Lieldienu pārsteigumi

PashaPēc mierīgā Ziemassvētku perioda, kurā tikai pati baznīca saņēmās kaut ko čiept, uz Lieldienu laiku pie lietas ķērušies arī komerciālas ievirzes interneta izdevumi. Nebūtu pat tik ļauni, tomēr šajā reizē ir sakrustoti izdevējas Lienes Vilnītes mātes dakteres Dobeles ģimenē katru gadu gatavotā pasha ar Mārtiņa Rītiņa publicitāti stiprinošo tēlu. Tam pa vidu mana fotogrāfija žurnālam “PieGALDA!”. Neliels “Fotošops” un pasha gatava! Diezin vai Mārtiņš pats ar šo faktu gribētu lepoties.

Šeit saites uz jauko vietni, kurā nav atsauču ne uz “PieGALDA!” portālu vai žurnālu, ne arī kādas norādes par fotogrāfiju autoriem, un pat ne no kuriem avotiem attēli iegūti. Jāatzīst, ka recepte gan ir cita, ne no Dobeļu ģimenes (varbūt tiešām no cara galda?!).

http://lieldienas.quitor.com/top-3-lieldienu-receptes-ar-martinu-ritinu/

http://lieldienas.quitor.com/lieldienu-pasha-no-cara-galda-kas-var-but-labaks-par-so/

Varbūt arī caram būtu pie šī kaut kas piebilstams.

Pasha-1

Un vēl prieks, ka šajā lapā, pats par sevi saprotams, ir arī uzraksts par autortiesībām.

Copyright

Ko tas nozīmē lapas turētāju izpratnē un ko viņi vēlas aizsargāt?

Pazemīgi… mierīgi… klusi…

Piparkukas-31

Ziemassvētki ir samierināšanās un piedošanas laiks. Šajā laikā valda miers virs zemes un visiem cilvēkiem ir labs prāts. To dzirdam sludinām baznīcā un to sajūtam savās sirdīs. Jo sevišķi tādā laikā kā tagad, kad ziema ir ne tikai kalendārā, bet patiesa, ar sniegu un salu.

Vakar, lūkojoties visu redzošajā Googles mātes lodziņā pēc piparkūku attēliem, pašā augšā ieraudzīju pazīstamu bildīti. Pirms pāris gadiem šo recepti ar manām fotogrāfijām publicēja žurnāls “Pie GALDA!” un domāju, ka tā tur nonākusi no šī žurnāla portāla krājumiem. Pārsteigumu radīja attēla nosaukums un tā atrašanās vietne. Izrādījās, ka to mierīgi un klusi (kā tas rakstīts viņu lapā, un kā to atzīmēju arī šī ieraksta virsrakstā) bez liekas rosīšanās bija paņēmis neviens cits kā kristīgā baznīca, vai precīzāk, tās Balvu draudze. “Tev nebūs zagt!” – tā tiek mācīts kādā no tikumības baušļiem. Varbūt, ka tā arī nebija zādzība, tikai aizņemšanās, jo tas noteikti darīts tikai visnotaļ interesantas informācijas ilustrēšanai par piparkūku rašanās vēsturi. Tikai žēl, ka pat godājamā baznīca nav dzirdējusi par kaut kādām ētikas normām, kas liek norādīt atsauci uz autoru, vai vismaz uz avotu, no kura viņi kaut ko aizņemas. Saite uz šo vietni šeit.

Un es izlēmu gan piedot, gan samierināties. Jo dusmošanās un sliktas domas nodara ļaunu pašam. Un man nav nekādu iebildumu, ja viņi to izmanto labu lietu popularizēšanai. Lai mierīgi un silti Ziemassvētki visiem, kas kaut ko dara, kaut reizēm kļūdaini! Jo nedarīt neko ir daudz lielāks grēks! Un galu galā, rīt pēc pasaules gala tam visam tāpat nebūs nozīmes:)!

Neprieks par Rīgas domi

Ir zināms, ka pie mums čiepšana ir ikdienas norma. Dažādas lietas, reālas un virtuālas. Ar reālajām lietām ir nedaudz ķēpīgi, jo to kāds var redzēt, var pieķert aiz rokas, par to paredzēta kriminālatbildība un citādas nepatīkamas izdarības.  Virtuālās ir vieglāk iegūt, jo cik tur tā darba – ieguglē un rokā ir, pie tam bez kādiem sarežģījumiem. Kāds ātri kaut ko atrisina, jo tā ir vienkāršāk, uz autortiesībām var vienkārši nošķaudīties.

Tomēr šajā gadījumā apzagusies ir oficiāla iestāde, Rīgas Dome, vai precīzāk tās Kultūras (un dažu tai līdzīgo lietu) departaments. Un tas apbēdina. Tāda rīcība nesader ar skaisto nosaukumu. Jo zādzība kā darbība ir trula un nemaz ne kulturāla. Nozagts gan nav nekas īpašs, tikai nieka fotoattēls, kas ciešanas nevienam nerada, kā arī nepadara nevienu ne bagātāku ne nabagāku. Skumdina fakts, ka, nerunājot par atlīdzību, nav pat atsauksmes par avotu, no kura attēls ņemts, kaut manā blogā ir skaidri uzrakstīts, ka īpašumtiesības ir aizsargātas.

Noteikti katram fotogrāfam ir šāda pieredze, nejūtos ne vientuļš, ne īpaši piemeklēts, tomēr, ja par to nerunāsim, tas nozīmēs, ka viss ir kārtībā. Jo ir taču pilnas malas ar bildītēm, kādēļ nepaņemt? To veicina arī visi šie infantīlie “konkursi”, kas nav pat konkursi, televīzijās un interneta portālos “Atsūti mums un mēs varbūt parādīsim”, “Ko Tu darīji šajā vasarā/pavasarī/ziemā” utt. Protams, cilvēki sūta, cerībā, ka tieši viņa bildīte uz mirkli parādīsies laika ziņu fonā vai kādā citā tikpat vērtīgā pielietojumā.

Attēls no mana ieraksta:

Salīdzināšanai saite šeit: http://www.kultura.riga.lv/public/46991.html