Gleznošanas vilinājums

Gleznot ir forši. Ja vēl arī prot un ir kādas nebūt dotības, tad jau paveras iespējas iepriecināt vēl kādu: radus, draugus, mākslas vērotājus. Ja uznāk gleznotprieks, tas var aizraut, nedomājot kad, kur un kādos apstākļos to darīt. Dzīvu apliecinājumu tam pirms pāris dienām guvu zem Kalnciema ielas tilta Margrietas ielā. Ārā bija gan auksts, gan vējains, tomēr divi vīri bļitkotāju tērpos gleznoja ar aizrautību. Diemžēl pirmo reizi viņus ieraugot, steidzos pie ārsta, tā kā nebija laika nobildēt. Tomēr bija cerības, ka viņi tur vēl kādu laiku darbosies un atceļā pagūšu nočiept kādu kadru. Tās attaisnojās tikai daļēji. Viens no māksliniekiem, kurš strādāja lielākā formātā, bija vai nu jau pabeidzis, vai vienkārši nosalis un aizgājis, bet otrs spītīgi turējās pretī spirgtajam ziemas gaisam. Kad atgriežoties piestāju, mākslinieks izskatījās tik nosalis, ka staigāja smēķēdams gar tilta sienu, nespēdams atsākt darbu.

Tomēr pēc kāda laika viņš atkal saņēmās, jo gaisma ziemas dienā ir skopa un neļauj ilgi slinkot.

Skatoties uz darbu, šķiet, ka šis varētu būt papildinājums Līvu laukuma mākslas galerijai, vienīgi neesmu īsti drošs, vai sižets atbilst pieprasījumam. Varbūt tiešām tas tika darīts vienīgi dēļ platoniskas mīlestības pret glezniecību.

Katrā gadījumā šeit nemēģinu kaut kādā veidā aizskart cilvēku patikšanu gleznot, šī ir tikai fakta fiksācija, kura šķita interesanta dēļ neierastās vides un izvēlētā laika.