikals, kuru apmeklēju Tokijas centrā, atstāja pilnīgi graujošu iespaidu ar saviem astoņiem vai cik stāviem un neaptverami lielo preču un pircēju daudzumu. Lai kā nebūtu, atradu arī nodaļu ar filtriem un novērtēju to, ka ērtai lietošanai katram objektīvam diemžēl jāpērk savs filtrs, kura cena nebūt nav zema arī uzlecošās saules zemē. Tā kā man lietošanā ir padaudz objektīvu un tikai diviem sakrīt vītne, sapratu, ka šos neieviesīšu. Šobrīd ir arī lētāki (un, manuprāt, arī aizdomīgāki) piedāvājumi dažādās variācijās, pie tam jau, kā pie labas prakses pienākas, tiek piedāvāti arī it kā konkrētu ražotāju kamerām. Šeit, kā piemērs, Tālo Austrumu objektīvu vāciņi baltā balansa iestādīšanai no Dot Line Corp. Salīdzinot ar visiem šiem objektīvu aizsedzējiem, labam un atbildīgam rezultātam noderīgāki izskatās CBL diski, kuri gan vairs nemaksā 20 dolārus.

Protams, ir vēl daudz citu veidu kā atrast/neatrast korektu krāsu attiecību attēlā, no kuriem visbiežāk lietotais ir tas pats automātiskais režīms kamerā, paļaujoties, ka gan jau būs labi, ar nelielu “piedzīšanu” pēcapstrādē datorā. Un lielā daļā gadījumu ar to arī pietiek, jo, ja mēs bildējam brīvā dabā, tāpat nekāda balansēšana ar palīglīdzekļiem nav ticama. Šis arī ir tikai stāstiņš par iespējām, kuras varam izmantot, ja gribam prognozējamu rezultātu sarežģītos apstākļos. Un, ja neiznāk, vienmēr ir jaukā iespēja taisīt “mākslu”, vai padarīt attēlu monohromu…

Latvija – ķirurgu zeme

Tāda sajūta mani nepamet jau kādu laiku. Visās malās griež visi, kas tiek pie griešanas, bet tie, kuri netiek, par to cītīgi runā…

……………………………………………………………………………………………….

Pārējo tekstu, ko vakar naktī ierakstīju, šodien izmetu, jo izlēmu nekultivēt negatīvismu, kura jau tāpat visapkārt ir vairāk kā pietiekami. Jāmēģina raudzīties uz lietām pozitīvāk! Tādēļ savā virtuālajā grāmatā turpmāk mēģināšu pieturēties pie optimistiska vai vismaz humoristiska skatījuma.

Maza ilustrācija par Latvijas ekonomikas ķirurgu darbarīka tēmu, ko pārstāv Trikātas kalēja Kriša darinātais sēņu nazītis. Maziņš, nevainīgs un ne pārāk bīstams:)!

Fotolietas

Šīs reizes ieraksts man radās, netīšām izlasot saraksti Fotoblog-ā. Sintija ievietoja informāciju par “Digital Guru” jauno fotokursu ar Gunāru Janaiti, kas neizbēgami veicināja komentāru plūsmu. Domas dalījās, tomēr šoreiz tās pārsvarā nebija negatīvas, kas liecina par zināmu cieņu pret Gunāru Janaiti. Tomēr kārtējo reizi pavīdēja doma, kas ikdienā redzama daudzos forumos par dažādām tēmām – visu var izlasīt un iemācīties internetā.

Ko var iegūt internetā?

Internetā, protams, atrodams bezgala daudz resursu, kur iespējams iegūt jebkura veida pamācības: kā lietot sociālos tīklus, kā gatavot ēst, kā iet, kā skriet, kā skrūvēt, kā elpot, kā gulēt utt. Lielākoties tie ir noderīgi resursi, kuri palīdz tikt skaidrībā ar atsevišķiem jautājumiem. Var iemācīties terminus un dažādu rīku tehniskās specifikācijas (ja saprot, ko ar to visu pēc tam darīt), var iemācīties metodes, kā, ko un ar kādiem tehnoloģiskajiem rīkiem labāk/pareizāk darīt rezultāta sasniegšanai. Var redzēt tūkstošiem, miljoniem paraugu ar vai bez kvalitātes atlases. Tas dod iespēju par visu zinoši izteikties, jo allaž ir uz ko droši atsaukties.

Zināmā mērā tas palīdz attīstīt arī kompozīcijas izjūtu un iegaumēt tehniskās metodes, jo, redzot pietiekami daudz labu darbu (tas gan atkarīgs no atlases, jo, diemžēl, interneta gūzmā sliktu ir nesalīdzināmi vairāk), tie neizbēgami atstāj iespaidu uz kadra veidošanu un kompozīciju. Bet, vai mēs saprotam, kādēļ? Vai tā ir mūsu pašu griba un redzējums, vai tikai sublimācija no noskatītā? Un vai mēs esam iemācījušies izdarīt secinājumus par rezultātu? Esmu par to, ka ir jāskatās labi darbi un, jo vairāk un tuvāk oriģinālam, jo labāk. Tas nozīmē iešanu uz labu autoru izstādēm, vai vismaz kvalitatīvu iespiestu reprodukciju un grāmatu skatīšanos. Pie tam, būtu labi zināt, kādēļ autors ir strādājis tieši tā un kas veicinājis viņa darbu rašanos.

Tomēr, manuprāt, ir lietas, ko internetā nevar iemācīties. Varbūt kāds spēj, tomēr grūti tam noticēt.

Ko nevar iegūt internetā?

Internetā nevar iemācīties domāt, nevar iemācīties sajust, nevar iemācīties skatīties un vērtēt, nevar iemācīties saredzēt. Un nevar iegūt sajūtas. Sajūtas, ko dod kontakts ar citiem kolēģiem un pasniedzēju, kad lietas dara kopā, kad redz katra domāšanu, kad apspriež katra veiksmes (vai neveiksmes). Tas ir veids, kā patiesi var mācīties redzēt, saredzēt, skatīties, saprast. Mācīties domāt par to, ko un kādēļ mēs darām.

Es nodarbojos ar fotogrāfiju jau ilgu laiku, esmu izlasījis kaudzi grāmatu (nerunājot par žurnāliem un internetu), tomēr nekas neatsver dzīvo kontaktu. Laika gaitā esmu mācījies arī pie vairākiem profesionāliem fotogrāfiem, mēģinot saprast, kā viņi strādā un no katra esmu ieguvis kādas atziņas par fotogrāfiju. Un noteikti ir vērts to darīt visiem, kas grib ar to nopietni nodarboties (jautājums – vai ir vērts tērēt savu laiku  nodarbojoties nenopietni?…)!

Runājot par Gunāru Janaiti kā pasniedzēju es varu teikt tikai labāko. Es viņu pazīstu jau ilgāku laiku, bieži tiekos arī ikdienā un viņa viedoklis man vienmēr šķiet ļoti noderīgs, kaut ne vienmēr viņam piekrītu. Gunārs allaž saka to, ko domā, pat ja viedoklis ir negatīvs. Šogad izmantoju iespēju un izgāju “Digital Guru” pavasara kursu pie Gunāra. Varbūt paveicās, bet sanāca ļoti laba grupa, kaut sastāvs nebija viendabīgs – bija gan jau profesionāli fotogrāfi, gan arī iesācēji. Jau sākumā izveidojās kaut kāda pozitīva maģija, kas gāja cauri mācībām līdz kursa beigām, un arī pēc noslēguma “diplomdarbu” aizstāvēšanas visiem bija sajūta, ka gribētos to turpināt vēl un vēl. Gunārs nemāca (vai māca ļoti nedaudz) tehniskās lietas, toties viņš prot parādīt fotogrāfiju kā dzīves veidu, kā domāšanas procesu, māca vērtējoši ielūkoties apkārtējās norisēs, mēģinot saskatīt un nofiksēt īpašo un būtisko.

Šo visu nerakstu tādēļ, ka cerētu gūt kādu labumu, mēģinot pārliecināt iet uz “Digital Guru” vai kādām citām klātienes apmācību vietām. Tie, kuri sajutīs nepieciešamību, to izdarīs tāpat. Tie, kuri domās, ka visu var apgūt pašu spēkiem, nekur neies, lai ko es te rakstītu:).

No savas pieredzes varu spriest, kas dod kādus rezultātus.  Jau vairākus gadus esmu Olympus E-sistēmas fotoskolas pasniedzējs un tas man ir devis vērtīgu iespēju iepazīt vairākus simtus mācīties gribošu cilvēku. Sākumā man šķita, ka tiem, kuri nāk mācīties, būtu tikai normāli izmantot parasto stāstu: nopirki kameru – izlasi instrukciju. Bet drīz vien kļuva skaidrs, ka cilvēkam, kurš pirmo reizi ieguvis spoguļkameru, instrukcija nepalīdz, jo nav vēsturiskās pieredzes, kas nozīmē, ka nav arī nekādas izpratnes par funkcijām un terminiem, kas tajā aprakstīti. Šajā gadījumā var iet garāko ceļu iemēģinot podziņas, skatoties instrukcijā un paralēli meklējot praktiskos padomus internetā. Tie, kuriem ir tehniskā domāšana un konstruktīva lietu uztvere, var pat samērā ātri noorientēties, ko kas nozīmē un kā funkciju izmaiņas ietekmē rezultātu. Tālāk jautājums tikai par radošo attīstību, kad tomēr jādodas mācīties pie kāda meistara/meistariem.  Ja stiprā puse ir radošā, cilvēkus pārņem bezcerība un viņi samierinās ar automātiskās uzņemšanas režīma izmantošanu. Rezultāti var būt pat ļoti labi, tomēr pamatlietu un sava darba instrumenta nepārzināšana rada virkni ierobežojumu, kas agri vai vēlu noved pie vēlmes saprast kaut ko vairāk.  Ja turpina vienkārši knipsēt, tad nonākam pie parastā rezultāta, ar kādu ir pilns internets – neizteiksmīgas gadījuma bildītes, vai, bieži vien tieši otrādi – pārsarežģītus formālus  attēlus, kuros mēģināts izmantot datorprogrammu piedāvātās funkcijas, veidojot samocītus krāsu un filtru hibrīdus, lai kompensētu satura un domas trūkumu.Tas ir kaut kas, ko droši, nevienu netraucējot var ievietot kādā no neskaitāmajiem bilžu portāliem.

Tā dēļ man šķiet, ka tomēr ir nepieciešams mācīties no labiem paraugiem un pie labiem pasniedzējiem (labāk pie vairākiem atšķirīgiem), pārņemot viņu pieredzi un zināšanas, mācoties skatīties un saredzēt, mācoties vērtēt un mācoties domāt.