Grāmata ir!

eiropas_vesture

Dienas lielais prieks – jau dažas dienas pirms solītā laika mūsu grāmata ieguva pilnīgas gatavības stadiju! Paldies Livonia Print par teicamo darbu!

Advertisements

Drukājam mūsu jauno grāmatu “Eiropas vēsture latviešu virtuvē”

vo_200051

Vairāku gadu darba rezultāts tūlīt būs gatavs! Par ēdieniem, kuri ienākuši no citām tautām un, pielāgojot mūsu garšām, kļuvuši par latviešu virtuves neatņemamu sastāvdaļu.

Lai no digitāliem failiem nonāktu līdz gatavai grāmatai, sadarbojāmies ar “Latvijas Avīzi” un papīra izplatītāju “Antalis Latvija”. Arī šo grāmatu drukājām Livonia Print tipogrāfijā. Jo tur ir labi. Profesionāla attieksme pret darbu, visjaunākās tehnoloģijas un iespējas. Tā kā izvēlējāmies drukāt uz nekrītota papīra, izcilam rezultātam ļoti palīdzīga ir UV druka. Krāsas spilgtas, dzīvas un papīra virsma ļoti patīkama. Read more of this post

Koronetes

Edīte Pauls Vīgnere, grāmata "Koronetes"

Solījums izpildīts – Livonia Print tiešām pabeidza mūsu grāmatu vēl vecajā gadā. Vakar ieguvām arī pirmos gatavos grāmatas eksemplārus. Prieks par rezultātu – drukas kvalitāte ir nevainojama!

Pastaigas izstādē. Inta Ruka.

Ja sanāk brīvs laiks un izdodas būt Rīgas centra daļā, noteikti gribu ieteikt apmeklēt jauno Intas Rukas izstādi ar Zviedrijas cilvēku portretiem Rietumu bankas izstāžu zālē Vesetas ielā 7. Valdzinoši sižeti, tehniski ļoti kvalitatīvas fotogrāfijas – pozitīvas emocijas nodrošinātas!

Vēl iznākusi arī grāmata par šo projektu, diemžēl, tā ir zviedru valodā. Toties, kas nebūt nav tik pašsaprotami mūsu mākslas grāmatu klāstā, grāmatas poligrāfiskais sniegums ir izcils. Tiem, kuri aizies uz izstādi, būs iespēja uzzināt nedaudz vairāk arī par pašiem modeļiem, izlasot Intas komentārus latviešu valodā.

 

VO-3257194

Tēma 011 ir!

VO_010617

Šodienas lielais iepriecinājums – saņēmām no tipogrāfijas mūsu gandrīz divu gadu darba rezultātu – Gvido Kajona fotoalbūmu “TĒMA 011”. Drukājām Jelgavas tipogrāfijā un rezultāts ir izdevies iepriecinošs!

Paldies visiem atbalstītājiem un līdzi jutējiem!

Pievienoju arī dažas ilustrācijas no drukas procesa Jelgavā.

Vēl kāda jauna grāmata

Jaunas grāmatas mūsdienās joprojām iznāk katru dienu. Latvieši, par spīti dienamiskajam digitalizētajam laikmetam, joprojām lasa drukātos izdevumus. Ne visi un ne visu, tomēr katrs kaut ko… Tagad gan jaunā veida lasītājiem tiek izdotas elektroniskās grāmatas un, piemēram, lasot Zvaigznes ABC jaunumus, varam uzzināt, ka viņi tādas ir izlaiduši jau veselas 100. Tomēr pagaidām, vismaz man, nekas neaizvieto to sajūtu, kādu dod īsta, tipogrāfijā nodrukāta grāmata uz reāla papīra ar īstām krāsām. Jaunā, “digitālā” paaudze jau šīs grāmatas vairs bieži vien neatzīst par saistošu nodarbi un labprātāk mēģina savākt sev interesanto informāciju ar datora, iPad, Kindle un citu elektronisko ierīču palīdzību (ko tur piebilst, mēs visi to ar prieku izmantojam dažādos dzīves gadījumos), kaut ne bez izņēmumiem. Redzot, ar kādu interesi mans dēls aplūko grāmatnīcu plauktus un novērtējot viņa patieso prieku, kādu sniedz “īstu” grāmatu lasīšana, ir pamatotas cerības, ka kādu laiku vēl arī drukātās grāmatas saglabās savu labā drauga lomu.

Attiecībā uz grāmatām, vakar vakarā saņēmu jauku pārsteigumu. Ieradās “Capital” Ziemassvētku vecītis ar skaistu Ziemassvētku apsveikumu – lielu kasti ar dāvanām, no kurām viena iepriecināja īpaši. Izrādījās, ka “Capital” ar īpašu Ivara Putniņa gādību izdevusi grāmatu “Latvijas bākas”. Grāmatā izmantots daudz muzeju arhīvu materiālu, kā arī mūsdienās tapuši attēli ar bākām, kādas tās redzamas mūsdienās. Liels un svētīgs darbs mūsu kultūras mantojuma apzināšanā. Tā kā tā nākusi klajā tikai vakar, tad, līdzīgi Andra Šmita grāmatai par Lightroom, veikalos vēl nav iegādājama. Uz vāka krāšņa Didža Kadaka bilde, bet iekšā mūsdienu fotogrāfu uzņēmumi, tai skaitā arī daži mani, kas, ko tur liegties, patiesi iepriecina. Pateicoties Jelgavas tipogrāfijai, iespiedums ir kvalitatīvs un baudāms. Katram cilvēkam ir sava izpratne par dizainu, saturu un iekārtojumu, arī man droši vien būtu kas piebilstams, tomēr svarīgāks manuprāt ir pats fakts, ka kāds cilvēks to ir saņēmies paveikt un nofinansēt, lai būtu kaut kas paliekošs no šī brīža nākošajām paaudzēm. Jo ir gluži iespējams, ka mūsu nestabilās valsts pārvaldes ļodzīgo prioritāšu sarakstā kādā brīdī mierīgi varētu tikt izsvītrota šāda pozīcija, līdzīgi kā, gan ne bez pašu zvejnieku nepārdomātā (vai tuvredzīgā) atbalsta, ar Eiropas Savienības centīgu gādību patreiz tiek neatgriezeniski iznīcināta tāda latviešu kultūrvēsturiska parādība kā vietējā zvejniecība. Bet ko nu par skumjo, svētkos paredzēts priecāties, tā kā novērtēsim, ka šajā depresīvajā laikā notiek arī kaut patiesi labs!

Nobeigumā novēlējums no mūsu Ziemassvētku apsveikuma:

Ir svarīgi, lai kaut kur paliktu tas,
ar ko cilvēks dzīvojis. Un paražas.
Un ģimenes svētki. Un atmiņu mājas.
Svarīgi ir dzīvot, lai atgrieztos.

Antuāns de Sent-Ekziperī

 

Beidzot gaismas istaba!

Pēc ilgas gaidīšanas apgādā “Zvaigzne ABC” klajā nākusi pirmā profesionāli veidotā grāmata par attēlu apstrādi latviešu valodā. Tā ir par programmu Adobe Photoshop Lightroom, kura ir veidota domājot tieši par fotogrāfu vajadzībām. Autors – viens no mūsu mācību centra pasniedzējiem un profesionāls fotogrāfs Andris Šmits. Grāmata gan ir par Lightroom 2, kaut šobrīd aktuālā versija ir 3.3, tomēr mierinājumam varu teikt, ka pārāk būtiskas atšķirības to starp šīm versijām nav skārušas, tā kā pamatu apgūšanu (un ne tikai) noteikti brīnišķīgi var sākt ar šo. Andris ir parūpējies arī par tiem, kuri sākuši lietot šo programmu no jaunākās versijas un, reizē ar grāmatas iznākšanu, atklājis arī jaunu mājas lapu lightroom.lv, kurā publicējis samērā daudz materiālu par programmas izmaiņām, kā arī padomus un pamācības programmas lietošanai. Šajā lapā viņš nolēmis turpināt jau savā blogā iesākto attiecībā uz dažādām attēlu apstrādes tehnikām (un jācer, ka rakstīs ne tikai par Lightroom, bet arī par Photoshop un citām programmām, kuras padara darba procesu vieglāku (ak, varbūt nemaz ne vieglāku, jo visvienkāršāk, protams, būtu neapstrādāt nemaz, ja vien tas būtu iespējams…) un vēlamā rezultātā panākšanu ērtāku.

Pagaidām gan tā veikalos vēl nav nopērkama, tomēr Zvaigzne ABC sola, ka aizgādās līdz plauktiem vēl pirms šī gada beigām. Kopā ar šo labo ziņu novēlu laimīgi pavadīt veco gadu un daudz radošas veiksmes Jaunajā gadā!

No divu sieviešu sarunas

Šoreiz citāts no grāmatas, kuru pabeidzu lasīt šorīt pie brokastīm. Šeit neliela dievu sieviešu saruna, vai drīzāk vienas sievietes monologs.

Un padomā, – viņa no jauna ierunājās, – ka šajā mājā, kad to uzcēla, dzīvoja sieviete, kurai, visticamāk, bija tikai pāris kleitu. Un viss. Zini, cilvēkiem toreiz bija ļoti maz drēbju. Pat turīgu zemnieku sievām – nereti viņām bija tikai viena kleita. Dzīve bija pavisam citāda…

… Bet mēs nedrīkstam to aizmirst. Jāatjauno šī saikne starp mums un mūsu vecvecvecākiem, vai kas nu viņi bija. Tā padara mūs par cilvēkiem. Un mūsu zināšanas par to, ko viņi piedzīvoja, kas viņi bija, kas mūs vieno. Ja mēs pazaudētu šo saikni, tad būtu juceklīgs ļaužu kopums, kas dzīvo uz tā paša zemes gabaliņa. Tas būtu īpašs murgs, Pat, – nudien. Ja mēs vairs neapzinātos sevi kā kopienu, kā nāciju…

…Pata paraustīja plecus.

– Bet neviens jau negrasās to izdzēst. Kāpēc tas būtu jādara?

Dominika apcirtās.

– O, ir milzum daudz cilvēku, kas priecātos, ja redzētu to visu izgaistam. Kas tad, tavuprāt, ir globalizācija? Kurš iegūst, ja esam noreducēti līdz paklausīgiem patērētājiem ar vienādu gaumi, visi gatavi atbalstīt lēmumus, kas pieņemti kaut kur tālu projām, turklāt to izdarījuši cilvēki, kurus mēs nevaram ne cenzēt, ne pārbaudīt?

Es, piemēram, atsakos klanīties tādu izredžu priekšā, – Dominika turpināja. – Es gribu dzīvot sabiedrībā ar autentisku kultūru. Varbūt izklausās banāli, taču citus vārdus es neatrodu. Es vēlos kultūru, kas radusies tajā vietā, kur esmu es, – kas nodarbojas ar jautājumiem, kas interesē mani. Tāda ir atšķirība starp elektronisko un dzīvo mūziku. Starp iepriekš sagremotu Holivudas lubu filmu un īstu filmu. Redzi, cik tas ir pamatīgi, Pata?

– Reizēm es jūtos galīgi nobijusies, – viņa atzinās. – Tev man jāpiedod. Skatos uz mūsu pasauli un mani pārņem briesmīgas bailes. Ja kādreiz ieslēdzu televizoru, ko es cenšos darīt pēc iespējas retāk, kļūst vēl sliktāk. Visa šī rupjība, šī apstulbināšana. Nenormālas, trulas spēles. Cilvēki smejas par citu pazemojumu un dusmām. Caurcaurēm uzvarošs materiālisms.

Un muļķība, absolūti stulbi tēli, kas maršē pa nacionālo skatuvi, lai tos izsvilpj vai sveic ar aplausiem. Uzpūtīgas slavenības, nekauņas, kas runā jēlības. Cik brīnišķīga mūsu tautas dzīves aina!…

…Es nezinu, Pata, – nopūtās Dominika. – Es nezinu. Man ir sajūta, ka esam pieredzējuši civilizācijas izjaukšanu, ķieģeli pa ķieģelim, un tagad veramies tukšumā. Mēs domājām, ka atbrīvojam cilvēkus no uzspiestas kultūras, bet patiesībā esam viņiem kaut ko atņēmuši. Mēs nogalinājām pieklājību un rūpes. Mēs izplēsām visas sīkās uzticības, iejūtības un simpātijas saites, kas nepieciešamas cilvēces uzplaukumam. Mēs domājām, ka tradīcijas ir sliktas, ka tās rada aprobežotas sabiedrības, ka tās neļauj cilvēkiem augt. Bet patiesībā tieši tradīcija visu laiku ir veicinājusi kopienas apliecināšanu un apziņu, ka mēs visi esam kādas sabiedrības locekļi. Vai patiesi tradīciju, uzvedības normu un pārējo vērtību trūkumā mēs cits citu mīlam un cienām vairāk? Bet varbūt vienīgais ieguvums ir tas, ka esam kļuvuši cits citam par morāliem svešiniekiem – padarot valstis par viesnīcām, kur gādājam par viesu ērtībām, bet no pašiem prasām tikai to, lai tie nekāptu uz kājām citiem viesiem?…

To raksta skotu rakstnieks Aleksandrs Makkols Smits (Alexander McCall Smith) savā kārtējā grāmatā “Espreso stāsti“, kuru latviešu valodā, tāpat kā visas iepriekšējās viņa grāmatas, izdevusi Zvaigzne ABC. Iespējams, ka kādam viņa grāmatas liksies pārāk “gausas” (to esmu dzirdējis no vairākiem, kuriem esmu ieteicis tās lasīt), bet man tās šķiet mīļas un rakstītas ar milzīgu sirsnību pret grāmatas varoņiem un vietām, kurās norisinās grāmatas darbība. Šajā gadījumā tā ir Skotija un, konkrētāk, Edinburga. Varu pievienoties  uzrakstam uz šīs grāmatas vāka – no Makkola Smita grāmatām tāpat kā no kofeīna veidojas atkarība.

Sociālās zinības 8.klasei

Par grāmatām savā blogā parasti nerakstu apzināti, kaut lasu tās ļoti daudz, toties ar to labprāt darbojas mans dēls savā dienasgrāmatā. Tomēr šoreiz šķita, ka kaut kas ir jāuzraksta arī par tām.

Pirms pirmā septembra, iepērkoties jaunajam mācību gadam, iegādājāmies arī dažas trūkstošās mācību grāmatas un to, kas tagad tik veikli palīdz bērniem nedomāt un nestrādāt pašiem, proti, darba burtnīcas. Pats šis mācību līdzekļa veids rada šaubas par patiesu lietderību, jo radina bērnus nedomāt patstāvīgi un attur no vajadzības veidot pārdomātus tekstus (nemaz nerunājot par tām šausmām, pie kā esam nonākuši caur to, ka skolās vairs nav glītrakstīšanas) – viss jau ir sagatavots, sarūtots, aprakstīts, definēts, atliek vienīgi ierakstīt dažus burtus vai vārdus, lai lieta būtu darīta. Tas laikam pieder pie programmas viegli vadāmu un droši manipulējamu pilsoņu veidošanai. Tomēr tā būtu atsevišķa un nebūt ne īsa raksta tēma.

Man ir divi bērni, kuri jau samērā ilgu laiku apmeklē skolu un tas ir nodrošinājis pieklājīgu pieredzi, kas un kā tiek mācīts mūsdienu Latvijas skolās. Meitai līdz pamatskolas beigām tā arī neviens nebija mēģinājis mācīt, ka domrakstam jāstāda plāns, lai tas nebūtu vienkārši kaut kas bez satura, sākuma un beigām (jo mācību programmā tagad vairs tas netiek prasīts). Dēliņam gan paveicās vairāk, jo Āgenskalna sākumskolā, kur viņš sāka mācības, valdīja “vecā” kārtība un bērniem bija jādara kas vairāk par IZM noteikumos ierakstīto.

Lai kā nebūtu, šoreiz par darba burtnīcām, ņemot par piemēru vienu, kura mani pagalam sakaitināja  – apgāda “Raka” izdotā sociālo zinību burtnīca. Tas gan droši vien attiecināms arī uz citu izdevniecību līdzīgiem izstrādājumiem, jo ne jau viens ir karotājs.

Un iebildes šeit ir vairākas. Kaut arī pats esmu uzņēmējs un saprotu, ka ir nepieciešams pelnīt, tomēr tas, kas tiek darīts arī šīm jau pēc savas būtības amorālajām un nejēdzīgajām burtnīcām, iet pāri manai saprašanai pat par maza tirgus/ierobežotas tirāžas pārdošanas iespēju un bruto peļņas normas robežām. Melnbaltas drukas brošūra ar 54 lappusēm A5 formātā, kuras ražošanas pašizmaksa varētu būt kādi 15-20 santīmi (protams, te var sākt gaudu stāstu par redakcionālo darbu, sastādītāju honorāriem, izdevniecības augstajām iekšējām izmaksām, dārgo apkuri utt.) tiek laipni piedāvāta par ne daudz, ne maz, bet Ls2.88! Ja ņemam vērā, ka tā nemainīgi tiek tirgota jau trešo mācību sezonu, tad arī mani iekavās liktie argumenti vairs īsti nepārliecina. Cik zinu, daudziem mācību līdzekļiem tiek piešķirts arī IZM budžeta līdzfinansējums, kaut neņemos apgalvot, vai šim arī. Vai 1000% peļņa (pieņemot, ka valsts budžets no šī izdevuma nav cietis) šādā gadījumā ir daudz vai maz?

Mājās, aplūkojot ieguvumu, tomēr guvām gluži veselīgus jautrības brīžus. Spriežot pēc satura, sastādītāji tomēr nedzīvo šajā gadsimtā un nezina, ka lielu daļu no tā, kas ietverts šajā burtnīciņā, bērni iemācās jau stipri agrākā vecumā. Ieskatam dažas bildītes.

Vai variet atbildēt uz šādiem jautājumiem? Cik neattīstītam būtu jābūt 14-gadīgam bērnam, lai viņš tos uztvertu nopietni? Tas būtu par tēmu “Es un grupa”, kurā tiek apskatīta saskarsme un lomas. Varu piebilst, ka tur ir vēl citas līdzvērtīgas bildītes un un tikpat jaudīgi jautājumi.

Katras nodaļas beigās tiek piedāvāta iespēja veikt pašvērtējumu. Gribētos redzēt visas šīs burtnīcas aizpildītas!

Te vienkārši mīļa kļūdiņa par bidriem.

Šeit man jau tādas dalītas sajūtas. Nodaļa par sabiedrības ētiskajām vērtībām (jau ticamāk priekš 8. klases). Jauki, ka uzzināju ko tieši Latvijā mīl, piemēram, Zaiga Gaile un Nora Ikstena, bet kā šajā gadījumā izskatīsies skolotāja nopratināšana. Man rada satraukumu tas, vai visiem bērniem sanāks vienāds rezultāts, jeb katrs no viņa/viņas izblēdīs kādu citu versiju?  Vai arī tas tiks uzrakstīts uz tāfeles stundas sākumā, lai klasē neizceltos nekārtības? Par vecāku versijām baidos sākt runāt, jo pagājušajā gadā Mārcītis jau mēģināja noskaidrot  un pierakstīt manas domas par to, kas svarīgs atrodams latviešu folklorā. Rezultātā viņš dabūja sliktu atzīmi, jo izrādījās, ka mana atbilde bija pārāk neizsmeļoša. Vai šogad varēšu labāk?!

Pie šī man patiesībā nav komentāru.

Tomēr nav tikai slikti. Šķiet noderīga sadaļa par ekonomikas pamatiem, jo šis jau būtu vecums, kurā bērniem jāspēj sākt saprast, kas ir nauda un kā to iespējams nopelnīt. Jau sāku baidīties, jo arī  šeit man paredzēts mājasdarbs. Dēls man jautās kādas naudas mēs esam “pārdzīvojuši” un kura nauda ir bijusi visvērtīgākā.

Ir arī sadaļas par veselīgu ēšanu (šim vecumam, kad puikas ēd nepārtraukti, visu un daudz, tas ir noderīgi), kā arī par sabiedrības ētiskajām vērtībām un dzīves jēgu. Šeit Mārcītim noteikti noderēs @saprge ieteiktais Freida citāts:

La dzīve neliktos pārāk rožaina, autoru kolektīvs un izdevniecība grāmatu nobeidz ar reālu draudu nākotnei!

Diena pirms Zvaigznes dienas

Jaunais gads ierullējis darba ritmā. Brīvās dienas pazuda skaistajā sniegā un laiskā nekā nedarīšanā. Pirmā darba diena arī kaut kur pačibēja, bet šodiena izveidojās gluži raiba un interesanta. Sniega nedarbi jau sen vairs nepārsteidz – tas ir izveidojis gluži patīkamu rīta/pēcpusdienas/vakara rutīnu, jo snieg regulāri, bet ne pārāk daudz, tādēļ arī tīrīšana nerada lielus kreņķus. Uz otrajām brokastīm ieradās kāds mans paziņa, kurš pa šo laiku, izrādās, sācis strādāt kādā konkurējošā uzņēmumā. Tā arī pilnībā nesapratu tikšanās patieso nolūku, tomēr parunājām par visu ko un šķīrāmies gluži labā saskaņā.

Šodien izdevās apmeklēt arī jaunatklāto Rīgas Centrālās Bibliotēkas filiāli “Pārdaugava”, kas vakar tika atvērta kādu 100 metru attālumā no mūsu mājas.

Pagaidām gan vēl tur nebija  pārāk daudz, ar ko sevi iepriecināt, jo valstiskās/pašvaldnieciskās administratīvās struktūras nespēj risināt vairākas lietas vienlaicīgi. Līdz ar to pabeigta tikai pirmā kārta, proti, grāmatu pārvešana no vairākām likvidētajām bibliotēkām uz vienu jauno, bet ar plānošanu (un līdz ar to arī iekārtošanu) tik smuki tomēr nevedas. Bibliotekāres gan izrādīja optimismu un sacīja, ka līdz pavasarim jau būs viss sakārtots. Patreiz – viens plaukts, kurā var izvēlēties grāmatas, kuras atnesuši nodot citi lasītāji.

Dienā saņēmu uzaicinājumu apmeklēt Ziemeļvalstu pārstāvniecības biroju, kurā vakarā norisinājās Zvaigznes dienas priekšvakaram patiesi cienīga tikšanās ar Juri Rubeni, Māri Subaču un somu tulkotāju (viņas vārdu, diemžēl, neatceros), kura apņēmusies pārtulkot un sagatavot izdošanai somu valodā Jura Rubeņa un Māra Subača darbu izlasi. Skaists pasākums ar jaukiem cilvēkiem un gaiša sajūta labam gada sākumam! Precīzi formulētas un patiesas atziņas no Jura Rubeņa par lietām, kas ietekmē cilvēkus (varbūt tās drīzāk var saukt par dažādām mūsu attieksmes formām pret šīm lietām). Ir tādas, kuras var būt mums patīkamas vai nepatīkamas, bet neatstāj neko paliekošu un tādas, kas ietekmē mūs daudz būtiskāk. It kā mēs esam tie paši, arī apkārtējais nav kļuvis citāds, bet ir mainījusies mūsu attieksme pret to. Pirmās ir tādas, kuras mēģinām sev pielāgot: vai tās mums der un patīk, jeb traucē dzīvot mūsu izveidotajā komforta zonā. Ja patīk, varam turpināt ērti sēdēt uz mīksta dīvāna un justies labi, ja nē, mēs sakām, ka tas nav domāts mums. Otrās darbojas transformējoši, ietekmē mūsu būtību un vedina uz aktīvu rīcību. Un tas ir veids, kā mēs attīstāmies un apzināti mēģinām padarīt apkārtējo labāku, jo aktīvi un pozitīvi (šķiet, Juris lietoja apzīmējumu transformēti, transformēti pozitīvā nozīmē) cilvēki veido transformētu nāciju un nekad ne otrādi.

Nepabeidzu, ienācies Zvaigznes dienas rīts un, kamēr rakstu, LTV1 pie Bļodona ciemos ieradies kāds puisis, kurš pārstāv kādu jaunu NVO ar nosaukumu “Creativus” stāstīt par savas organizācijas mērķiem un aktivitātēm. Agrais rīts, neizgulēšanās vai vēl kas viņam traucēja skaidri pastāstīt, kādi tiešām ir organizācijas mērķi un kādēļ tāda dibināta, cerams, ka tie viņiem pašiem ir skaidri. Tomēr šis ir labs piemērs tam, kā cilvēki mēģina aktīvi ietekmēt un mainīt esošo situāciju, nevis bezjēdzīgi ņerkstēt ķēķī pie aliņa. Iznāk, neiznāk, tā vienalga būs pieredze, ko izvērtēt, lai mainītos uz augšu.

Vēl viens prieciņš vakara noslēgumam bija ugunsdzēsēju dižveikums pie Slokas ielas depo. Ražens sniegavīrs, ko šķita svarīgi iemūžināt.

%d bloggers like this: