Jauno gadu gaidot

Šoreiz kaut kas pozitīvāks un pavisam nesarežģīts.

Pirmkārt, saņēmu pirmo vārda dienas (kas vēl aiz kalniem) dāvanu. Ne daudz, ne maz, bet tieši to, par ko pirms dažām dienām runāju.Mājas sarunā izteicos, ka viens, no nedaudzajiem “estrādes” māksliniekiem, kura koncertu gribētu redzēt dzīvē, ir Al Di Meola. Bez kādas īpašas cerības, ka tas varētu tā vienkārši piepildīties. Izrādījās, ka visu var pierunāt, jo vakar saņēmu biļeti ne uz ko citu, kā tieši viņa koncertu, kas notiks vēl šogad, 19. decembrī Latvijas Nacionālajā Operā! Latvijā notiek arī pozitīvi brīnumi!

Otra lieta arī saistās ar tuvojošos jauno gadu. Jāsāk gatavot dāvaniņas. Viena no jau tradicionālajām lietiņām ir puķu kalendārs, kuru dāvinām saviem draugiem un sadarbības partneriem.  Tas saucas “Puķes no mammas dārza“, kaut lielākā daļa ziedu ir no mūsu pašu dārza. Tāds ir paša šī projekta nosaukums, kas pieder pie mūsu iecerētā cikla “Latviskais dzīvesstils. Identitāte.“, kurā mēģinām apzināt dažādas Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem tuvas un būtiskas ikdienas lietas, tradīcijas, ieražas un nodarbes. Puķes, kā mammas tās kārto vāzēs, tikko nogrieztas dārzā vai saplūktas tuvējā pļavā. Vienkārši, nesamāksloti, bez kādiem floristu priekšrakstiem. Ēdieni, ēšanas kultūra, viesmīlība un dažādās galda klāšanas tradīcijas, kas izdzīvojušas cauri paaudzēm un ir aktuālas joprojām. Amatniecība kā izdzīvošanas  un iztikas pelnīšanas veids un amatniecība kā mākslinieciskās pašizteikšanās veids. Tā droši vien kādu brīdi varētu turpināt, bet šoreiz es gribēju tikai par puķēm. Un par šo vienu kalendāru. Esmu solījis dažiem, kuri vēl nevar tos saņemt (jo drukāt, šķiet, sāksim tikai nākamajā nedēļā), ka vismaz attēlus varēs apskatīt jau iepriekš. Šis varētu būt vienkāršākais veids, lai nav jāsūta katram atsevišķi.

Vāka kadrs 2012. gada kalendāram

Katram gadam koncepcija ir atšķirīga. Šis ir jau septītais gads un šajā reizē doma bija balto krāsu. Baltas bildes baltās, caurspīdīgās vai puscauspīdīgās vāzēs, kuras mums izvēlēties laipni atļāva salona “Siena” virsvadonis Uģis Pīrs (paldies viņam par atsaucību!).  Puķes, protams, ir krāsainas, tomēr kopējo noskaņu gribējās saglabāt baltu. Tādēļ arī ciparu bloki šoreiz tika veidoti krāsaini, lai atslogotu un izceltu gaišo attēlu daļu. Šeit ieskatam pirmais mēnesis ar visu kalendāra daļu.

Pārējās bildītes tikai kā bildītes, jo datora monitorā nav ērti aplūkot garus vertikālus kadrus. Jāpiebilst, ka dzīvē tie ir košāki, tā kā šeit ielādētie attēli ņemti no ofseta drukai sagatavotajiem materiāliem un zaudējuši nedaudz krāsainības. Krāsu telpai ir nozīme, tomēr varbūt, ka ne vienmēr tik ļoti būtiska.

Pārskatīju un sapratu, ka CMYK bildītes šajā vietnē tomēr izskatās blāvas. Varbūt kaut kad saņemšos nomainīt pret citām, tomēr tuvākajās dienās to nesolu.

Beigās vēl jāpiebilst, ka šo bilžu galvenā vaininiece ir Sandra Ošiņa, kuras kā jau mammas goda lieta bija šīs puķes tik skaisti sakārtot vāzēs. Tā kā stils un ziedu kompozīcijas ir viņas iztēles un roku darbs!

Advertisements

Jaunums Olympus nometnē

Visi fototehnikas ražotāji nemitīgi izstrādā kaut ko jaunu un, lielākoties, nedaudz labāku par ieriekšējo veikumu. Olympus, kas praktiski ir padevies smagajam Canon un Nikon spiedienam spoguļkameru tirgū, izņemot E-5, kas ir izcila kamera, tomēr tikai viena un paredzēta ļoti konkrētam segmentam, pēc kāda pārtraukuma atkal ir izveidojuši kaut ko ievērības cienīgu vismaz kompaktakmeru daļā.  Runa ir par jauno XZ-1, kurai ir gandrīz viss nepieciešamais, lai varētu doties visur, neapgrūtinot sevi ar lieku balastu.

Tomēr būtiskākais ir tās optika – tās 5x tālummaiņas objektīvam ir tāda gaismas spēja, kādas nav pat nevienam spoguļkameras Zoom-am – f:1.8-2.5. Proti, šim brīnumam tā “beidzas” tur, kur citiem vēl ne tuvu nesākas (godīguma vārdā jāatzīst, ka gan ar dažiem izņēmumiem, kuriem ir F:2.0). Apskatīju aprakstu dpreview.com un ieraudzīju sen nesatiktu vērtējumu:

Sīkāk par testa rezultātiem un paraugus iespējams aplūkot šeit.

Šorīt citā sakarā biju ieskrējis Olympus pārstāvniecībā un sev par pārsteigumu ieraudzīju, ka viena demo kamera ir ieraugāma un pamēģināma. Cik īsā brīdī paspēju pamēģināt un novērtēt, tas, ko redzēju, man patika. Ārkārtīgi kompakta, salīdzinoši viegla un vienkārši saprotama lietošanai. Tas, kas traucēja: pilnībā piekrītu tam, ko rakstīja arī dpreview.com savā vērtējumā, toties lietu,  kas iepriecina, bija vairāk: ir RAW formāts, zibspuldzes pēda un, šai gaismas spējai ļoti noderīgs iebūvētais 3x ND filtrs. Pēc Panasonic LX-5 un pirms pavasarī gaidāmās Fujifilm F100, šis ir cerīgākais pārsteigums, ko esmu piedzīvojis lielajā ikdienas kompaktkameru gūzmā. Vienīgi izskatās, ka šis modelis varētu patraucēt paša Olympus veiksmes stāstu veidojošā Pen virzīšanu, jo ir līdzīgā/nedaudz zemākā cenu klasē ar gandrīz līdzvērtīgām funkcijām.

Pirmie iespaidi par Olympus E-5, 1. daļa

Šo biju uzrakstījis jau pirms nedēļas, tā kā tagad izskatās smieklīgi stāsts par nedēļas nogali. Tā kā darbu dēļ joprojām nav izdevies pabeigt, nolēmu šo nosaukt kā pirmo daļu un turpinājumu uzrakstīt pēc brīža.

Nedēļas nogalē ar Olympus pārstāvja Jāņa Kārkliņa draudzīgu piedāvājumu man rokās nonāca svaigi iznākušais Olympus E-5. Mēģināšu aprakstīt dažus savus iespaidus. Nedomāju veikt kādu laboratorisko pētījumu par to, kā vai par cik labāks/sliktāks ir šis korpuss, salīdzinoši ar iepriekšējiem vai konkurentu piedāvātajiem. To noteikti jau dara un darīs tie, kuru ikdiena saistīta ar kameru testēšanu, mērīšanu un aprakstīšanu. Šeit būs tikai mans viedoklis no lietotāja puses, salīdzinot ar E-3, ar kuru ikdienā fotografēju pēdējos trīs gadus, kā arī daži bildīšu paraugi. Par jaunumiem. Kā tas pierasts jebkura ražotāja “augšējā gala” modeļiem, tie nāk lēni un mainās retāk, kā amatieru kameras. Un vienmēr tiek gaidīts, ka būs kaut kas revolucionāri jauns un daudz labāks, kā iepriekšējai paaudzei. Olympus gadījumā tieši tāpat – baumu deva bija krietni dāsna, bet realitāte kā parasti atšķīrās no izrunātā. Šeit daļa (neuzskaitīšu visu, jo daļa no tā man nešķiet īpaši noderīga) no jaunumiem:

  • par diviem MP palielināta matricas izšķirtspēja, sasniedzot 12.3MP (uzlabojumi ir manāmi, tomēr ne tikai pikseļu skaita, bet vairāk tieši to apstrādes dēļ);
  • jauns TruPic V+ procesors, kuram pateicoties arī šie uzlabojumi ir jūtami;
  • 720p video filmēšanas režīms (noteikti ir noderīgs dažādās dzīves situācijās, diemžēl šoreiz pamēģināt nepietika laika);
  • mani ļoti priecējošais 3″ grozāmais LCD monitors ar 920K izšķirtspēju, kurā beidzot var novērtēt arī kadra asumu, kas iepriekšējiem Olympus kameru modeļiem, diemžēl, bija vājā vieta;
  • ekspozīciju paketēšana (AE bracketing) līdz 7 kadriem iepriekšējo trīs vietā;
  • iestrādāts divu asu līmeņrādis ar iespēju norādīt “0” stāvokli, kaut ne izcili precīzs, tomēr ārkārtīgi noderīgs, pie tam darbojas gan lietojot optisko skatu meklētāju, gan live view režīmu;
  • jauna, izturīgāka baterija (der un pilnīgi normāli darbojas arī iepriekšējās no E-3, E-30 un E-500, 510, 520);
  • ieviesta baterijas atlikušā darbības laika brīdinājuma iestatīšanas iespēja (tramīgākie var uzlikt agrāku indikāciju);
  • skatoties pēc bēdīgās iepriekšējās pieredzes ļoti noderīga šķiet autofokusa precīzā pieregulēšana (ar šo problēmu saskaros ikdienā, lietojot gaismasspējīgākus objektīvus, piemēram Leica 25 (50)/1.4 , kas savos fokusa meklējumos faktiski nekad nenonāk tur, kur paredzēts), šajā gadījumā var izmantot Color Vision piedāvāto Spyder LensCal, kuru pie mums piedāvā Capital;
  • ņemot vērā, ka arī viena ražotāja kamerām mēdz būt atšķirīga ekspozīcijas mērīšana, kā arī to, ka ir dažādi uzņemšanas ieradumi, patīkama šķiet ekspozīcijas nobīdes funkcija, proti, iespēja ar 1/6 soli iestatīt sev noderīgāku “nulles” punktu, pie tam individuāli matricas, centra svērtajai un punkta mērīšanai;
  • iespēja jau kamerā ievadīt autora vārdu, kā arī informāciju par autortiesībām;
  • maināmi attēla formāti (RAW saglabājas pilnais, nemainīgs), ko gan, šķiet, varētu izmantot vienīgi video filmēšanai, jo pārējos gadījumos neredzu tam nekādu jēgu;
  • vairāk iespēju pielāgot kameru saviem lietošanas ieradumiem (pārbaudīju, ka tiešām ir ērti) un saglabāt 4 individuālos režīmus, universāli lietojama/programmējama padarīta pat asuma dziļuma priekšapskates poga;
  • sensora autofokuss lietojot Live view režīmu;
  • beidzot izmests xD kartes standarts (ko kādu laiku ar kopīgām pūlēm mēģināja uzturēt Olympus un Fuji Film) un, blakus CF kartēm, kamerā var izmantot arī SD;
  • no amatieru kamerām un Pen sērijas atvazāta vesela kaudze ar dažādiem mākslas filtriem, kam neredzu īpašu jēgu, jo tas nozīmētu bildēt JPEG formātā un sabojāt attēlu uzreiz, nevis mēģināt to darīt datorā ar saudzīgākām metodēm (ja uzņem RAW formātā, tad Olympus Studio 2 šie filtri ir pieejami un tos vienmēr var pagūt pamēģināt);
  • vēl arī citas funkcijas no Olympus pēdējām amatierkamerām (sejas atpazīšana, i-Enhance, līdz 4 kadru atkārtotās eksponēšanas funkcija uc.)…

Korpuss un pirmās sajūtas.

No priekšpuses faktiski izmaiņu nav, izņemot to, ka E-3 vietā uzdrukāts E-5. Arī ergonomija nav izmainījusies, kameras satveršana/turēšana tikpat ērta kā E-3. Vēl ērtāks bija vienīgi E-1, bet nevar jau gribēt visu… Grips ir tas pats, kurš E-3, tā kā atsevišķi jauns nebūs jāiegādājas, kas šajā neticami daudzo un dažādo standartu laikā šķiet gandrīz neticama pretimnākšana no ražotāja puses. Arī virspusē nekas daudz nav izmainījies, toties aizmugure pārstrādāta samērā pamatīgi.

Lielais ekrāns izgrūstījis pogas uz visām pusēm un pa kādai pat “izēdis” pavisam. Vairs nav IS (attēla stabilizācijas režīmu izvēles) pogas, tomēr tā ir ātri pieejama caur LCD ekrāna izvēlni, tā kā lietošanas ērtības tas īpaši neietekmē, ņemot vērā, ka tā nav pārāk bieži pārstādāma funkcija. Pogu izvietojums mazliet neierasts, tomēr domāju, ka tas ir pavisam īsa laika jautājums, lai atkal par to nebūtu jādomā. Tas, kas rada nelielu nedrošības sajūtu, ir karšu nodaļas vāciņš, kura atvēršana pārveidota analoģiski amatieru korpusiem. Live view režīms darbojas ļoti labi, un ir pat uzlabots. “Pretīmnākošāka” kļuvusi manuālā fokusa iestādīšanas funcija – tiklīdz sāku regulēt asumu, automātiski līdz iepriekšiestādītajam mērogam (iespējamie 5x, 7x, 10x) palielinās izvēlētais sektors un, pēc asuma iestādīšanas, automātiski atgriežas pilna kadra skata režīmā. Pārējais jau pašu lietotāju ziņā, ko un cik daudz no piedāvātā katrs izmantos. Īsais vērtējums par kameru. Ja pavisam īsi – man patīk. Nepiederu pie tiem, kuri cerēja ieraudzīt šajā korpusā 20Mpix matricu ar neticami gludu attēlu līdz ISO6400, tādēļ arī nav vilšanās sajūtas. Skatoties reāli uz lietām, ir skaidrs, ka vienā paaudzē nevar izmainīt visu pilnībā un jānovērtē tas, kas ir izdarīts. 4/3 standarts ir ar spoguļkamerām vismazāko matricas izmēru, kas neizbēgami saistās ar loģiskām problēmām: augstāks trokšņu līmenis, ne tik plastisks (vai vienkārši citāds) neasums kā pilnā formāta matricām (tomēr nedomāju, ka APS-C sensoriem būtu īpaši labāks rezultāts, no “apgrieztajiem formātiem droši vien šajā ziņā izņēmums ir Canon 1D, kuram ir 1.3 faktors). Tas, ko dod šī sistēma, saglabājas kā vērtība arī tagad: kompaktais izmērs, mazāki, vieglāki un “gaišāki” objektīvi, matricas tīrīšanas filtrs (bildēju ar E-sistēmas kamerām kopš 2003. gada un vēl ne reizi man nav bijis problēmu ar putekļiem!), pilnīgi ūdensdroša, ciktāl tas attiecas uz lietu vai sniegu, ļot laba ergonomija un ērta, pārskatāma navigācija. Labās lietas (patiesībā izmaiņas, kuras uzskaitīju augšējā sadaļā, visas pieder pie šī):

  • var drošāk bildēt arī jūtību līdz ISO 800 (līdz ISO 400 pat ļoti labi), pie gaišākiem sižetiem, pieverot acis, arī līdz ISO 1600 (bet tad tā drīzāk jāsauc par mākslu);
  • labos un viduvējos apstākļos ļoti ātrs autofokuss;
  • atbilstoši reklamētajam tiešām izcila detaļu attēlošana (ja nemēģinām salīdzināt ar Nikon D3x vai kādu vēl baisāku iekārtu); jāpiekrīt, ka Zuiko objektīvu izšķirtspēju šī kamera izmanto vispilnvērtīgāk;
  • ļoti labs krāsu attēlojums;
  • pārsvarā gadījumu arī uzticams automātiskais baltās krāsas balanss (testējot izskatījās, ka īsti netiek galā vienīgi ar silto fluorescento apgaismojumu telpās);

Pie mīnusiem jāmin:

  • pārmantoto problēmu ar autofokusēšanās precizitāti, ko gan manāmi var sajust tikai pie ļoti gaišiem objektīviem (tādu ir tikai divi un abi nav Olympus izstrādājumi: Leica 25/1.4 un Sigma 30/1.4) un
  • autofokusa “maldīšanos” sliktas gaismas/zema kontrasta apstākļos (lai gan diezin vai kāds varēs uzrādīt daudz drošāku un stabilāku rezultātu ar APS-C sensoru kamerām – tas, ko varētu saukt par “zibenīgu asuma pienaglošanu”, raksturīgs tikai augšējās klases Canon, Nikon un varbūt vēl arī Sony A900 kamerām). E-5 šajā ziņā, diemžēl, pagaidām nav pilnībā ticis vaļā no grēkiem. “Bzzz, bzzz…” braukāšana/fokusa meklēšana joprojām ir saglabājusies un ļoti ātrais autofokuss ar visiem 11 krusta sensoriem joprojām nespēj sniegt drošu pārliecību, vai ir trāpīts. Tas gan ir kritiski tikai pie objektīva atvēruma vērtībām līdz 2.8. Ar E-3 iegūtais sliktais ieradums stādīt asumu vairākkārt mani nepameta arī lietojot šo kameru;
  • joprojām gribētos sagaidīt iespēju izmantot augstāku, mūsdienu prasībām atbilstošāku ISO jūtību, bet tas laikam jāatstāj nākotnei;
  • automātiskā baltā balansa nepārliecinošā darbība elektriskajā gaismā (patiesībā tam nav izšķirošas nozīmes, jo bildējot RAW formātā, bez īpašām ciešanām vienmēr datorā var iestādīt sev tīkamāku temperatūru).
  • īslaicīgās problēmas ar RAW failu apskati un apstrādi – ne Adobe ne Apple pagaidām to nepazīst. Iepriekšējā rakstā minēju, ka DxO jaunā 6.versija jau šo standartu pazīst, tomēr nebiju mēģinājis neko darīt – izrādījās, ka varu tikai apskatīt, bet apstrāde nav pieejama. Atliek vienīgi Olympus Studio 2.3, kura uz mana MacBook Pro ir pagausa. Ceru, ka kādā brīdī piekļūšu pie lielā datora, lai process noritētu ātrāk.

Pagaidām šo daļu beigšu, jo vēl neesmu izcīnījies ar bildēm un varbūt izdosies vēlreiz dabūt šo kameru patestēt rūpīgāk, jo pāris dienas pa starpu citiem darbiem nedod pietiekamu iespēju vispusīgākam vērtējumam. Lai kā nebūtu, ļoti ceru, ka pēc kāda brīža to iegūšu arī savā pastāvīgajā arsenālā, jo uzlabojumi ir būtiski un, man, kā visiem puikām, patīk jaunas rotaļlietas.

Olympus E-5 oficiālā informācija

Kaut ar dienas nokavēšanos, tomēr te būs E-5 informācija latviesu valodā.

Pārskatot specifikāciju, daudz kas šķiet iekārojams, tikai dažas izmaiņas nedaudz apbēdina, tomēr tās noteikti nav tās, kas ietekmētu iegādes lēmumu, tikai pieraduma maiņa. Olympus atstājuši tikai vienu iestatījuma vietu baltā balansa saglabāšanai. Līdz šim gan E-1, gan arī E-3 bija četras, kas ļāva ērtāk strādāt dažādās situācijas ar dažādiem gaismu uzstādījumiem. Ir jauns akumulators, kas gan, spriežot pēc tā, ka der arī vecais E-3 grips, pēc izmēra ir tāds pat, vienīgi izturīgāks (lielākam kadru skaitam ar vienu uzlādi). Vietas taupības dēļ izmainītā navigācija aizmugurējā daļā, kā rezultātā pazudis jaukais kartes nodaļas atvēršanas slēdzis.  Vēl viena paredzamā neērtība – līmeņrāža iesēdināšana zem Fn pogas, kur man pēc noklusējuma uzlikta baltās krāsas balansēšana. Tiem, kuri nelieto Olympus, tas varētu šķist nesvarīgi (piemēram Canon šīs funkcijas realizācija ir tik sarežģīta, ka labāk to pat nesākt izmantot, kaut gan vienmēr var apgalvot, ka Canon tāpat labi balansējas:)…), bet, ticiet man, tā ir ļoti ērta funkcija.

Iezīmējas arī cena, par kādu šo kameru varēs iegādāties Latvijā – Ls1199, kas pret Eiropas EUR1600 ir atbilstoša (bet pret amerikāņu minētajiem USD1700, kā tas parasts visām tehnikām, dārgāka).

Pielikumā preses lapa ar īsu specifikāciju un skaistiem epitetiem.

PR_E5_Specialist_LV_final

Detalizēts apraksts šeit, vai angļu variantā vienmēr interesanti ielūkoties dpreview.com lapā.

Olympus E-5 jau rīt

Beidzot “foto baumās” nopublicēta arī pirmā oficiālā bildīte ar jauno Olympus E-5. Tiesa, pagaidām tikai pretskatā, pēc kura spriežot, īpašas izmaiņas pret E-3 nav samanāmas (varētu teikt arī, ka izskats ir identisks). Rīt tiks izplatīta oficiālā preses informācija, tad varēs ievērtēt arī ko vairāk.

Olympus E-5

Nākamajā otrdienā draud iznākt jaunā (un varbūt arī pēdējā mohikāņa lomu pildošā) Olympus ražotā profesionālā gala spoguļkamera E-5. Pēc interneta baumās lasāmā apraksta sākotnēji šķiet, ka nekas īpašs. Tomēr, kamēr nepārbaudīšu dabā, pacietīšos ar vērtējumu. Zinot, cik piekasīgi ir lielie vērtētāji, kuri paši šo sistēmu nelieto, domāju, ka “aplicēju” pietiks arī bez manis. Uz šo brīdi daļa no zināmās specifikācijas ir šāda:

  • Magnesium weather proof  body
  • Dual memory card slots (not sure if CF+SD or 2xSD)
  • new TruePic 5 engine
  • 12MP sensor
  • 11 AF points
  • 5fps
  • Image stabilization
  • Anti-dust feature
  • Some kind of a rotating/tilting LCD display
  • HD video @ 720P with 30fps
  • 920k dot 3 inches LCD
  • Built-in wireless flash
  • 100% viewfinder coverage
  • art filters
  • mic jack

Kā zināms, līdz šim galvenā problēma 4/3 standartam bija augstais trokšņu līmenis, kas spieda strādāt ar zemu ISO jūtību. Tomēr jau pie micro 4/3 Olympus Pen modeļiem, šī problēma vismaz līdz 1600 ISO bija ieregulēta pieklājīgās robežās (pie 1000 pavisam gaumīga). Patreiz ar jauno procesoru tiek solīts tīrs kadrs līdz 1600 ISO un lietojams vēl arī pie 3200. Ja tā, tad ir vērts, jo ar tādu diapazonu jau var strādāt pavisam labi. Tas, kas vēl šķiet būtiski labāks pret iepriekšējo E-3 modeli, ir LCD izšķirtspējas vairāk kā trīskāršošana.

Nebūtiska atšķirība, kas pat nav jaunums arī pašam Olympus, ir 12 MP matrica, kura pārstāvēta visās pēdējos pāris gados iznākušajās Olympus kamerās. Šis ir punkts, pie kura vienmēr pieķeras pikseļu mednieki, kuriem šķiet, jo vairāk, jo labāk. Mazās matricas dēļ, Olympus to šobrīd acīmredzot nevar atļauties un, ja skatāmies godīgi uz realitāti, ikdienas darbībās  patiesībā šī uber pikseļu jūra nemaz nav nepieciešama. Tas vairāk šķiet kritiski, ja jāuzņem platleņķa sižets ar daudz smalkām detaļām (interjers, arhitektūra…), kurš jāizdrukā lielā izmērā. Tad šo starpību varētu just. Savukārt, ja pieejam no kasīšanās puses, tad arī pilnā formāta Nikon vai Canon augsti pikseļotās kameras nebūs pietiekami labas pat kluso dabu bildēšanai. Tādēļ, ka arī šos kadrus var uzskatīt par pārāk maziem, ar vāju detalizāciju un nepieteikamu plastiskumu, ja salīdzināsim ar lielformāta Hasselbald vai Leaf veidoto attēlu. Katrai lietai ir sava cena, savas labās un savas sliktās īpašības. Un vienmēr apgalvošu, ka reāls ieguvums, strādājot ar Olympus, ir izmērs un svars, īpaši ja bildē dabā, kurs katri iegūtie 100 grami ir svarīgi. Divreiz/trīsreiz mazāki objektīvi ar līdzīgu vai labāku gaismasspēju. Nevienam citam ražotājam nav, piemēram, 300mm objektīva ar gaismu 2.0 (kas pie tam sver tikai pusotru kilogramu) un tuvo distanci 1.4m. Un joprojām vienīgais ražotājs, kurš tiek galā ar putekļu problēmu ir tieši Olympus!

Tā kā ar nepacietību gaidīšu, un droši vien arī uzrakstīšu savu vērtējumu, kad būšu to pamēģinājis. Latvijā droši vien pirmās kameras nonāks tikai kaut kad oktobrī/novembrī, bet paraugus, iespējams, izdosies redzēt arī ātrāk.