Kartupeļu festivāls Kalnciema kvartālā

Neliels attēlu apkopojums no sestdienas jaukā kartupeļu ēdienu gatavošanas pasākuma Kalnciema ielā. Pabiju tur neilgu laiku, lai apskatītu Rucavas foršo dāmu ēdienu gatavošanas demonstrējumus. Par pašiem ēdieniem un to receptēm būs atsevišķs ieraksts Garšīgajā Latvijā, bet šeit dažas fotogrāfijas no pasākuma.

Mūslaiku realitāte

Jeb labi domātas lietas Latvijas šodienā.

Saņēmu šodien e-pastā šādu ziņu:

Tas atgādina veco, mīļo, bet skumīgo filmu “Tev pienācis pasts”. Labas lietas neiztur mūsdienu realitāti. Var runāt par pārlieku ekskluzivitāti, smalkām lietām, kuras krīzes laikā nav vajadzīgas. Žēl, bet tā laikam ir. Nevajag. Lielākā daļa cilvēku spiesti domāt par to, kā lētāk iegādāties pārtiku, kā samaksāt par siltumu un elektrību, norobežojoties no visa, bez kā var iztikt.

No otras puses – pazūd skaistas lietas, kas piedeva mūsu pilsētai šarmu, padarīja to interesantāku. Skumji par puišiem, kuri ieguldījuši savu laiku un līdzekļus Kalnciema ielas mājiņu atjaunošanā (kaut domāju, ka viņi atradīs sev citus klientus, kuri to novērtēs), bet daudz vairāk žēl meiteņu, kurām bija skaista ideja piedāvāt kaut ko vairāk, kā pragmatiskas ikdienas lietas. Pareiza vai nepareiza koncepcija – tas šoreiz nav izšķiroši. Vienkārši Rīgai vēl to visu nevajag. Visus šos mīlīgos skaisto lietu veikaliņus, ko esam iecienījuši apmeklēt ārzemju ceļojumos, bet nevaram atļauties pašu mājās. Tas ir pāragri. Gandrīz katra tāda mēģinājuma ilgtspēja tieši atkarīga no projekta finansētāju iespējām un gatavības zaudēt līdzekļus. Kad vēlēšanās/iespējas pazūd, pazūd arī pats projekts. Jo tas nav spējīgs sevi atpelnīt. Ir daudz šādu piemēru, kuri ir skaisti atvērti, bet pēc neilga laika jau aizmirsušies. Priecājos par katru, kas joprojām turas. Katru reizi, ejot cauri centram, skatos, kas jauns, bet kā vairs nav. Priecājos, ka joprojām dzīva “Amēlijas” tējnīca Zirgu ielā, jo tur labprāt iegriežos, ja esmu Vecrīgā, kaut ir acīm redzami, ka nekāds bizness tur pat labos laikos nav iespējams. Pazuda Ballera kanceleja. Kaut gan zināmā mērā mani bijušie konkurenti, tomēr vienalga skumji, jo tas bija skaists dizaina projekts. Bez skaidri atpazīstamas funkcijas un biznesa koncepcijas, toties emocionāli spilgts!

Pazūd daudz kas. Tagad ar aizvien lielāku ātrumu, šķiet, sāks pazust arī dažādi mazie un ne tik mazie uzņēmumi, jo šajā bezpatēriņa vidē vairs nespēs sevi uzturēt. Citi, kā “Tapeks” pazūd skaļi, ar troksni un banku sūtītiem atguvējiem preču atņemšanai, citi, līdzīgi “Komunikāciju akadēmijai”, izzūd klusiņām, neizdvesdami ne vārda pat saviem klientiem. Vienkārši kādu dienu, meklējot viņu interneta mājas lapu, saproti, ka tāda vairs neeksistē. Mainība ir normāla parādība, jo nekas par to nav akmenī iecirsts un neviens nav apsolījis, ka ikkatrs projekts ilgs mūžīgi mūžos. Jautājums tikai, vai tie ir divpadsmit vai četrdesmit divi mēneši – viss kādreiz beidzas. Vienīgi tik ļoti gribas, lai labas lietas noturas ilgāk…