Ķoņu dzirnavas un dažas vizuālas piezīmes no Ziemeļlatvijas

Šajā rudenī “Digital Guru” dabas foto plenērs norisinājās Ziemeļlatvijā ar apmešanās vietu Ķoņu dzirnavās, kur līdz šim nebija gadījies pabūt. Patika. Pietiekami plaši, piedomāts pie detaļām, vairākas ēkas, kurās vienlaicīgi var atrasties vairākas kompānijas. Pie tam dzirnavas reāli darbojas un daļa viesu turp dodas tieši aplūkot visus tos malšanas procesus. Šoreiz nepietika laika tajā iedziļināties, bet nākamajā vasarā droši vien iegriezīsimies tur vēlreiz. Kā var redzēt augšējā attēlā, laika apstākļi nebija pārāk draudzīgi, lielākoties bija apmācies un brīžiem lija.

Ķoņu dzirnavas varētu būt viena no vietām, kurp doties tiem, kuri vēlas apceļot Latviju gastronomiskā tūrisma sakarā, jo šeit ne tikai maļ miltus, bet cep arī ļoti garšīgu maizi. Kā viena no apmeklētājiem piedāvātajām aktivitātēm ir ūdenskliņģeru cepšana. Godīgi un pa īstam, kliņģeri tiek cepti malkas plītī un rezultāts ir tiešām garšīgs.

Tik daudz bija palicis pāri no visa cepuma, kad piekļuvu pie paplātes nofotografēt

Patika tas, ka daudz kas šajā vietā bija pārdomāts un darīts no sirds, iesaistot gan savus ģimenes locekļus gan draugus ar viņu prasmēm un zināšanām. Brīžiem nedaudz kičīgi, tomēr noteikti no sirds. Un ar cieņu pret apkārtējo vidi.

Varbūt tas nav pareizi darīts, tomēr patika, ka koks tiek saglabāts, izmantojot vietu tam apkārt, nevis vienkārši to nozāģējot nepieciešamības vārdā.

Daudz metālkalumu, iesaistot gan metālkalējus no Raunas, gan savu draugu no kaimiņiem. Šeit atradu ļoti oriģinālu un pārdomātu risinājumu gatavošanai uz ugunskura.

Funkcionāls, gan brīvi grozāms, gan arī fiksējams stiprinājums katlam ar pārstādāmu augstumu, un pamatni, kura piemērota grilēšanai

Te vēl daži attēli no dzirnavu pagalmā “nomedītā”.

Mazā piebūvītē, kas man neizprotamu iemeslu dēļ bija apvilkta ar audumu, kaltējās zāļu tējas
Ļoti dekoratīvi izskatījās pēc mērcēšanas uz dambja malas žāvēties izkārtā vilna
Klusā daba rudenīgām noskaņām

Dažas bildītes no Mazsalacas, kurā bijām iebraukuši paēst pusdienas.

Rudens krāsas Mazsalacas centrā
Mazsalaca

Un nedaudz no citām vietām

Grūbas dzirnavu māja
Sienas fragments no Grūbas dzirnavu mājas
Grūbas dzirnavas, īpašā gaisma uz īpašo vietu
Pēcpusdienas gaisma pie Grūbes dzirnavām

Tā kā šis tomēr bija dabas foto plenērs, tad pievienoju arī pāris ainavas.

Pēc negaisa
Pēc lietus un krusas Ramatas ezera sala izskatījās koši

Ja sāku ar panorāmu, tad arī jānobeidz ar panorāmu. Vēl viens attēls no tā paša Saklauru purva.

Neliela panorāma no Saklaura purva vidus pie Ramatas Lielezera

Adobe sertifikācija

Šīs nedēļas nogali esmu pavadījis intensīvas mācīšanās un eksāmenu kārtošanas režīmā. Rezultāts nemaz nav peļams. Pēc vairāku dienu darbošanās nokārtoju veselu kaudzi ar Adobe eksāmeniem, lai varētu kvalificēties ciešākai draudzībai ar Adobe ne tikai apmācību, bet arī programmatūru pārdošanas jomā. Ņemot vērā viņu jaunos sadarbības nosacījumus, tad, ja ir vēlēšanās izplatīt gan “kastītes”, gan lielapjoma, gan arī valsts iestāžu, studentu un izglītības programmu versijas, uzņēmumam ir jākvalificējas, nokārtojot vairāku līmeņu sertifikācijas eksāmenus. Nu tas ir paveikts un cerams, ka “Digital Guru” pēc pāris nedēļām iegūs oficiālu apstiprinājumu jaunajam statusam. Prieks par paveikto un patiesībā arī par iegūtajām zināšanām, jo, lai cik viss nešķistu jau zināms, izrādījās, ka daudz kas ir piemirsies un atradās arī daudz jaunas informācijas.

Turpmāk nedaudz vairāk mēģināšu rakstīt par Adobe jaunumiem, jo no pavasara varētu kļūt pieejama arī jaunā Creative Suite 6 ar dažādām iegādes iespējām. Paralēli tradicionālajām pārdošanas metodēm, tiks ieviesta arī abonēšanas sistēma ar regulāru ikmēneša maksu, pretī saņemot iespēju lietot visu jaunāko un aktuālāko no Adobe izstrādājumiem, kā arī, kas būtiski uzņēmumiem, izlīdzinātu un prognozējamu naudas plūsmu bez milzīgiem tūlītējiem ieguldījumiem.

Šeit arī dažas no iegūtajām brošiņām:).

 

Izklaides brīvā dabā

Nedēļas nogalē kopā ar Digital Guru grupu Andra Eglīša gādīgā vadībā bijām izbraukuši fotoplenērā pa Kurzemi. Agris Krusts savā blogā jau paspēja šo ierakstīt un varu viņam tikai pievienoties. Ja šoreiz ne pārāk paveicās ar gaismu (cik tas jau pierasts mūsu apstākļos:)…), kas brīžiem bija, brīžiem nē, tad to pilnībā kompensēja interesantais maršuts un jaukie ceļabiedri. Grupā kā tādā bildēt man nekad nav īpaši paticis, jo man šķiet, ka dabas fotografēšana ir ļoti intīma padarīšana (un to darot es vienmēr pazaudēju laika izjūtu, kas nedrīkstētu būt, ja jārēķinās arī ar citiem grupas dalībniekiem), tomēr šādiem pasākumiem ir citas pozitīvās iezīmes – interesanti neformālie kontakti, iespēja uzzināt dažādas pieredzes un vienkārši patīkami pavadīts laiks ar līdzīgu kaiti “sirgstošo” sabiedrībā. Pie viena atklāju jaunas interesantas vietas, kurām bieži biju braucis pat ļoti tuvu garām, par tām nenojaušot.

Vienam no grupas dalībniekiem pie Talsiem ir omulīgs viesu nams, kuru viņš laipni piedāvāja mums izmantot nakšņošanai. Domāju, ka tā ir laba vieta, kuru varu droši ieteikt, ja vēl kādi foto entuziasti nelielās grupās grib ko līdzīgu pasākt Kurzemes pusē, jo Kaspars, kurš ir šīs mītnes saimnieks, pats izteica tādu ierosinājumu.

Klāt pievienoju dažas šajā plenērā radušās bildītes.

Buse-1

Renda-2Renda-1

Skabarzi

Sunas

Par krāsu balansu

Sākumā – skopuļa žēlabas

Nupat man sāk nepatikt ierobežojumi, ko rada bezmaksas blogošana WordPress-ā. Esmu izveidojis vairākas sadaļas, kurām loģiski būtu jāvar funkcionēt neatkarīgi, bet neatrodu iespējas publicēt atsevišķus rakstus dažādās sadaļās – viss, ko rakstu, nonāk kopējā sākuma lapā. Varbūt vienkārši neprotu lietot instrumentu? Skatījos forumos, kur citi bija mocījušies ar līdzīgām problēmām un vienīgais, man gan ne pārāk saprotamais, ieteikums bija viedot vairākas pirmās lapas. Mēģināju, bet neko racionālu no tā neguvu un metu mieru. Laikam vienīgā iespēja mainīt lietu kārtību saprotamā veidā, ir tā pati nepatīkamā izvēle – maksāt. Maksāt par brīvību veidot savu piezīmju grāmatiņu tuvāk tai, kādu vēlētos to redzēt.

Par krāsu balansu

Šodien ciemos bija iegriezies Mārcis Bendiks. Pārrunājām iespējamās apmācību tēmas, kuras viņš viņš varētu vadīt Digital Guru ietvaros. Nonācām pie rezultāta, ka varētu būt divi atšķirīgi kursi: “Darba plūsmas organizēšana darbam ar RAW failiem” un otrs, grūtāk definējams, ar pagaidu nosaukumu, “Negatīvais process melnbaltajā fotogrāfijā un tā pilnveidošana”, kas ietvertu sevī arī atsevišķu mācību moduli par eksponometriju un ekspozīcijas kontroles līdzekļiem. Nezinu, cik būs interesentu, tomēr, ņemot vērā pasniedzēja erudīciju, vajadzētu būt labai programmai. Arī es labprāt apmeklēšu kursu par RAW procesu, kaut ar to, tāpat kā vairums fotogrāfu, jau darbojos ikdienā. Tomēr vienmēr atrodas lietas, kuras smalkumos nezinām un man šķiet ļoti interesants Mārča skatījums, ņemot vērā viņa ārkārtīgi pamatīgo iedziļināšanos lietās.

Abu šo tēmu, it īpaši otrās, sakarā, pieminējām arī dažādos palīglīdzekļus pareiza krāsu balansa un ekspozīcijas noteikšanai. Mārcis jau kā solīdu produktu ir izveidojis savu mērīšanas skalu, kuru ļoti labi var lietot gan ekspozīcijas noteikšanai, gan ekstrēmo galu mērīšanai, gan arī jauktās gaismas, žargonā sauktas par krosu, novērtēšanai. Pie tam par saprātīgu cenu. Iespējams, ka kursa apmeklētājiem A4 versija tiks dota par brīvu. Savukārt A3 un A2 varianti būs pieejami par ļoti nelielu un īpaši taisnīgu samaksu.

Kādu laiku nebiju pārāk sekojis jaunumiem, kas šajā sakarā ir apkārtējā tirgū, jo pats jūtos gluži komfortabli ar to aprīkojumu, kādu lietoju. Baltā balansam lietoju no Amerikas pasūtīto WhiBal 3 karšu komplektu (no kurām gan pārsvarā izmantoju vienu – lielāko), krāsu kontrolei GretagMacbeth (tagad jau X-Rite) ColorChecker kartes, bet iekārtu kalibrēšanai un profilu veidošanai – tā paša GretagMacbeth eye1 komplektu, kas precīzi atbilst patreizējam X-Rite i1XTreme. Ir mājās arī Datacolor Spyder2, bet to nav iznācis lietot jau ļoti sen, kaut gan patiesībā monitora kalibrēšanai tas zināmā mērā bija pat ērtāks, savukārt viņu ražotā printeru profilu būvējamā iekārta, kurai vairs pat neatceros nosaukumu, izrādījās normālam darbam pagalam nederīga. Iespējams, ka jaunie izstrādājumi ir labāki, bet vairs nav vajadzības mēģināt. Kam interesē aplūkot Datacolor dzīvē, šķiet, tie pie mums ir iegādājami Capital (vismaz viņu Apple veikalos es tos esmu redzējis). X-Rite, šķiet, joprojām lepni pārstāv Heidelberg Latvija.

Pārlūkojot Datacolor jauno produktu piedāvājumu ieraudzīju jauku produktu baltā balansa noteikšanai, kas gan mani uzrunāja – spydercube. Interesanta ir tā forma ar vairākām skaldnēm, kuras palīdz gan noteikt maksimumus/minimumus, gan 18% pelēkā plaknes, kas vienlīdz derīgas kā ekspozīcijas kontrolei, tā baltā balansam. Savas formas dēļ tas ir īpaši pateicīgs krāsu balansa noteikšanai jauktās gaismās, kurās visbiežāk apjūk kameru iebūvētā mērīšana. Ja uzklātā krāsa šim ABS plastmasas klucim ir kvalitatīva un atbilstība ir tiešām tik ticama kā viņi raksta specifikācijā, tad cenaEUR59.- ir gluži pieņemama. Par šo gan nezinu, vai Capital tādus tur uz vietas.

Pirms kāda laika aplūkoju arī uz parādīšanās laiku plaši izslavētos ExpoDisc filtrus. Pēc funkcionalitātes izsaktījās tiešām ērti. Tā kā pie mums nekur dabā tos apskatīt nebija iespējams, tad pagājušajā gadā, nonākot Japānā, protams, bija vēlēšanās aplūkot turienes fotoveikalu piedāvājumu un, tai skaitā, arī šos filtrus. Par Japānas veikaliem kā tādiem labāk nesākt izrakstīties, jo kaut vai tas viens fotoveikals, kuru apmeklēju Tokijas centrā, atstāja pilnīgi graujošu iespaidu ar saviem astoņiem vai cik stāviem un neaptverami lielo preču un pircēju daudzumu. Lai kā nebūtu, atradu arī nodaļu ar filtriem un novērtēju to, ka ērtai lietošanai katram objektīvam diemžēl jāpērk savs filtrs, kura cena nebūt nav zema arī uzlecošās saules zemē. Tā kā man lietošanā ir padaudz objektīvu un tikai diviem sakrīt vītne, sapratu, ka šos neieviesīšu. Šobrīd ir arī lētāki (un, manuprāt, arī aizdomīgāki) piedāvājumi dažādās variācijās, pie tam jau, kā pie labas prakses pienākas, tiek piedāvāti arī it kā konkrētu ražotāju kamerām. Šeit, kā piemērs, Tālo Austrumu objektīvu vāciņi baltā balansa iestādīšanai no Dot Line Corp. Salīdzinot ar visiem šiem objektīvu aizsedzējiem, labam un atbildīgam rezultātam noderīgāki izskatās CBL diski, kuri gan vairs nemaksā 20 dolārus.

Protams, ir vēl daudz citu veidu kā atrast/neatrast korektu krāsu attiecību attēlā, no kuriem visbiežāk lietotais ir tas pats automātiskais režīms kamerā, paļaujoties, ka gan jau būs labi, ar nelielu “piedzīšanu” pēcapstrādē datorā. Un lielā daļā gadījumu ar to arī pietiek, jo, ja mēs bildējam brīvā dabā, tāpat nekāda balansēšana ar palīglīdzekļiem nav ticama. Šis arī ir tikai stāstiņš par iespējām, kuras varam izmantot, ja gribam prognozējamu rezultātu sarežģītos apstākļos. Un, ja neiznāk, vienmēr ir jaukā iespēja taisīt “mākslu”, vai padarīt attēlu monohromu…

Īsā ziņa – mācīsimies fotografēt dabu!

Patiess prieks redzēt “Digital Guru” pulciņā arī Andri Eglīti – neapšaubāmi labāko Latvijas dabas fotogrāfu! Tiem, kurus interesē apgūt dabas uzņemšanas smalkumus, šī varētu būt unikāla iespēja uzzināt vairāk gan klausoties mācību lekcijas, gan arī praktiski darbojoties kopā dabā.

Sīkāka informācija:

DG_logo_mazs

Fotolietas

Šīs reizes ieraksts man radās, netīšām izlasot saraksti Fotoblog-ā. Sintija ievietoja informāciju par “Digital Guru” jauno fotokursu ar Gunāru Janaiti, kas neizbēgami veicināja komentāru plūsmu. Domas dalījās, tomēr šoreiz tās pārsvarā nebija negatīvas, kas liecina par zināmu cieņu pret Gunāru Janaiti. Tomēr kārtējo reizi pavīdēja doma, kas ikdienā redzama daudzos forumos par dažādām tēmām – visu var izlasīt un iemācīties internetā.

Ko var iegūt internetā?

Internetā, protams, atrodams bezgala daudz resursu, kur iespējams iegūt jebkura veida pamācības: kā lietot sociālos tīklus, kā gatavot ēst, kā iet, kā skriet, kā skrūvēt, kā elpot, kā gulēt utt. Lielākoties tie ir noderīgi resursi, kuri palīdz tikt skaidrībā ar atsevišķiem jautājumiem. Var iemācīties terminus un dažādu rīku tehniskās specifikācijas (ja saprot, ko ar to visu pēc tam darīt), var iemācīties metodes, kā, ko un ar kādiem tehnoloģiskajiem rīkiem labāk/pareizāk darīt rezultāta sasniegšanai. Var redzēt tūkstošiem, miljoniem paraugu ar vai bez kvalitātes atlases. Tas dod iespēju par visu zinoši izteikties, jo allaž ir uz ko droši atsaukties.

Zināmā mērā tas palīdz attīstīt arī kompozīcijas izjūtu un iegaumēt tehniskās metodes, jo, redzot pietiekami daudz labu darbu (tas gan atkarīgs no atlases, jo, diemžēl, interneta gūzmā sliktu ir nesalīdzināmi vairāk), tie neizbēgami atstāj iespaidu uz kadra veidošanu un kompozīciju. Bet, vai mēs saprotam, kādēļ? Vai tā ir mūsu pašu griba un redzējums, vai tikai sublimācija no noskatītā? Un vai mēs esam iemācījušies izdarīt secinājumus par rezultātu? Esmu par to, ka ir jāskatās labi darbi un, jo vairāk un tuvāk oriģinālam, jo labāk. Tas nozīmē iešanu uz labu autoru izstādēm, vai vismaz kvalitatīvu iespiestu reprodukciju un grāmatu skatīšanos. Pie tam, būtu labi zināt, kādēļ autors ir strādājis tieši tā un kas veicinājis viņa darbu rašanos.

Tomēr, manuprāt, ir lietas, ko internetā nevar iemācīties. Varbūt kāds spēj, tomēr grūti tam noticēt.

Ko nevar iegūt internetā?

Internetā nevar iemācīties domāt, nevar iemācīties sajust, nevar iemācīties skatīties un vērtēt, nevar iemācīties saredzēt. Un nevar iegūt sajūtas. Sajūtas, ko dod kontakts ar citiem kolēģiem un pasniedzēju, kad lietas dara kopā, kad redz katra domāšanu, kad apspriež katra veiksmes (vai neveiksmes). Tas ir veids, kā patiesi var mācīties redzēt, saredzēt, skatīties, saprast. Mācīties domāt par to, ko un kādēļ mēs darām.

Es nodarbojos ar fotogrāfiju jau ilgu laiku, esmu izlasījis kaudzi grāmatu (nerunājot par žurnāliem un internetu), tomēr nekas neatsver dzīvo kontaktu. Laika gaitā esmu mācījies arī pie vairākiem profesionāliem fotogrāfiem, mēģinot saprast, kā viņi strādā un no katra esmu ieguvis kādas atziņas par fotogrāfiju. Un noteikti ir vērts to darīt visiem, kas grib ar to nopietni nodarboties (jautājums – vai ir vērts tērēt savu laiku  nodarbojoties nenopietni?…)!

Runājot par Gunāru Janaiti kā pasniedzēju es varu teikt tikai labāko. Es viņu pazīstu jau ilgāku laiku, bieži tiekos arī ikdienā un viņa viedoklis man vienmēr šķiet ļoti noderīgs, kaut ne vienmēr viņam piekrītu. Gunārs allaž saka to, ko domā, pat ja viedoklis ir negatīvs. Šogad izmantoju iespēju un izgāju “Digital Guru” pavasara kursu pie Gunāra. Varbūt paveicās, bet sanāca ļoti laba grupa, kaut sastāvs nebija viendabīgs – bija gan jau profesionāli fotogrāfi, gan arī iesācēji. Jau sākumā izveidojās kaut kāda pozitīva maģija, kas gāja cauri mācībām līdz kursa beigām, un arī pēc noslēguma “diplomdarbu” aizstāvēšanas visiem bija sajūta, ka gribētos to turpināt vēl un vēl. Gunārs nemāca (vai māca ļoti nedaudz) tehniskās lietas, toties viņš prot parādīt fotogrāfiju kā dzīves veidu, kā domāšanas procesu, māca vērtējoši ielūkoties apkārtējās norisēs, mēģinot saskatīt un nofiksēt īpašo un būtisko.

Šo visu nerakstu tādēļ, ka cerētu gūt kādu labumu, mēģinot pārliecināt iet uz “Digital Guru” vai kādām citām klātienes apmācību vietām. Tie, kuri sajutīs nepieciešamību, to izdarīs tāpat. Tie, kuri domās, ka visu var apgūt pašu spēkiem, nekur neies, lai ko es te rakstītu:).

No savas pieredzes varu spriest, kas dod kādus rezultātus.  Jau vairākus gadus esmu Olympus E-sistēmas fotoskolas pasniedzējs un tas man ir devis vērtīgu iespēju iepazīt vairākus simtus mācīties gribošu cilvēku. Sākumā man šķita, ka tiem, kuri nāk mācīties, būtu tikai normāli izmantot parasto stāstu: nopirki kameru – izlasi instrukciju. Bet drīz vien kļuva skaidrs, ka cilvēkam, kurš pirmo reizi ieguvis spoguļkameru, instrukcija nepalīdz, jo nav vēsturiskās pieredzes, kas nozīmē, ka nav arī nekādas izpratnes par funkcijām un terminiem, kas tajā aprakstīti. Šajā gadījumā var iet garāko ceļu iemēģinot podziņas, skatoties instrukcijā un paralēli meklējot praktiskos padomus internetā. Tie, kuriem ir tehniskā domāšana un konstruktīva lietu uztvere, var pat samērā ātri noorientēties, ko kas nozīmē un kā funkciju izmaiņas ietekmē rezultātu. Tālāk jautājums tikai par radošo attīstību, kad tomēr jādodas mācīties pie kāda meistara/meistariem.  Ja stiprā puse ir radošā, cilvēkus pārņem bezcerība un viņi samierinās ar automātiskās uzņemšanas režīma izmantošanu. Rezultāti var būt pat ļoti labi, tomēr pamatlietu un sava darba instrumenta nepārzināšana rada virkni ierobežojumu, kas agri vai vēlu noved pie vēlmes saprast kaut ko vairāk.  Ja turpina vienkārši knipsēt, tad nonākam pie parastā rezultāta, ar kādu ir pilns internets – neizteiksmīgas gadījuma bildītes, vai, bieži vien tieši otrādi – pārsarežģītus formālus  attēlus, kuros mēģināts izmantot datorprogrammu piedāvātās funkcijas, veidojot samocītus krāsu un filtru hibrīdus, lai kompensētu satura un domas trūkumu.Tas ir kaut kas, ko droši, nevienu netraucējot var ievietot kādā no neskaitāmajiem bilžu portāliem.

Tā dēļ man šķiet, ka tomēr ir nepieciešams mācīties no labiem paraugiem un pie labiem pasniedzējiem (labāk pie vairākiem atšķirīgiem), pārņemot viņu pieredzi un zināšanas, mācoties skatīties un saredzēt, mācoties vērtēt un mācoties domāt.