Palīgs pārejai uz Eiro

Jādomā, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir pamanījuši atbildīgo organizāciju lielos pūliņus skaidrojot, kā dzīvosim ar jaunieviesto eiro naudu. Kampaņu kopumā lai vērtē eksperti, bet no malas skatoties (visiem taču zināms, ka no malas viss redzams labāk un ka tieši tie, kuri malā, vislabāk zina, kā ir pareizi!) šķiet, ka skaidrotājiem daudz kas nav skaidrs par to, ko skaidrot un kā to izskaidrot. Un cilvēki ir tik dažādi un arī jautājumi rodas visneiedomājamākie…

Eiro-kalkulators
Šajā reizē par vienu it kā cilvēku ērtībai domātu rīku, kura jēdzīgums esošajā izpildījumā tomēr atzīstams par vairāk kā apšaubāmu. Šādus pastkastītē saņēmām pat veselus divus. Nezinu pēc kādiem kritērijiem šāds daudzums, ja mūsu ģimenē esam četri. Varbūt bērniem kā jaunākiem un attapīgākiem tie nepienākas, bet mēs kā vecāki esam iekļauti riska grupā, kuri bez šāda instrumenta noteikti apjuks, tiklīdz izies no mājas?

Šis izstrādājums (tā arī domāju, ka tas ir izstrādājums, nevis īsts produkts) atgādina padomjlaiku “stereo” kartiņas, kuras dažādi kustinot varēja panākt, ka kāda meitene tev miedz ar aci vai vienā mirklī no pilsētvides vari nokļūt jūras krastā. Šajā gadījumā gan lieta gluži praktiska – lai, redzot jaunās cenas, cilvēki varētu novērtēt, cik tas ir “vecajā” naudā. Tomēr nekāds lielais palīgs šis plasmasas gabaliņš nebūs – tur ne bez grūtībām var redzēt atsevišķu eiro vērtības latos, bet precīzi noskaidrot kādu sev nepieciešamu ne-apaļu summu nav iespējams. Atceros, ka Vācijā, pārejot no markām uz eiro, bija tiešām funkcionāli kalkulatori, kurus par nelielu summu varēja iegādāties katrs, kuram tas šķita vajadzīgs, bet šādiem dīvainiem grabuļiem nauda tomēr netika tērēta. Tādu vietā bija izgatavotas un bez maksas izdalītas nelielas un labi pārskatāmas tabulas ar valūtu salīdzinājumiem par katru centu, šķiet, līdz 100 eiro. Varbūt labāk būtu bijis izgatavot kaut ko, ko var arī lietot?

Advertisements

Vēlies dzīvokli?


Piedāvājam dzīvokļus jaunuzceltā mājā Kantora ielā, Mārupē. Līdz Rīgai 1 minūtes brauciens, laba satiksme un neapgrūtināts skats pa logu. Vai kaut kā tā…

Vai šīs būtu šodienas attīstītāju iespēju robežas? Vai tiešām kāds iekārotu dzīvokli, kas tiek piedāvāts tik pievilcīgā veidā? Krīze, protams, smagi skārusi visus, tomēr grūti iedomāties, ka šāds piedāvājums lauka malā varētu gūt lielu atsaucību. Šī nav apmaksāta reklāma, tomēr varbūt ar šī ieraksta palīdzību kaut kā varu palīdzēt kādam tikt pie senmeklētā mājokļa.

Lietu otrā dzīve

Nedēļas nogale pagāja Madonas rajonā “Digital Guru” organizētajā dabas foto plenērā. Laika apstākļi mūs lutināja, kaut no rītiem bija ap -25, toties ieguvumi no tā bija gan saule, gan rīta sarma, gan skaista gaisma visas dienas garumā. Šoreiz par pavisam nelielu epizodi no šī ceļojuma, kas man izraisīja pārdomas pilnīgi citā sakarā.

Sākšu no sākuma. Pirms gada (droši vien patiesībā tas bija vēl senāk) biju kārtējā arhitektu biroja “Sarma&Norde” kinolektorijā, kuru tajā reizē vadīja Ieva Kolmane. Šķiet, ka šis pasākums ir atstājis uz mani vispaliekošāko iespaidu, kaut arī jebkura no cikla lekcijām ir ļoti laba. Varbūt tēma aizskāra, varbūt Ieva Kolmane prata ieinteresēt, nezinu. Tajā reizē viņa stāstīja par Tolkīnu, par absurdiem un nonsensiem. Par lietām un to nosaukumiem, par vārdiem un nevārdiem, par jēdzieniem un to relatīvo nozīmi. Par to, kā veidojas vai neveidojas valoda, atkarībā no tā, vai vārdu jēga tiek vai netiek akceptēta. Par to, ka ir svarīgi, lai vismaz divi cilvēki vienojas, ka šis vārds tagad apzīmēs to, kā es esmu izlēmis saukt šo lietu vai priekšmetu. Kā mainās lietas funkcijas, ja vien ir iespējams vienoties, ka tas, kas līdz šim ir saucies vienā vārdā, tagad aizvietos un nozīmēs pavisam citu. Piemērs, ko katrs dzīvē ir piedzīvojis. Esam pazaudējuši šaha figūru, piemēram, torni. Tā vietā uzliekam kādu vīna korķi un vienojamies, ka tas tagad ir tornis. Un viss darbosies un nevienam nebūs brīnums, ja šis korķis arī uzvedīsies kā tornis, jo tas būs sarunāts.

Kas šķiet daudz problemātiskāk, ir situācijas, kad par šo izmainīto uzvedību citi netiek informēti. Tajā brīdī mēs varam tikt pārsteigti un nonākt nesaprašanā, kas notiek. Tajā pat šaha spēlē radīsies juceklis, ja zirgs pēkšņi nebrīdinot pārņems laidņa funkcijas un sāks dragāt pa diagonālēm lielos attālumos. Pretinieks un skatītāji to noteikti neatbalstīs, jo ar viņiem tas nebūs saskaņots. Tas pats attiecas arī uz pilnīgi normālām ikdienas lietām. Piemēram, ja lielveikals SKY pēkšņi nevienu neinformējot, savos samērā gaumīgi iekārtotajos veikalos ar jau tik ierasti augstajām cenām, pārietu uz zemas kvalitātes un zemu cenu preču tirdzniecību uz paletēm. Nedomāju, ka viņi varētu ilgi darboties. Jo strādā konkrētais tēls, kuru akceptē tie, kuri grib saukties par viņu klientiem, proti, maksātspējīgākā iedzīvotāju daļa, kura neuztraucas par to, vai maize šajā veikalā maksā 50 santīmus vai latu, un kuriem ir svarīga piederības sajūta šim turīgo klubiņam, kas uztur dzīvu arī viņu sajūtu par pašu nozīmību.

Šoreiz mans stāsts ir par pirmo, laimīgo, gadījumu, kad divi ir vienojušies un viss notiek, kā paredzēts. Gandrīz pusceļā starp Vestienu un Bērzauni, kādā sānceļā ieraudzīju māju, pie kuras savu otro dzīvi bija ieguvusi vecā labā padomjlaiku metāla maizes kaste. Tagad tā, nosaukta par pastkastīti, bija droši piestiprināta stabam, lai vētras to neaizpūš ar ikdienas avīzīti vai kādām radu vēstulēm vēderā. Uzreiz nepiestājām nobildēt, tomēr man bija tāds nemiers, ka sarunāju ceļabiedrus pēc saulrieta bildēšanas pie Kāla ezera vēlreiz tur atgriezties.

Interesanti, ka īsajā brīdī, kamēr biju izkāpis nofotografēt objektu, mājas durvīs parādījās pilnībā saģērbusies tantīte ar metāla grozu rokā un braši devās mūsu virzienā. Paskaidroju, ka gribu tikai nobildēt viņas skaisto pastkastīti, ja vien nav kādu iebildumu. Izrādījās, ka latviski sarunāties nebija nekādu iespēju, tomēr, pārejot uz krievu valodu, saruna veicās gluži labi. Tante pastāstīja, ka domājusi, ka esam atveduši zivis. Pēc tam noskaidrojās, ka zivis viņai ved no Ventspils!? Prasīju, kur šeit ekonomiskais pamatojums, tomēr viņa nezināja teikt un noteikti arī neinteresējās. Viņai vajadzēja vienīgi zivis. Uz atvadām palūdzu atļauju nofotografēt arī viņu pašu, par ko viņa sasmējās un pajautāja, kā varēs dabūt bildītes un piedāvājās pat samaksāt.

Atradumi Miesnieku ielā

Man ļoti patīk pilsēta, kurā dzīvoju. Patiešām! Nekad negribētu dzīvot citur. Neatkarīgi no laika apstākļiem un politiskās situācijas. Tomēr arī šeit, kā jebkurā citā vietā pievilcība veidojas caur daudzveidību. Tādēļ iepriecina dažādi radoši risinājumi vienkāršām ikdienas vajadzībām. Vakar darba sakarā biju nonācis Miesnieku ielā, viesnīcas Le Dome restorānā, un pa ceļam radās pāris sižetu, ar kuriem labprāt padalos:

Tieši pretī viesnīcas ieejai skaista, trūcīgi ģērbta meitene brīdina gājējus, lai tie nepakļūst zem ledus nogruvumiem. Lai meitene savus pienākumus veiktu apzinīgāk un nemēģinātu atstāt savu posteni, viņai kāds nolauzis vienu roku, bet pie otras piesējis ledus gabalu.

Šis sižets, šķiet, varētu būt samērā atbilstošs jaukajam miljons iemeslu projektam: biznesa pusdienas ar dažādu tautu zupām.

Pastēte un dizains

Nopirku veikalā pastēti – vēl neredzēti daiļu izstrādājumu, vienkārši, lai pamēģinātu. Jo mūsu iecienītā “Īstā lauku pastēte” jau kādu laiku nav atrodama neviena lielveikala plauktos. Varbūt krīze skārusi arī viņus, varbūt prasījuši “nesamērīgi” augstu cenu, varbūt vēl kaut kas. Lai kā nebūtu, vairs tādas nav.

Parasti pašmāju ražotāji/saiņotāji nepārpūlas ar dizainu saviem iztrādājumiem. Pozitīvie izņēmumi, protams, ir – lielie ražotāji, kuri vēlas, lai viņu produkciju pirktu arī ārpus Latvijas robežām, vai ne tik lielie, kuriem toties ir sapratne par laba iesaiņojuma nozīmi un kuri pozicionējas tajā nišā, kur no klientiem tiek iekasēta lielāka nauda par unikalitāti, atšķirīgumu, estētisko kvalitāti.

Manā šodienas piemērā runa ir par pirmo kategoriju, bet ar ambīcijām uz kaut ko cēlu, nezināmu… Pastēte  ar nosaukumu “Dāmu” (un to nopirku es, kurš nemaz nav dāma – varbūt šeit arī problēma!). Uzlīmi ar derīguma termiņu neizdevās notīrīt, tādēļ tāds nesmukums ar meitenes matiem.

Domāju, ka šis varētu būt brīnišķīgs lietišķās grafikas paraugs, kuru rādīt mākslas skolās, kā nevajag veidot iesaiņojumu. Zelta spiedums, kaut kur nosperts (jau iepriekš pazemīgi atvainojos, ja man nav taisnība) un adaptēts ģērbonis,

salikumā ar karikatūru. Varbūt šī pastēte ir domāta konkrētai auditorijai, proti, anekdošu tēliem-blondīnēm vai pasaku princesēm, kuras dzīvē nemaz tik viegli nevar sameklēt. Un varbūt nevar vainot arī šī dizaina autoru, jo klientam ir bijusi ļoti konkrēta un stingra vīzija, kā tam visam jāizskatās!

Lai kā nebūtu, žēl, jo pastēte patiesībā ir garšīga. Un es to nopirku pat nebūdams blodīne. Tā kā iespējams, ka viss ir paveikts gluži pareizi:).

 

 

Ceļvedis “Dzīvā Rīga”

Vai kāds saprot, kādēļ šādi Rīgas viesiem tiek pieteikta Rīga un ko tas nozīmē? Rīga – meiteņu kāju pilsēta, Rīga – puķainu zeķu pilsēta, Rīga – īsu svārciņu pilsēta. Ja tā, tad kāds tam sakars ar tautiskajiem rakstiem? Vai šis ir tas kods, kas tajos ierakstīts? Tas gan lieliski sasaucas ar bezgaumīgo eglīti pie Melngalvju nama, kura arī rotāta tikpat asprātīgi – ar plastmasas gerberām un tautiskiem karodziņiem un kā komplekts rada atbilstošas pozitīvas sajūtas par Rīgu kā draudzīgu Eiropas pilsētu un raksturo to, kas ir tas, ar ko lepojamies. Redzot lielo skaitu ar cittautiešiem, kuri labprāt fotografējas pie eglītes katru dienu, droši vien mērķi varētu uzskatīt par sasniegtu.