Jaunumi no Ieņēmumu dienesta

Ne čiku, ne grabu, kamēr visi cīnās ap prezidenta vēlēšanām un bezjēdzīgi mēģina “sadedzināt oligarhus” (kas tā tomēr ir par barbarisku ideju, kas vairāk izskatās pēc kāda organizētas politiskās kampaņas), nesnauž arī čaklie ierēdņi. Vakar saņēmu no grāmatvedes jauku ziņu par VID inovācijām. Visi Latvijas uzņēmēji jau ir pieraduši, ka viņiem no VID jābaidās. Katram ir skaidrs: ja piemeklēs audits, vienmēr kaut ko atradīs, lai cik godprātīgi maksātu nodokļus un kārtotu dokumentāciju. Neviens nav perfekts, pie tam, nodarbojoties ar savām ikdienas lietām, daudz kas var paslīdēt garām no nemitīgā attīstībā esošajām mainīgajām prasībām. Tomēr šoreiz ir izdabūts cauri tāds likuma papildinājums, kas prasās pēc tiesiska skaidrojuma.

Papildinājumi likumā “Par nodokļiem un nodevām…….”

12) ja nodokļu maksātājs kārto grāmatvedības reģistrus elektroniski, pēc nodokļu administrācijas pieprasījuma nodokļu revīzijas (audita) veikšanai nodrošināt iespēju piekļūt uzņēmumā esošajos datoros glabātajai grāmatvedības reģistros iekļautajai informācijai, kā arī citai informācijai, kas raksturo darbības, kuras ietekmēja vai varēja ietekmēt nodokļu aprēķinu un samaksu, nodrošinot iespēju to pārkopēt nodokļu administrācijas datu nesējā.”.

Ja skatāmies virspusēji, nekas tāds īpašs: atnāk inspektors savā parastajā/tematiskajā pārbaudē un grib iepazīties ar to, kā tiek kārtota grāmatvedība. Bet ar tekstu, ka jānodrošina piekļuve citai informācijai, kura varēja ietekmēt…,  nodrošinot iespēju to pārkopēt…, ir skaidrs, ka jebkuras uzņēmēja tiesības uz savas darbības konfidencialitāti vai uzņēmējdarbības noslēpumiem (kas nekādi nav tas pats, kas nelikumīgas vai noziedzīgas darbības) un vispār jebkādas tiesības tiek paslaucītas zem grīdsegas! Ko nozīmē tiesības pārkopēt datus datu nesējā?! Manā izpratnē to varētu nosaukt par pilnīgu valsts iestāžu patvaļu, kas dod iespēju VID darbiniekiem bez īpašiem skaidrojumiem ielauzties uzņēmuma analītiskajos datos un darījumu dokumentos, tos kopēt un aizvazāt prom bez Ekonomikas policijas (kā BSA gadījumos pierasts) līdzdalības un prokurora sankcijas. BSA gadījumus saprotu, jo ir tikai pareizi samaksāt par to, ko izmanto, proti par programmatūru lietošanu, kuru izstrādāšanā ir ieguldīti līdzekļi. Bet uz kāda pamata drīkst kopēt un nest prom datus tikai tādēļ, ka kādam tā šķiet laba doma? Zinot, cik nedroši glabājas informācija mūsu valstī, nav nekādu ilūziju, ka šādiem datiem piekļūt ieinteresētajām personām nebūs īpaši lielu problēmu. Pie tam, šis, līdzīgi kā BSA gadījumos, kad bieži nelicencēto programmu meklēšana notiek uz draudzīgo konkurentu iesniegumu pamata, vedina uz domām par iespēju “pasūtīt” auditu kāda konkurenta uzņēmumā, pie viena ar ne gluži godīgām metodēm iegūstot sev tik kāroto informāciju. Tas arvien vairāk sāk atgādināt kaut kādu diktatorisku režīmu, kad viss tiek kontrolēts, ar vai bez pamata. Un aizvien mazāk demokrātisku valsti, kurā uzņēmēji tiek cienīti un viņu tiesības likumi aizsargātu nevis iznīcinātu.

Advertisements