Nobalsots!

Šoreiz nobalsojām paplašinātā sastāvā, arī meitiņa šogad ieguva šīs ekskluzīvās tiesības. Braucām uz Tērveti, lai šai skaistajā dienā apvienotu lietderīgo ar patīkamo, bet pa ceļam Zaļeniekos sapratām, ka arī tur ir ļoti ērta iespēja paveikt procesu.

Un vilšanās nebija! Ļoti jaukas dāmas pie reģistrācijas, gandrīz neviena cilvēka (kā sapratu no reģistrētājas, man bija 675. numurs, kas nozīmē, ka liela daļa apzinīgo cilvēku jau bija realizējuši savas pilsoņa tiesības un turpināja strādāt lauku/dārzu darbus) un operatīva apkalpošana.

Tā kā par godu pirmajam balsojumam ne neļķi, ne arī Brežņeva “Malaja zemļa” šajā iecirknī mums izblēdīt neizdevās, tad gandarījumam vismaz saņēmu atļauju nofotografēt meitiņu pirmās balsošanas reizē.

Pēc tam spirgta rudens pastaiga pa Tērvetes mežu un tradicionālā noslēguma pasēdēšana Brigaderes muzeja kafejnīcā ar “Sprīdīšu” saimnieci.

Šeit arī viena bildīte no upītes pie “Sprīdīšu” mājām.

Tagad tā izskatās gluži rāma, bet pie iepriekšējās vētras bija pamanījusies salauzt un ieskalot upē gājēju tiltiņu, kuru joprojām nav izdevies atvilkt līdz krastam un atjaunot.

Laikam esmu naivs, bet pēc vēlēšanām tomēr iestājās gandarījuma sajūta, ka izdarīts kaut kas derīgs. Un tā ir pārliecība, kuru tik vienkārši nemainīšu! Skatoties šovakar dažādās televīzijās balsošanas rezultātu apspriešanu, vienalga ir sajūta, ka bija vērts.

Trīs lietas

Palasīju Ilzes Spergas (naktineica) blogā ierakstu sakarā ar vēlēšanām un šķita, ka gribas mazliet pakomentēt. Sāku rakstīt komentāru, bet tas izstiepās pārāk garš, tādēļ pārvācos uz savu dienasgrāmatu.

Par politiku, politiķiem, valstsvīriem pirms gadsimta un šodien. Skumji un nožēlojami. Un, diemžēl, arī patiesi. Tā, acīmredzot, ir un arī būs uz priekšu, kā šeit, tā arī citur pasaulē, jo cilvēka daba nav maināma (kamēr vien atstājam gēnus nemodificētus). Un nekad nebūs daudz šo Leiša minēto valstsvīru (un labi, ja vismaz pa kādam katrā sasaukumā), toties par “politiķu” trūkumu nevaram un nevarēsim žēloties. Jo tie, šie gludie pirmrindnieki ar spožām actiņām un cerībām kaut kā iebīdīties, kaut ko iegūt, kaut ko sakārtot pēc principa “mazāk sev, vairāk pašam” ir apbrīnojami dzīvelīga un vairoties spējīga suga. Un nepārskatama arī, kā pelēkie vīriņi kinofilmā. Un veidojas jaunas politiķu paaudzes un cilvēki cer – šie būs labāki, viņi mūs nemānīs, jo ir taču jau redzējuši, kā nevajag darīt un ka tas nav labi. Bet atkal nekā, kā nonāk uz skatuves, tā blaukš – samaitājas kā piens siltumā.

Kā vienmēr, var iebilst, ko žēlojies, – ja nepatīk, ej pats un dari labāk. Nezinu, vai tā ir pareiza iebilde? Jo labāk var darīt tie, kuriem ir šai nodarbei derīga izglītība un izpratne. Esam redzējuši, ko var (nevar) panākt cilvēki, kuri, ilūziju pārņemti, dodas “labot pasauli” un ko esam uzskatījuši par mūsu sirdsapziņu pārstāvošiem: saspiesti zem kombinējošo politiķu masas, ar sabeigtu veselību un zudušiem ideāliem par iespēju mainīt kaut ko būtisku. Jo viņiem ir sirdsapziņa, bet nav līdzekļu, lai noturētu/atbalstītu savu pārliecību. Jo nav īsti savietojami šie jēdzieni – skaidrs, godīgs skatījums uz valsts un cilvēku interesēm un ietekme procesu virzīšanā. Jo tie, kuriem ir šie līdzekļi, nav īpaši tuvās attiecībās ar savu sirdsapziņu, toties viņiem nav problēmu izmantot savus (bieži vien arī citu pievienotos) līdzekļus savu mērķīšu sasniegšanai un ietekmes nostiprināšanai. Te arī ir šis apburtais loks!

Tādēļ stāsts par trīs lietām, ar kurām pārbauda cilvēku: vara, slava un nauda. Cik daudzi spēj to izturēt?

Varbūt labāk darām katrs to, ko tiešām protam labi, darām to patiesi labi un tādā veidā mēģinām veikt pozitīvo pienesumu mūsu valsts izdzīvošanai un attīstībai. Bet par/pret politiķiem balsot vienalga jāiet! Pat ja šķiet, ka nav par ko. Arī svītrošana un krustiņu vilkšana nozīmē, ka cilvēkam nav vienalga, ko ar viņu dara. Ka viņš nav rācenis!

Tā kā šogad apzināti atturos no vēlēšanu reklāmu bildēšanas, tad šeit viena bildīte no senākām aktivitātēm ar citiem varoņiem, tomēr nedomāju, ka izņemot sniegu, ir kas īpaši citādi.