8. augusts. Tropiskās sajūtas.

Tikai pāris attēlu ar etiķkoku par godu gada karstākajai dienai. Tā kā šī ir tēma, kura tiek skatīta katru dienu, nolēmu, ka jāizrāda cieņa un jāievieto kaut ko jaunu. Šoreiz tikai sajūtas no koka apakšas.

Etikkoks-8079510 Etikkoks-8079506

Advertisements

Zemenes

Šodien no Auces ieradās zemenes. Visas skaistas un visas garšīgas. Jau kastītēs un, lai nebūtu tāpat vien, saiņotājas katrai kastītei virspusē bija uzlikušas magones ziedu. It kā nieciņš, bet ļoti patīkams.

Zemenes-6195648

Atkal gribas sauli!

Šī diena pagalam neiepriecināja ar laika apstākļiem. Tā gribējās sauli, bet tās vietā, papildinot stipro vēju, sākās tikpat nedraudzīgs lietus. Tagad, skatoties nepatīkamo ziņu bloku, sagribējās kaut ko saulaināku un siltāku. Tādēļ atradu kādu augusta bildīti no Kurzemes, kuru biju atlasījis vienai no sērijām par gaismas tēmu. Šķiet, ka uz soliņa varētu sēdēt kāds nesteidzīgs dabas vērotājs, kurš spēj izbaudīt silto gaismu un dabas mieru (piemēram, @verners, kuram šodien vārda diena un arī Ķekavā noteikti nav siltāk kā Rīgā).

Pienenes un stakle

Vasara jau iet uz beigu pusi. Sākušies skaistie augusta mākoņi, pēc lielā vēja dārzā sakritušas lapas, kaut vēl gluži zaļas. Vietas tīrīšanas nolūkos pārskatot datoru atradu kaut ko optimistisku no pavasara. Pie sētas aug rinda ar lielām vecām kļavām, kuras par mājvietu un arī par uztura avotu izvēlējušies dažādi citi augi: uz divām bez selekcionāru ietekmes aug bērziņi (taisnības labad gan jāsaka, ka ap šo laiku tiem vairs neiet pārāk labi, jo kļavām pašām patīk patērēt barības vielas), bet viena koka staklē iekārtojusies pieneņu ģimene.

Pēkšņi sapratu situācijas kuriozitāti: stakle un Stakle. Šodien biju aizgājis uz Arsenālu, kurā atklāja latviešu mūsdienu fotomākslas izstādi. Gandrīz to pašu, ko pirms kāda laika Latvija rādīja Maskavā. Liela daļa bilžu jau zināmas no Maskavas kataloga un Intas Rukas nesenās personālizstādes. Pārlieku pārsteigumu nebija, ja neskaita Gunāra Bindes kolekciju no filmas “Hello Moscow”. Man neredzētas un ļoti labas bildes visās izpausmēs. Šeit arī iemesls, kādēļ šo izstādi pieminu – Inta iepazīstināja mani ar Alni Stakli, kuru līdz šim zināju tikai no darbiem. Viņa darbu saturisko pusi nemāku komentēt, jo īpaši labi nesaprotu mūsdienu moderno fotogrāfiju (cik zinu, ir pat tāds žanrs kā modernā ainava), tomēr tehniski tie neapšaubāmi bija kvalitatīvi izpildīti, kā arī interesanti noformēti, bet kā cilvēks viņš atstāja pozitīvu iespaidu, kaut īpaši parunāt nesanāca. Protams, kā izstādes aktīvā dominante noteikti bija Viļņa Vītoliņa lielformāta “100 istabas”. Viņa bildes vienmēr ir ļoti interesanti aplūkot gan no situācijas inscenējuma, gan smalkās detaļu izjūtas aspekta. Prieks par to, ka tik daudz tintes un papīra kādreiz tiek izlietots arī labu darbu pavairošanai. Ja ir laiks, noteikti iesaku apskatīt, jo ne katru dienu Rīgā notiek kvalitatīvas latviešu fotomākslinieku izstādes, pie tam vēl ar tik plašu vērienu kā Arsenāla zāle. Vēl jo vairāk vērts izrādīt cieņu autoriem, kuri bijuši tik altruistiski un nodrošinājuši šo notikumu par baltu velti. Laikam krīze tiešām beidzot sasniegusi mūsu kultūru, ja autoriem darbi jārāmē un jādod izstādei pat bez simboliska honorāra.

Jāmēģina atlikušajās pāris dienās vēl paspēt uz Jāņa Deināta izstādi “Mākslas telpā”. Savukārt, tiem, kuri nav bijuši, silts ieteikums noteikti apmeklēt Strenču kolekcijas izstādi Fotomuzejā! Patiesi ir vērts!

Pienenes-12Tā kā stāsts patiesībā bija par pienenēm, šeit arī neliela pavasara cerību deva šajā krīzes skartajā laikā. Politiski raugoties, tās šķiet kā vēl nesenā pagātnē plaukstošā Īrija uz Eiropas savienības rumpja, bet cik ļoti patīkamāk būtu, ja tā patiesībā izrādītos Latvija:). Tomēr, tā kā nekas nav mūžīgs, varbūt arī ir labi, kā ir.

Gaisma

Fotografējot vēl neviens nav atklājis neglīto. Toties jo daudzi – pateicoties fotogrāfijām – atklājuši skaisto…” Šis samērā pretenciozais teksts, ko Sjūzena Sontāga raksta savā grāmatā “Par fotogrāfiju“, manuprāt lielā mērā ir patiesīgs un raksturo lietu kārtību attiecībā uz fotogrāfiju. Ar šo gribēju sākt pārdomu sēriju par lietām, kas saistītas ar attēliem, kā es tās redzu un saprotu. Par iespējām un sajūtām, kādas sniedz fotografēšana, vai, tieši otrādi, lietām, ko nevar atrisināt fotogrāfiskā ceļā. Kā par tehniskajām, tā arī emocionālajām. Noteikti neiznāks nekas secīgs un tas arī nav mans mērķis. Mēģināšu apskatīt lietas dažādos rakursos, atkarībā no tā, kas šķitīs tam brīdim aktuāls.

Gaisma

Šoreiz nerunāšu par attēla sižetu, ideju, projekta koncepciju vai citām tikpat augstām lietām. Tēma, ar ko gribēju sākt, ir gaisma. Gaisma fotogrāfijā ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas nosaka attēla kvalitāti. Gaisma kā radošs instruments, gaisma kā izteiksmes līdzeklis, gaisma kā noskaņas radītāja, gaisma kā kvalitātes kritērijs. Dabiskā gaisma un mākslīgā gaisma. Protams, no tehniskā viedokļa pats pamats ir eksponēšanas prasme un pareizas ekspozīcijas noteikšana, bet arī tā galvenokārt ir saistīta ar gaismas kvalitātes novērtēšanu.

Fotografējot reizēm pieķeru sevi pie grēka, ka mēģinu iemūžināt kadrā gaismu. It īpaši dabā. Reizēm, bildējot prieka pēc, pats sižets var būt gluži formāls, šķiet svarīgāk, lai tur būtu jūtama gaismas klātbūtne. Gaisma sejā, gaisma rasas pilienā uz zāles stiebra, gaisma mežā, gaisma sniegā, gaisma ūdenī, gaisma no loga ailes vai gaisma no mēness ziemas naktī, gaisma caur smoga radīto dūmaku, vai gaisma rīta miglā. Gaismas raksturs nosaka uzņemamā notikuma un tātad arī kadra noskaņu: vai tā ir klaja un spilgta, mākoņu vai drapēriju kliedēta, noslēpumaina klusināta, vairāk nojaust ļaujoša kā atklājoša, tieša, atstarojoša, no tāluma nākoša, virsgaisma vai no apakšas izspīdoša. Jebkuru gaismu var izmantot, būtiski ir saprast, kādu raksturu tā veido un kādus ierobežojumus rada kameras iespējas. Parastā problēma, kuru vēl neapzinās tie, kuri ir fotografēšanas sākumā, ir pārāk spilgtā gaisma, ko dod saule dienas laikā. Tā šķiet ļoti patīkama, jo, darbojoties ar kompaktkamerām (vai, ja ambīciju jau sākotnēji ir vairāk, spoguļkamerām) automātiskajā režīmā, bildes sanāk spilgtas, īsā apgaismošanas laika dēļ nerodas problēmas ar izsmērētiem kadriem, pat ar zemas gaismasspējas objektīviem fokusēšanās ir ātra. Vienīgā nelaime – parādās izdegušas vietas gaišajās un pilnīgi melnas zonas ēnu daļās, ko grūti nesodīti datorā izlabot. Tas ir faktors, kura dēļ pieredzējuši fotogrāfi, ja nav pietiekamu palīglīdzekļu gaismas kontrolei, labprātāk izvairās no uzņemšanas spilgtā gaismā, vai, ja to dara, tad skaidri apzinās, ko tieši no šīs gaismas viņi grib “paņemt”. Bet šeit jau atkal sākas stāsts par eksponēšanu un pieejamo gaismas diapazonu, ko šajā reizē nemēģināšu apspriest. Ne velti dabas (tas attiecināms tikpat lielā mērā arī uz urbāno ainavu)  fotogrāfu žargonā ir termins “zelta stunda”, kas ir laiks no rīta un vakarā pusstundu pirms un pusstundu pēc saules lēkta un saules rieta (tas gan ir samērā relatīvs diapazons, jo dažādās ģeogrāfiskā platuma joslās šis laika posms var būt atšķirīgs). Šajā laikā gaismas intensitāte ir daudz zemāka, kas dod iespēju panākt niansētu smalku attēlu bez “izkritumiem” un ar mīkstām ēnām. Protams, ja bildē pretgaismā, tad pat saulrietā kontrasts ir pārāk dramatisks un droši vien būtu jāņem palīgā pārejas (graduated) filtri. Fotografējot dabā dienas laikā, ja nav iespējas lietot atstarotājus un/vai zibspuldzi, veiksmes gadījumā ļoti labs palīgs gaismas izlīdzināšanai var būt balti, saules apspīdēti mākoņi, kuri darbojas kā milzīgs mīkstinošs atstarotājs. Arī kontrastainu gaismu var izmantot, ja ir vēlme panākt dramatisku efektu, piemēram, uzņemot portretus vai pastiprinot efektu depresīvas vides attēlojumā.

Ir arī visu sabojājošā, plakanā, melnas ēnas veidojošā  gaisma no iebūvētās zibspuldzes, kas spēj iznīcināt jebkuru kadru un noskaņu. Protams, izmantojot piegaismošanai, arī tā var būt palīdzīga, bet pārsvarā tā acīm redzami tiek izmantota nelaikā un nevietā.

Visērtākais līdzeklis darbam neapšaubāmi ir kontrolētā  studijas gaisma, kurai var nomērīt temperatūru, saregulēt diapazonu un gaismas krišanas virzienus. Tomēr tas, diemžēl, ir izmantojams visai ierobežotos gadījumos, tādēļ vienalga ir jāskatās un jāpēta pieejamā gaisma dažādās situācijās, jābildē un jāizdara secinājumi. Šādi vingrinājumi ātri vien noved pie noderīgas pieredzes ātrai gaismas novērtēšanai, kas palīdzēs bez kavēšanās saprast, ko no sava fototehnikas arsenāla konkrētajos apstākļos var un ko vairs nevar iegūt. Tas ir svētīgi arī no tā aspekta, ka pie šīs darbošanās katrs ir spiests apgūt savu instrumentu, lai nebūtu jādomā , bet gan ko es gribu/varu uzņemt, jo negribētos pat apspriest variantu: “es vienkārši knipsēju – kā sanāks, tā būs”.

Lai nebūtu pavisam garlaicīgi, pievienoju pāris bildītes no pagājušās nedēļas izbraukuma “zaļumos”, kuras varētu raksturot kā formālas bez kādas īpašas un dziļas nozīmes. Pavisam vienkārši sižeti uzņemti pie lauku mājas pievakares gaismā.

Gaisma_lapa

Gaisma_celms

Šlesers un zāle

Nedēļas nogalē, ar ģimeni ceļojot pa Limbažu rajonu, nonācām ārkārtīgi skaistā vietā ezera krastā. Liels bija prieks un pārsteigums – tur, netālu no ezera krasta, gulēja Šlesers. Man ļoti izmainījās iespaids par viņu kā personību. Tagad es saku, ka viņš ir ārkārtīgi valdzinošs, ļoti mīļš, draudzīgs un miermīlīgs, veģetārietis pēc pārliecības un viegli zilā krāsā. Viņš gan vēl nav īsti zilais, jo, kā noskaidrojām, tam nepieciešamas vairākas paaudzes līdz iegūst īsto tīro šķirni, tādēļ kājas vēl ir brūnas, tomēr viņa pēcnācēji pēc pāris paaudzēm jau būs pilnvērtīgi aristokrāti, kādus lielākā skaitā pagaidām var satikt tikai Kurzemē.

Šlesers“Man pasē stāv rakstīts, ka esmu Šlesers un tieši tik labi arī jūtos!”

Kurzemīte…

Pagājušās nedēļas otrajā pusē ar ģimeni pabijām dažās Kurzemes vietās: Mērsragā, Rojā, Jūrkalnē. Pirmo reizi pēdējo mēnešu laikā uz brīdi pārņēma sajūta, ka ir iestājies miers, nekur nav jāsteidzas, viss, kas saistīts ar ikdienas steigu, aizbīdījās gandrīz nesaredzamā tālumā. Mērsragā īsti mierīgi nav nekad, jo, manuprāt, tā ir vieta, kur mīt visvairāk odu (un arī aklo dunduru) uz vienu kvadrātmetru. Tomēr krasta ainava ir tradicionāli skaista, kaut vakara saulriets gluži netrāpa jūrā. Pievienoju dažus banālus kadrus no notikumu vietām.

MersragsŠeit odus neredz un ūdenszāles nejūt, tā kā atliek tikai saulriets…

Mersrags1 Mērsraga akmeņainā pludmale nedaudz atgādina jūru pie “Mantiņiem” Vidzemes jūrmalā

Diena pie atklātās jūras Jūrkalnes tuvumā bija neticami patīkama izteiktā miera dēļ: pie jūras neviena cilvēka, (arī neviena oda!), mašīnu uz Ventspils–Liepājas ceļa ļoti maz un tās pašas pārsvarā lietuviešu, arī mežā maz ogotāju, vienīgi piemēslots gandrīz tikpat dūšīgi kā Rīgas apkārtnē. Pirmo reizi piedzīvoju to, ka pie atklātas jūras ir gandrīz pilnīgs bezvējš. Pēcpusdienā gan lietas sāka iet uz slikto pusi un saņēmām arī savu lietus normu.

JūrkalneLīdz tam mīlīgā pludmale var izskatīties arī gluži draudīgi, ja lietus pienāk pārāk tuvu.

Tomēr, lai tas nebaida – ja ir atvaļinājums un spēks saņemties tik tālam ceļam, darba dienās tur var patiesi netraucēti atpūsties.