Pastaigas dārzā. 2. aprīlis

VO_4027519VO_4027510

Advertisements

Liliju laiks

Man tuva ir puķu tēma, tādēļ nolēmu padalīties ar informāciju, kas var šķist interesanta citiem līdzīgi domājošiem. Vakar vakarā sanāca pabūt Dabas muzejā un izrādījās, ka tur top jauna ekspozīcija. Šodien tiek atklāta ikgadējā liliju izstāde. Lilijas šķiet pilnīgi fascinējošas ar savu krāsu un formu daudzveidību.

Ar muzeja darbinieku laipnu atļauju uzņēmu dažus kadrus ieskatam.

Vēl jāpiezīmē, ka izstāde būs vairākas dienas un katru dienu ziedi mainīsies pret svaigiem un citādiem. Vienīgais, no kā jābrīdina – smarža izstādē ir samērā apdullinoša, tā kā jūtīgākiem cilvēkiem var sanākt nopietns pārbaudījums.

Jauno gadu gaidot

Šoreiz kaut kas pozitīvāks un pavisam nesarežģīts.

Pirmkārt, saņēmu pirmo vārda dienas (kas vēl aiz kalniem) dāvanu. Ne daudz, ne maz, bet tieši to, par ko pirms dažām dienām runāju.Mājas sarunā izteicos, ka viens, no nedaudzajiem “estrādes” māksliniekiem, kura koncertu gribētu redzēt dzīvē, ir Al Di Meola. Bez kādas īpašas cerības, ka tas varētu tā vienkārši piepildīties. Izrādījās, ka visu var pierunāt, jo vakar saņēmu biļeti ne uz ko citu, kā tieši viņa koncertu, kas notiks vēl šogad, 19. decembrī Latvijas Nacionālajā Operā! Latvijā notiek arī pozitīvi brīnumi!

Otra lieta arī saistās ar tuvojošos jauno gadu. Jāsāk gatavot dāvaniņas. Viena no jau tradicionālajām lietiņām ir puķu kalendārs, kuru dāvinām saviem draugiem un sadarbības partneriem.  Tas saucas “Puķes no mammas dārza“, kaut lielākā daļa ziedu ir no mūsu pašu dārza. Tāds ir paša šī projekta nosaukums, kas pieder pie mūsu iecerētā cikla “Latviskais dzīvesstils. Identitāte.“, kurā mēģinām apzināt dažādas Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem tuvas un būtiskas ikdienas lietas, tradīcijas, ieražas un nodarbes. Puķes, kā mammas tās kārto vāzēs, tikko nogrieztas dārzā vai saplūktas tuvējā pļavā. Vienkārši, nesamāksloti, bez kādiem floristu priekšrakstiem. Ēdieni, ēšanas kultūra, viesmīlība un dažādās galda klāšanas tradīcijas, kas izdzīvojušas cauri paaudzēm un ir aktuālas joprojām. Amatniecība kā izdzīvošanas  un iztikas pelnīšanas veids un amatniecība kā mākslinieciskās pašizteikšanās veids. Tā droši vien kādu brīdi varētu turpināt, bet šoreiz es gribēju tikai par puķēm. Un par šo vienu kalendāru. Esmu solījis dažiem, kuri vēl nevar tos saņemt (jo drukāt, šķiet, sāksim tikai nākamajā nedēļā), ka vismaz attēlus varēs apskatīt jau iepriekš. Šis varētu būt vienkāršākais veids, lai nav jāsūta katram atsevišķi.

Vāka kadrs 2012. gada kalendāram

Katram gadam koncepcija ir atšķirīga. Šis ir jau septītais gads un šajā reizē doma bija balto krāsu. Baltas bildes baltās, caurspīdīgās vai puscauspīdīgās vāzēs, kuras mums izvēlēties laipni atļāva salona “Siena” virsvadonis Uģis Pīrs (paldies viņam par atsaucību!).  Puķes, protams, ir krāsainas, tomēr kopējo noskaņu gribējās saglabāt baltu. Tādēļ arī ciparu bloki šoreiz tika veidoti krāsaini, lai atslogotu un izceltu gaišo attēlu daļu. Šeit ieskatam pirmais mēnesis ar visu kalendāra daļu.

Pārējās bildītes tikai kā bildītes, jo datora monitorā nav ērti aplūkot garus vertikālus kadrus. Jāpiebilst, ka dzīvē tie ir košāki, tā kā šeit ielādētie attēli ņemti no ofseta drukai sagatavotajiem materiāliem un zaudējuši nedaudz krāsainības. Krāsu telpai ir nozīme, tomēr varbūt, ka ne vienmēr tik ļoti būtiska.

Pārskatīju un sapratu, ka CMYK bildītes šajā vietnē tomēr izskatās blāvas. Varbūt kaut kad saņemšos nomainīt pret citām, tomēr tuvākajās dienās to nesolu.

Beigās vēl jāpiebilst, ka šo bilžu galvenā vaininiece ir Sandra Ošiņa, kuras kā jau mammas goda lieta bija šīs puķes tik skaisti sakārtot vāzēs. Tā kā stils un ziedu kompozīcijas ir viņas iztēles un roku darbs!

Ziedēšana

Iestājies ziedēšanas laiks. Zied viss un visur, zied tā, ka nav glābiņa. Ielas pretējā pusē bērnudārza sētniece ziedus pasākusi vest ar “tačku”.