Ikdienišķas lietas – augusta iezīmes

Tā kā lielākoties strādāju mājās, allaž varu pavērot, kas notiek mūsu ielā. Kad pienāk augusts, gluži neapzināti gaidu skaņas no bērnudārza pāri ielai: bum–bum–bum! Un tās katru gadu nekļūdīgi atkārtojas. Bum–bum– bum! Tas nozīmē, ka drīz būs septembris un bērnudārza apkopējas tam par godu iznes uz balkona bērnu matracīšus, lai atbrīvotu tos no kādas daļas uzkrāto putekļu. Bum–bum–bum, un kļūst skaidrs, ka tūlīt būs klāt rudens.

Bernudarzs

Lācītis rudenī

Lācītis dārziņā slikti uzvedās. Biedēja bērnus, rūca un izmētāja mantas diendusas laikā, izēda pusdienu šķīvīšus un tramdīja audzinātājas. Tādēļ direktore izlēma lācīti nedaudz pārmācīt un izlika uz balkona novembra aukstumā, lai viņš pa brīvdienām pārdomā savu uzvedību. Lācīti tāda rīcība tā samulsināja, ka viņš nekustīgi nosēdēja balkona stūrī visu sestdienu, visu svētdienu un sēž arī šodien, nespēdams saprast, kā viņam tā gadījies…

Vecais/jaunais manā ielā

Pirms kāda laika Twitter-ī uzrādījās interesanta ierosme likt bildītes, ko redz pa savu logu.

Man aiz viena loga ir dārzs, aiz otra – klusa Pārdaugavas ieliņa, kura atdzīvojas uz īsu brīdi tikai no rīta un vakarā, kad uz bērnu dārzu, kas atrodas pāri ielai sarodas vecāki ar saviem bērmiņiem. Kā saka mana sieva Sandra – tie ir ikdienas 100 laimes mirkļi, kad vakaros vecāki brauc saviem bērniem pakaļ. Visādās izpausmēs, bet vienmēr neviltots prieks. Laiks, kas man šķiet ļoti jauks, ir ikdienas bērnu rīta aktivitātes pagalmā. Mēs to saucam par realitātes šovu, kad mazie ķipari iznāk un katrs meklē savu rotaļu veidu. Šis ir bērnudārzs, kurš kā tāds ir būvēts vēl padomju laikā un kalpo šim mērķim līdz šai baltai dienai. Beidzot tas, šķiet, ir ieguvis kādu finansējumu, jo pēdējās divās dienās tajā notiek lielas izmaiņas – tiek mainīti rotaļu rīki. No vecajiem, stipri aprūsējušajiem, daudzkārt pārkrāsotajiem pret jauniem, skaistiem un, domājams, kvalitatīviem, kaut arī, spriežot pēc uzrakstiem, no Krievijas. Domāju, ka arī tur šodien ir lielāka izpratne par kvalitāti:).

Skatoties, kā tas tiek darīts, uznāca pārdomas par to, cik paaudzes rotaļājušās ar šiem vecajiem dzelzs gabaliem, koka mašīnām un vairs ne pārāk drošajām šūpolēm. Būtībā noslēdzas liels posms šī dārziņa dzīvē, ko vīri kombinzonos bez īpašām emocijām sakrāva vairākās automašīnās un aizveda uz labākiem medību laukiem. Šodien vēl turpinās jauno lietu montāža un izdomāju, ka tas varētu būt piederīgs pārējām bildītēm no sērijas “Skats pa logu” (bilžu ar otras puses kadriem man ir stipri vairāk, tomēr kaut ko no tā citās reizēs).

Diemžēl bilžu kvalitātes ziņā gribētos vēlēties labāku izpildījumu, bet, tā kā gaisma kā palīgs Latvijā šajā gadalaikā ir jāaizmirst un šoreiz tiešām konsekventi bildēju caur logu, tad kā sanāca, tā lai ir.

Tiek iekrauts ilggadējais cālis.

Tiek rakti pamati jaunajam slidkalniņam.

Būs arī jauns auto, kaut pagaidām saglabājās arī vecais ar nežēlīgi pa visu rajonu čīkstošo stūri.

Vēl kaut kas, kura funkciju uzreiz nespēju atšifrēt.

P.S. šodien apskatīju tuvumā jau uzstādītu – izrādījās, šī bija tikai viena daļa no KAMAZ tipa pašizkrāvēja ar slidkalniņu aizmugurē.