Īsas pārdomas par latvieti un romantiku

Romantiskums (šajā gadījumā dažviet varbūt ticamāks nosaukums būtu sentiments) ir katra latvieša neatņemama īpašība. Neuzdrošinos to attiecināt uz visu cilvēci, jo tas, caur manu niecīgo citutautu pazīšanas pieredzi būtu pagalam nepamatoti. Patiesībā jau arī uz visu latviešu tautu nē, jo netrūkst mums arī cinisku cilvēciņu, kuri šo izjūtu ziņā ir apdalīti jau savlaicīgi. Dzīves sākumā tas parasti nav pamanāms, bet, gadiem ejot, jo tālāk, jo trakāk. Sāk gribēties savu kaktiņu savu stūrīti, savas siltās čības, savu ērto dīvāniņu/zvilnamo krēsliņu, savu lielo televizoru (vai, kā mūsu multi tasking laikmetā, vēl arī kādu citu paralēlo ne mazāk aizraujošu nodarbi). Un esam gatavi baudīt romantiku: filmās, realitātes šovos, vai kur nu vien iegriežas pa kādai iespējai. Ja iedzeram pavairāk, šī parādība izpaužas vēl jo krāšņāk, tad varam pat sākt šņukstēt un mīlēt savus tuvākos un tālākos kā vēl nekad. Es nedomāju, ka tas būtu kaut kas slikts vai nepareizs, tā vienkārši ir. Toties šajā laikā mēs kļūstam arī jūtīgāki un redzīgāki pret skaisto apkārt. Ar to negribu teikt, ka bērni un gados jaunākie būtu pret to imūni, nē, viņi to redz un pamana, tikai ne vienmēr apzinās un tas viņiem ir daudz vienaldzīgāk. Šajā vecumā starpība droši vien ir starp pilsētā un laukos dzimušajiem un augušajiem. Lauku darbus nepiedzīvojušam pilsētas bērnam jēdziens “grābt sienu” veido gluži citas asociācijas, kā lauku bērnam (līdzīgi kā vispārējais bērnu viedoklis par terminu “grāmatvedība”).

Vai šis stāsts vispār ir par romantiku? Romantika saistās ar kādiem intīmiem pārdzīvojumiem, kurus, šķiet, skaitās, ka cilvēks piedzīvo agrīnā jaunībā, pirmo reizi (vai arī jau kuro pirmo reizi) satiekoties ar vienīgo meiteni vai puisi, saldi sērīgās izjūtas un tauriņi pakrūtē, kad visādi citādi no skata pavisam sakarīgs cilvēks sāk izturēties citiem nesaprotami.

Tomēr romantiķiem ir savas priekšrocības. Tas viņiem palīdz uzkrāt pozitīvās emocijas, labāk saredzēt apkārtējo skaistumu, priecāties par to, kas ir vienkārši skaists, nevis vienkārši dārgs, vai cilvēku pieņēmumos skaitās īpaši vērtīgs. Skatoties uz bērniem vienmēr jādomā, cik nenoturīga (tomēr tādēļ ne mazāka) vērtība ir priekam, ko var nopirkt par naudu – viskārotākās rotaļlietas vai visskaistākās kleitas zaudē svarīgumu jau īsi pēc to iegūšanas, rotaļlietas ātri apnīk, jo industrija jau piedāvā nākamās, vēl interesantākas, kleitiņas sasmērējas un pēc neilga laika vairs nemaz neder. Šī lietu vērtības dziņa gan saglabājas arī vēlāk pieaugot un izpaužas precīzi tāpat, tikai rotaļlietas kļūst daudz dārgākas, kaut ne mazāk viegli sabojājamas. Mantu kults, pieņēmumi, kreņķi par to, ko padomās citi, tas viss dzen mūs skriet un iegūt, atņemot laiku domāšanai un tam mierīgajam priekam, ko varam saņemt bez dzīšanās pēc vairāk. Prieks par sniegu ziemā vai sauli vasarā, par pirmajiem pavasara ziediem vai rudens krāsām. Tik skaisti tas ir aprakstīts Sidhartā vai japāņu haikās!

Arī es droši vien esmu jau nonācis tajā bīstamajā vecumā, kad ērtības šķiet patīkamas, kad ir labi, ka ir sava māja ar dārzu un puķēm tajā (pēc tam droši vien nāk arī grūti izbēgamais stāsts par Indrāntēva pirtiņu…). Kādreiz sensenos laikos kāds mans draugs, kurš nopirka dvīņu mājas vienu pusi Mežaparkā, teica, ka īsti apmierināts tomēr nejūtas, jo kārtīgam latvieša cilvēkam vajag, lai viņš var savai mājai apiet apkārt. Toreiz es viņam nešauboties piekritu, jo zināju, ka latvieši vispār ir viensētnieku tauta, bet pašam man tas bija kaut kas tikpat tāls un nesaprotams, kā kosmosa stacija vai Ņujorkas metro, es tajā laikā dzīvoju turpat, kur strādāju (ironiski, ka šodien ir atkal tāpat) un mans ideālais modelis šķita dzīvošana viesnīcā, lai vispār nebūtu jādomā par sadzīves lietām, kas atrauj no darba. Tomēr tas izskatās citādi, ja ir ģimene un augoši bērni, kuriem katram gribas savu, iespējami neatkarīgu pastāvēšanu. Un arī man patiesībā patīk, ka ir iespējams šādā brīnišķīgā piektdienas vakarā sēdēt sava dārza lapenē, un, gaidot drauga atgriešanos no tālās Krievzemes, rakstīt sentimentālas muļķības, kuras kāds, iespējams, mēģinās pat izlasīt. Mans mērķis nav izraisīt kādu diskusiju par to, ka latvieši patiesībā ir tādi vai citādi, vai atrisināt kādu neatrisināmu jautājumu vai samilzušu problēmu, tas vienkārši ienāca prātā, skatoties uz bildītēm, no kurām dažas šeit pievienoju.

Bildītes šoreiz tādu saldi romantisku pastkaršu stilā no mūsu nesenā (vai nu jau dažas nedēļas pasenā) brauciena uz Rundāles pils dārzu rožu ziedēšanas laikā. Vējš pirms lietus bija tik ņiprs, ka neko baudāmu tuvumā nobildēt nebija iespējams.

Vidzeme – Straupe

Sestdien bijām izbraukuši uz Valmieru sakarā ar darba lietām. Pa ceļam piestājām Straupē nopirkt saldējumu (skatoties pa logu, šodien tas prātā nenāktu). Skaists rīts, silta saulīte un jau rīta pusē omulīga kompānija veikala priekšā. Vīri acīmredzami izbaudīja jauko laiku un patīkamo kompāniju ar kagora atbalstu. Nekāda stresa par 750 miljardiem ES glābšanai, nekādu uztraukumu par bezdarba problēmām vai vēlēšanām rudenī: saules siltums, forsītiju dzeltenā ziedēšana, pilnīga skaidrība par lietām un miers vērojot apkārtējo pasauli.

Aiz stūra pie veikala ar uzmanību piesaistošu uzrakstu vientuļi stāvēja velosipēds ar aizkustinošu portfelīti. Skaidri redzams, ka Straupē kriminogēnā situācija nav problēma un cilvēki nebaidās no zagšanas.

Tradīcijas

Katrā ģimenē vai jebkurā vairāku cilvēku ilgākas kopā uzturēšanās gadījumā veidojas nosacīti ieradumi darīt kādas lietas noteiktā secībā un pēc noteiktiem principiem. Tās tiek sauktas arī par tradīcijām. Sliktas vai labas, no malas bieži nesaprotamas, tās ir tendētas kļūt par ļoti noturīgām darbībām. Patiesībā tās ir ārkārtīgi svarīgas kopā būšanas noturības veicināšanai un, kas lielākajai cilvēku daļai būtiski – stabilitātes sajūtas radīšanai. Tradīcijas veidojas, pastāv un tieši ietekmē mūsu dzīvi, neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam vai negribam atzīt. Tas šķiet līdzīgi kā ar kriminālromānu lasīšanu, par ko lasīju kāda rakstnieka (kura tieši, gan neatceros) izteikumu, ka cilvēki dalās divās daļās: vieni, kuri lasa kriminālromānus, un otri, kuri to slēpj. Varbūt nedaudz pārspīlēti, tomēr virziens neapšabāmi precīzs. Tradīcijas veidojas it visur: vai tās ir kopīgas ikdienas pastaigas ar sunīti, kopīgi iknedēļas/ikmēneša sabiedriskās ēdināšanas vietu apmeklējumi,  ikgadējie braucieni uz N-vietu, došanās uz draugu/radu jubilejām noteiktos datumos, vai radu pūļu saieti kapusvētkos.

Mūsu ģimenei viena no šādām tradīcijām (ko var saukt arī par tradīciju ciklu) ir gatavošanās Ziemassvētkiem: mēģinām savlaicīgi domāt par dāvaniņu gatavošanu, kopīgi braucam pēc eglītes uz Tērvetes mežiem (pie viena allaž apmeklējot arī Tērvetes vienīgo kafejnīcu “Sprīdīšu” mājās un “Sprīdīšu” mājas saimnieci Rapas kundzi), kopīgi rotājam eglīti, dodamies uz Ziemassvētku dievkalpojumu Torņakalna baznīcā. Pēc tam nāk Ziemassvētku vecītis, kurš pieprasa dzejolīšus/dziesmiņas dāvanu saņemšanai, kas neapšaubāmi ir bērnu lielākais prieks šī pasākuma sakarā, absolūti neņemot vērā to, ka viņiem sen jau zudušas ilūzijas par reāla Ziemassvētku vecīša eksistenci, un, protams, neticami garšīgās Ziemassvētku vakariņas ar tām piederīgajiem kāpostiem un karbonādi (iespējams, ka šajā brīdī nedaudz krampjaini saraujas Kaspars Krampis, kurš sācis mēģinājumus iet veselīgas ēšanas ceļus:) un miljoni veģetāras pārtikas piekritēju). Droši vien ir jāēd veselīga un sabalansēta pārtika, bet Ziemassvētku vakarā šie noteikumi mūsu mājā nedarbojas!

Var jau teikt: “Ak, visi šie mietpilsoniskie ieradumi!” Tā droši vien ir, bet domāju, ka šāda mietpilsonība ir pozitīva: cilvēkiem veidojas papildu emocionālā saikne, kas palīdz nenonākt bērniem uz ielas, vai, nelīdzsvarotu attiecību rezultātā, meklēt laimi citā vidē vai ar citiem līdzekļiem.

Āboli

Savas mājas eglītes rotāšanai mēs neizmantojam stikla bumbuļus vai elektriskās lampiņas, bet mēģinām gatavot rotājumus paši. Netālu no mājām pastaigas laikā atradām dažas noderīgas lietiņas šīgada Ziemassvētku eglītei.  Ļoti skaisti un krāsaini, pietiekami maziņi un pilnīgi dabīgi. Šie, šķiet, tiek saukti par paradīzes āboliem. Pagaidām tie rotā virtuves palodzi, tomēr drīz pārceļos drošākā vietā, lai sagaidītu Ziemassvētku laiku.

Lūgšana

Mirklis uz ielas.

Šodien, ejot pa Slokas ielu Pārdaugavā, pie pilsētā ne pārāk plaši zināmā veikala “Villijs” satiku sunīti. Neticami draudzīgu un ārkārtīgi dzīvespriecīgu. Vienīgais, ko viņš lūdza, bija atbrīvošana no apnikušā ceļazīmes staba…

Sunitis

Sunitis-2Tā arī viņš tur palika stāvot – piesiets, bet cerību pilns.