Jauno gadu gaidot

Šoreiz kaut kas pozitīvāks un pavisam nesarežģīts.

Pirmkārt, saņēmu pirmo vārda dienas (kas vēl aiz kalniem) dāvanu. Ne daudz, ne maz, bet tieši to, par ko pirms dažām dienām runāju.Mājas sarunā izteicos, ka viens, no nedaudzajiem “estrādes” māksliniekiem, kura koncertu gribētu redzēt dzīvē, ir Al Di Meola. Bez kādas īpašas cerības, ka tas varētu tā vienkārši piepildīties. Izrādījās, ka visu var pierunāt, jo vakar saņēmu biļeti ne uz ko citu, kā tieši viņa koncertu, kas notiks vēl šogad, 19. decembrī Latvijas Nacionālajā Operā! Latvijā notiek arī pozitīvi brīnumi!

Otra lieta arī saistās ar tuvojošos jauno gadu. Jāsāk gatavot dāvaniņas. Viena no jau tradicionālajām lietiņām ir puķu kalendārs, kuru dāvinām saviem draugiem un sadarbības partneriem.  Tas saucas “Puķes no mammas dārza“, kaut lielākā daļa ziedu ir no mūsu pašu dārza. Tāds ir paša šī projekta nosaukums, kas pieder pie mūsu iecerētā cikla “Latviskais dzīvesstils. Identitāte.“, kurā mēģinām apzināt dažādas Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem tuvas un būtiskas ikdienas lietas, tradīcijas, ieražas un nodarbes. Puķes, kā mammas tās kārto vāzēs, tikko nogrieztas dārzā vai saplūktas tuvējā pļavā. Vienkārši, nesamāksloti, bez kādiem floristu priekšrakstiem. Ēdieni, ēšanas kultūra, viesmīlība un dažādās galda klāšanas tradīcijas, kas izdzīvojušas cauri paaudzēm un ir aktuālas joprojām. Amatniecība kā izdzīvošanas  un iztikas pelnīšanas veids un amatniecība kā mākslinieciskās pašizteikšanās veids. Tā droši vien kādu brīdi varētu turpināt, bet šoreiz es gribēju tikai par puķēm. Un par šo vienu kalendāru. Esmu solījis dažiem, kuri vēl nevar tos saņemt (jo drukāt, šķiet, sāksim tikai nākamajā nedēļā), ka vismaz attēlus varēs apskatīt jau iepriekš. Šis varētu būt vienkāršākais veids, lai nav jāsūta katram atsevišķi.

Vāka kadrs 2012. gada kalendāram

Katram gadam koncepcija ir atšķirīga. Šis ir jau septītais gads un šajā reizē doma bija balto krāsu. Baltas bildes baltās, caurspīdīgās vai puscauspīdīgās vāzēs, kuras mums izvēlēties laipni atļāva salona “Siena” virsvadonis Uģis Pīrs (paldies viņam par atsaucību!).  Puķes, protams, ir krāsainas, tomēr kopējo noskaņu gribējās saglabāt baltu. Tādēļ arī ciparu bloki šoreiz tika veidoti krāsaini, lai atslogotu un izceltu gaišo attēlu daļu. Šeit ieskatam pirmais mēnesis ar visu kalendāra daļu.

Pārējās bildītes tikai kā bildītes, jo datora monitorā nav ērti aplūkot garus vertikālus kadrus. Jāpiebilst, ka dzīvē tie ir košāki, tā kā šeit ielādētie attēli ņemti no ofseta drukai sagatavotajiem materiāliem un zaudējuši nedaudz krāsainības. Krāsu telpai ir nozīme, tomēr varbūt, ka ne vienmēr tik ļoti būtiska.

Pārskatīju un sapratu, ka CMYK bildītes šajā vietnē tomēr izskatās blāvas. Varbūt kaut kad saņemšos nomainīt pret citām, tomēr tuvākajās dienās to nesolu.

Beigās vēl jāpiebilst, ka šo bilžu galvenā vaininiece ir Sandra Ošiņa, kuras kā jau mammas goda lieta bija šīs puķes tik skaisti sakārtot vāzēs. Tā kā stils un ziedu kompozīcijas ir viņas iztēles un roku darbs!

Arī Latvijā var smuki

Pirms kāda laika nesmuki izteicos par pastētes fasētājiem, tādēļ tagad, lai izlīdzinātu slikto pēcgaršu, gribas pateikt arī kaut ko labu par Latvijā ražotām lietām. Pirms pāris dienām pie mājas piebrauca nepazīstams auto, no kura izkāpa puisis ar nu tāāādiem caurumiem/caurulēm ausīs(!!!), piezvanīja pie vārtiņiem un ļoti pieklājīgi sacīja, ka ir atvedis mums frotē dvieļus. Biju manāmi apmulsis, jo pasūtīt dvieļus, šķiet, būtu pēdējais, kas mums ienāktu prātā. Kamēr aplūkoju pavadzīmi, kurā bija ierakstīts gluži svešas sievietes vārds un kāda adrese kaut kur Jūrmalā, pusis draudzīgi sacīja, ka kāda sieviete viņam pasūtījusi vest šos dvieļus pie mums. Nolēmu aplūkot vedumu un biju patīkami pārsteigts – tie izskatījās ļoti glīti, vienīgi vārdiņi, kuri uz tiem bija uzšūti, nešķita atbilstoši, jo mums no tuviniekiem nevienu tā nesauc. Radās aizdomas, ka varētu būt notikusi kļūda un puisis  par katru cenu mēģina piegādāt mums kādam citam domātas lietas, nedodot iespēju īstajiem dāvanu saņēmējiem gūt prieku par skaistajiem dvieļiem. Pajautāju Sandrai, vai viņa neko nezina par tādām aktivitātēm un izrādījās, ka kaut kas uz mūsu mājas adresi tomēr ir pasūtīts. Ne gluži dvieļi, bet gan izšūti priekšauti Lienes žurnāla “Pie Galda” prezentācijas pasākumam. Pēc nelielas sarkšanas un taisnošanās puisis atnesa citu maisiņu, kurā atradās pasūtītās lietas. Patīkami pārsteidza tas, kā pasūtījums bija noformēts. Te nav runa par augsto mākslu vai izcilu dizaina paraugu, bet gan par cieņpilnu attieksmi pret klientu un savu darbu.

Pārdomāta audekla soma, kuras varēja nebūt, jo pēc būtības tas neko nemainītu. Bieži piegādes saņemam dažādos gadījuma rakstura maisos vai kastēs, jo tā ir lētāk. Šajā gadījumā ši Rembates pagasta zemnieku saimniecība ar nosaukumu “Zarumi” (tagad es viņus reklamēju un daru to no brīva prāta, jo priecājos, ka kādam nav vienalga, kā viņš izskatās), izmanto pašu šūtas audekla somas. Kas interesanti, uz maisa nav izgatavotāju reklāmas, vienīgi mīlīgi panaivs tekstiņš ar stilizētām magonēm.

Pats priekšauts patiesībā arī ir kvalitatīvi izgatavots, tomēr pilnvērtīgu tā attēlu nevaru uzrādīt, jo iesaiņojumu ārā nejaucu.

Un patiesībā arī cena bija vairāk kā draudzīga, tā kā, ja nepieciešams uzdāvināt kādam kaut ko atšķirīgu, šī varētu būt viena no izvēlēm.

Rīgas melnais balzāms

Pirms dažām dienām mūsu mājā/dārzā notika ballīte, kuru savām draudzenēm organizēja Sandras mamma. Notikums jauks, jo sevišķi šajos ne tik priecīgajos laikos. Par norisi nerunāšu, jo tā uz mani neattiecās, bet kāda lieta, kura atstāja uz mani iespaidu, pievienota sekojošajās bildītēs. Viena no viešņām atnesa kaut ko absolūti ekskluzīvu no iepriekšējās dzīves un, pilnīgi noteikti, arī no iepriekšējā gadsimta. Nedomāju, ka vēl kaut kur tādu varēšu redzēt, tādēļ izlēmu izmantot radušos iespēju un to iemūžināt.

Varam redzēt, cik kādreiz ir maksājis šis leģendārais dzēriens (kas svarīgi tiem laikiem – kopā ar visu trauku!). Skatoties uz cenu jādomā, ka šis paraugs ir radies kaut kad 80-to gadu beigās vai 90-to sākumā, kad cenas vairs nebija tik draudzīgas, kā mierīgajos ilgstošās stagnācijas gados.

Bez medaļu klāsta jānovērtē arī to, ka dzēriens ticis ražots saskaņā ar stingri reglamentētām valsts standartu normām.

Vienīgi nezinu, kādēļ tam nav tikusi piešķirta tik svarīgā valsts kvalitātes zīme (varbūt alkoholiskajiem dzērieniem tāda nepienācās?), ņemot vērā, cik lielu popularitāti tas baudīja visā plašajā Padomju zemē. Katram, kurš kārtoja kādas lietas, piemēram, ar Maskavu (vai jebkuru citu līdzīgu pilsētu), atmiņā būs pa stāstiņam, cik labi sarunās palīdzēja katra šī maģiskā dzēriena krūka.

Puķes no mammas dārza

Var teikt, ka nu jau ļoti tradicionāli katru gadu no mūsu ģimenes izdodam vienu pavisam personīgu kalendāru, kuru dāvinām draugiem un biznesa partneriem. Tas  ir kļuvis par tādu kā neatņemamu ikgadēju rituālu – bildējam puķes.  Šogad jau 5. izdevums. Patiesībā neticami patīkams process, kurā patīk viss: gatavošanās, plānošana, vietu izvēle, ceļošana, pati bildēšana un beigās drukāšana. Kalendāra sakarā esam piedzīvojuši daudz skaistu brīžu, iepazinušies ar jaukiem cilvēkiem. Tas ir process, kas sniedz pozitīvas emocijas neatkarīgi no rezultāta. Sākotnējā iecere, uzsākot projektu, bija zem nosaukuma “Latviskais dzīvesstils, identitāte” ar domu bildēt katru gadu citādus procesus, kas raksturīgi tieši latviešiem: puķes, ko mammas griež savās dobēs un kārto vāzēs, latviešu pamatēdieni (ne tādi smukie restorāna varianti, bet īsti, pamatīgi, mūsu tautai piederīgi,, ko gatavo mājās jau kopš seniem laikiem un kam nav nepieciešamas sarežģītas receptes), amatniecība, daba, ieražas utt. Sākām ar puķēm un izrādījās, ka saņēmējiem patika tik ļoti, ka daudzi, dzirdot par citiem veidiem, sacīja, ka varam mēs taisīt arī tos, bet kalendāram ar puķēm jābūt vienalga. Tā arī pagaidām esam palikuši pie puķēm, jo divus projektus gadā pacelt nav reāli – tas tomēr ir ļoti laikietilpīgi, kā arī, protams, nav par velti.

Vakar Agris Krusts ievietoja savā blogā jaunā kalendāra bildes ar putniem. Vienkārši izcilas! Daļu biju jau redzējis, bet dažas aplūkoju pirmo reizi. Varu viņu tikai apskaust par šiem kadriem (bet tikai ar baltu skaudību, bez kādām ļaunām domām – tas ir žanrs, kuru nepārvaldu, tomēr labprāt baudu rezultātu, ko guvuši citi meistari). Mēģināju ierosināt barterdarījumu savstarpējai apmaiņai un solīju, ka ielikšu apskatei mūsu jaunās bildes šeit, tādēļ arī esmu spiests to darīt.

Ievietoju bildes un sapratu, ka esmu paņēmis no maketa faila, kur imitēts arī caurums karināšanai. Izskatās nedaudz komiski tik mazām bildītēm, tomēr lai tā arī paliek, jo vēlreiz pārlādēt šo kaudzi negribas.

Jāpiebilst, ka šogad absolūti lielākā daļa puķu ir no mūsu pašu dārza, tā kā nosaukums kaut kādā mērā ir patiess! Bet bildēts gan dažādās Latvijas vietās, kas arī kļuvis par tradīciju – ceļošana procesam piedod papildu garšu!

Krīzes laika dāvaniņas

Laikā, kad lielai daļai cilvēku kļūst grūtāk sabalansēt savu ģimenes naudas plūsmu, rodas vieta radošiem risinājumiem. No šī viedokļa krīze kā radošā potenciāla atraisītāja ir pat ļoti noderīga – mēs atklājam sevī spēju veidot interesantākas dāvanas draugiem un radiem, izlietojot tam mazāk naudas, toties pievienojot vairāk izdomas un personīgās attieksmes.

Pārdomas par šī gada iespējamajām izmaiņām mēs vēl pagājušā gada beigās ierakstījām arī mūsu Ziemassvētku/Jaungada apsveikumā draugiem (Ziemassvētku apsveikums).

Ievarijums

Šī jaukā dāvaniņa, kopā ar neskaitāmām (grūti saskaitāmām) citām lietām, atradās stūrī uz virtuves letes. Vēl pagaidām tā ir  neskarta, bet, kaut arī izskatās ļoti mīļi, domāju, ka vairs ilgi “neizvilks”.