Daži burinieki – II. Salūts

Šovakar devos uz Ķīpsalu otrreiz. Vairāk sakarā ar uguņošanu. Tādēļ šodien kuģu attēli tikai viens pirms uguņošanas un viens – pēc salūta noslēguma. Šis, kā apsolīts, ir vārdadienas veltījums mūsu jaukajai kaimiņienei Annai vārda dienā.

Sniegs pilsētā – I

Fotogrāfijas par sniega tēmu no pastaigām pilsētā. Šī ir ļoti egoistiska, tādēļ šajā reizē tikai viena.

_C082315
Vecrīgas panorāma no A3 sunīša perspektīvas

Miķeļdiena Doma laukumā – daži attēli

Miķeļdienas gadatirgus vizītkarte

Doma laukums Miķeļdienā. Tradicionālais gadatirgus ar tradicionālo piedāvājuma daudzveidību. Tas ir viens no jaukākajiem ikgadējiem pasākumiem Rīgā, kurus labprāt apmeklējam katru gadu, nopērkot šo un to, kas iekrīt acīs. Parasti tie ir garšīgie Latvijas āboli, kāds amatnieku izstrādājums un tradicionālās piparkūkas. Miķeļdienas piparkūkas garšo savādāk, kā vasaras gadatirgū pirktās vai Ziemassvētkos ceptās. Tirdziņa centrā viesus sagaidīja ķirbju vīriņš ar savu rudens ražu.

Šoreiz tikai dažas atsevišķas bildītes no Doma laukuma bez kādas smalkas koncepcijas:). Tikai garām ejot ieraudzītais un burzmā uzņemtais.

Daži garšīgo un sildošo lietu pārdevēji.

Kundzīte ar puķītēm un piparkūkām
Daži vēl gatavoja un saiņoja preces
Kundze ar nedaudz dīvainu vārdu.
Meitene no Dobeles, kurai bija ļoti garšīgi āboli…
… un jocīgi gurķi
Dažiem tirgotājiem bija līdz arī četrkājainie ģimenes locekļi
Meitene ar valdzinošu smaidu, zilām acīm un burvīgu cepurīti
Meitene ar cepuri

Daži tirdziņa apmeklētāji.

Arī viesi no tālajiem austrumiem ir katru gadu un fotografē sev eksotiskas lietas.
Pa to laiku pirmajā stāvā…
Draugu saruna
Iepirkšanās ir pagalam nogurdinoša būšana

Neliela darvas karotīte. Līksmības un laba garastāvokļa nodrošināšanai ir labi, ja pasākumā skan mūzika. Tomēr visam vajadzētu būt samērā. Ja mūzika ir tik skaļa, ka tirdziņā nav iespējams sarunāties, tad tomēr kaut kas nav kārtībā. Neatceros, ka iepriekšējos gados tā būtu bijusi problēma. Bet šoreiz bija. Varbūt ne pārāk muzikālā snieguma kompensēšanai ar lielāku decibelu līmeni. Varbūt vēlmei būt sadzirdētiem arī Pārdaugavā? Domāju, ka tirdziņa pamatfunkcija ir tirgošanās, bet, ja man pārdevēja atvainojas un saka, ka viņa vairs neko nedzird, tas nav pareizi.

Projām ejot atvadījāmies no lepnā Herdera kunga.

Pieeju Doma laukumam nepaguris uzrauga Johans Gotfrīds Herders

Nedēļas nogale “Viesistabā”

Parasti par lietām, kuras saistītas ar darbu, neko daudz nerakstu, bet šoreiz gribējās padalīties. Nedēļas pēdējās trīs dienas pavadījām palielā darba grupā Jēkaba kazarmu “Viesistabā”. Ļoti mājīga vieta ar jaukiem saimniekiem. Kaut darbs bija samērā atbildīgs, strādājot kopā ar filmēšanas grupu, guvu patiesu prieku par profesionālo sadarbību un pozitīvo gaisotni. Tika uzņemtas Brazīlijas firmas “Tramontina” reklāmas par ēdienu gatavošanas tēmu, paredzētas Krievijas tirgum, tādēļ arī pavārs tika izvēlēts no kāda Maskavas centra latīņamerikāņu restorāna. Arguments izvēlei visnotaļ pamācoša – Latvijas krievu pavāri it kā neprot runāt Krievijai derīgā krievu valodā. Aleksejs izrādījās profesionāls un sadarboties gatavs puisis bez liekām ambīcijām, tā kā arī tas palīdzēja procesa veiksmīgākai norisei.

Darba grupa Viesistabā
Filmēšanas grupa darbā. Daudz neuztraucos par nekārtību uz galda, jo darba procesā tā ir tikai normāla situācija.

 

Vakarā pēc darba beigām kopā ar Maskavas viesi nedaudz pastaigājām pa Vecrīgu un brīdi pasēdējām Doma laukumā. Mēģināju iejusties tūrista ādā un pabildēt kaut ko no apkārt redzamā.

Pie Mitrohina autobusa sākās muzikālais vakars. Meitene ar velosipēdu noklausījās vairākas dziesmas, pirms devās tālāk. Gluži labi varu viņu saprast, jo izpildījums bija kvalitatīvs.

 

Atradumi Miesnieku ielā

Man ļoti patīk pilsēta, kurā dzīvoju. Patiešām! Nekad negribētu dzīvot citur. Neatkarīgi no laika apstākļiem un politiskās situācijas. Tomēr arī šeit, kā jebkurā citā vietā pievilcība veidojas caur daudzveidību. Tādēļ iepriecina dažādi radoši risinājumi vienkāršām ikdienas vajadzībām. Vakar darba sakarā biju nonācis Miesnieku ielā, viesnīcas Le Dome restorānā, un pa ceļam radās pāris sižetu, ar kuriem labprāt padalos:

Tieši pretī viesnīcas ieejai skaista, trūcīgi ģērbta meitene brīdina gājējus, lai tie nepakļūst zem ledus nogruvumiem. Lai meitene savus pienākumus veiktu apzinīgāk un nemēģinātu atstāt savu posteni, viņai kāds nolauzis vienu roku, bet pie otras piesējis ledus gabalu.

Šis sižets, šķiet, varētu būt samērā atbilstošs jaukajam miljons iemeslu projektam: biznesa pusdienas ar dažādu tautu zupām.

Miķeļdienas gadatirgus

Kā lielai daļai rīdzinieku, arī mūsu ģimenei par tradīciju kļuvusi ikgadējā Miķeļdienas gadatirgus apmeklēšana. Vecrīga pilna ar rudens veltēm, amatnieku izstrādājumiem, piparkūku sirdīm un suvenīriem – gan latviskiem, gan arī nesaprotamas izcelsmes dīvainiem veidojumiem. Mūzika, dziesmas, dejas, cilvēku masas, – tas viss rada svētku sajūtu un, ja arī, par bēdām tirgotājiem, neko īpašu nenopērc, prieks ir pastaigāt un izbaudīt skaisto rudens dienu un dažādās smaržas. Mazs apskats par to, kas man aizķērās fotokamerā.

Tradicionālie ķirbju kalni neizpalika arī šogad

šis nedaudz uzasināts

Vitamīniem bagāti un veselīgi kāposti

Vietām kāds radošs gars bija izveidojis klusās dabas

Aizkustinoši plaša pielietojuma suvenīri

Diemžēl arī šeit visās malās savu pozitīvo tēlu mēģināja bāzt acīs pirmsvēlēšanu satraukuma pārņemtie politiķi…

Un daži pat to ņēma nopietni…

PLL savas daiļās egles paspārnē, saskaņā ar ilgtermiņa darbības stratēģiju mēģināja aizsniegt vēl balsstiesības neieguvušos nākotnes vēlētājus

Varbūt ne pārāk veiksmīgi izvēlēta tirdzniecības vieta, jācer, ka vismaz ar zemāku nomas cenu

Tirdziņā ieradāmies pavēlu pēcpusdienā un patiesi nopriecājāmies, ka mums paveicās un šajā laikā uzstājās brīnišķīgie Kristīne Kārkle-Puriņa un “Laimas muzikanti”

Tie, kuri jau kādu laiku bija baudījuši tirdziņa atmosfēru, mēģināja ar kaut ko stiprināt arī miesu. Mēs izvēlējāmies desiņas ar kāpostiem, bet šīs stilīgās meitenītes priekšroku deva šokolādes kūkām (vai arī tas ir kas cits, tomēr vienalga izskatās garšīgs)

Dodoties prom, aplūkoju, kā krastmalā garkājaina meitene pie “Misisipi” kuģīša  bez redzamām sekmēm mēģināja iekārdināt potenciālos kuģotājus

Vēlāk vakarā atgriezāmies centrā vēlreiz un šis bija vakars, kas kliedēja manas rūgtās pēdējā laika sajūtas par Latvijas policiju:). Ieejot Bastejkalnā, pie tiltiņa ieraudzījām valsts policijas patruļu uz zirgiem. Mēģināju kaut ko nobildēt, bet bija jau patumšs un grūti pie normālas jūtības iegūt asu kadru. Kad izteicu nožēlu par to, ka viņi nestāv uz vietas, meitene un puisis, kuri jāja ar zirgiem, teica, ka viņi var apstāties, kur vien man būtu ērtāk nobildēt. Neticama laipnība no viņu puses, jo viņiem, protams, nebija nekāda pienākuma iesaistīties ar mani jebkādās sarunās.

Tādu pat draudzīgu attieksmi saņēmu arī no pašvaldības policijas pārstāvjiem pie Brīvības pieminekļa, kurus gan nebildēju, toties viņi pastāstīja interesantus atgadījumus un ieteica vēlāk vakarā (un katru piektdienas/sestdienas vakaru) doties uz Līvu laukumu un Doma laukumu, kur gan varot dabūt daudz interesantu kadru un piebilda, ka vēl labāk tur būtu filmēt dokumentālu filmu par šī laika Rīgas nakts dzīvi. Varbūt kādam, kurš filmē, tas varētu būt izaicinājums…