Pagaidām šis rudens nav mūs pārāk lutinājis ar skaistu laiku. Arī nākamnakt laika prognozētāji jau paspējuši piedraudēt ar vētras brāzmām, bet pagaidām, skatoties pa logu, šķiet, šodien būtu gluži vietā mēģināt  doties pretī rudens krāsām, tomēr izlēmām palikt Rīgā un izmantot skaisto dienu dārza talkai. Pienācis pēdējais laiks visiem mazajiem darbiņiem, ko rudenī jādara: beidzot, kamēr nav apsaluši, jānovāc bumbieri, jānopļauj zāli un jāuzsāk "cīņu" ar lapu kaudzēm no piemājas kokiem. Kā tas dzīvē tomēr ir iekārtots – ja gribi priecāties par koku krāšņumu, tad ir jāgrib arī savākt šo skaistumu lielos maisos, kad tas ir pārceļojis tuvāk zemei. Tas ir tāpat kā ar mājas viesībām: prieki un izklaide, un netīro trauku kaudzes naktī. Visur tas pats vecais stāsts par lietu cikliskumu un pretstatiem: labi–slikti, prieks–skumjas, augšā–lejā, sākums–beigas...
.........................
Nu jau pienācis vakars, viss puslīdz padarīts, ekrānā kārtējās vakara ziņas ar kārtējām dīvainībām, kombinācijām ap Parex, Kalvīša jauno amatu, viegli patinēto mesiju Īvānu sociķu kongresā, narkotiku tirdzniecību naktsklubos: "briešana", krāpšana, muldēšana, vemšana – pilns  spektrs. Jāgaida tikai pusnakts ar vētru. Gribētos, lai tā izpūstu visus šos sārņus, miskastību, bezkaunību, bezgodību un liekulību. Lai no rīta mēs pamostos un būtu skaidras zilas debesis ar krāsainām lapām koku zaros, bet visi cilvēki būtu kļuvuši  godīgi, draudzīgi, izpalīdzīgi un priecīgi. Gandrīz vai kā labo beigu fināla kadri Holivudas vai vācu pliekanajās melodrāmās. Sapnis par pasaku.

Pagaidām Pārdaugavā kļavām lapas vēl ir dažādās krāsās