Ziema
februāris 2, 2017 Komentēt
Grūtsirdīga dārza ainava ar zilu knaģi
Advertisements
Pirmais sniegs
novembris 4, 2016 Komentēt
Ar šī gada pirmo sniegu sastapos Latgalē. Tas bija jau pasen – aizvakar.
Līgošana Dzegužkalnā
jūnijs 25, 2016 1 komentārs
Šogad Līgo vakarā uz brīdi pabijām Dzegužkalnā. Uguns iedegšanas rituāls, “Atštaukas” ar Līgo dziesmām un, kā ierasts, Ilga Reizniece ar “Iļģiem”, Rīgas Danču klubu un trakajām dejām, neticami daudz cilvēku gan vietējo, gan ārzemnieku, šķiet, no visām pasaules malām. Noteikti iespaidīga bija saullēkta sagaidīšana ar “Auļiem”, bet tik ilgi tur nepalikām. Read more of this post
Pastaigas pilsētā. Liepāja. Lielais dzintars
maijs 14, 2016 1 komentārs
“Liepājas dzintars” šovakar ar nelielu miglas piedevu.
Ugunsgrēks Juglā
aprīlis 23, 2016 Komentēt
Šovakar, atgriežoties Rīgā, Jugla sagaidīja dūmu aizsegā. Izrādījās, ka deg nevis kāda no mājām, bet automašīna.
Miķeļdienas gadatirgus 2015
Septembris 27, 2015 Komentēt
Miķeļdienas gadatirgus
Šoreiz nebūs īsta reportāža, tikai atsevišķas bildes no Kalnciema ielas tirdziņa un kaut kas no Doma laukuma Miķeļdienas gadatirgus. Daži pazīstami un daži nepazīstami tirdziņu dalībnieki. Read more of this post
Zinātnieku nakts
Septembris 26, 2015 Komentēt
Šim piektdienas vakaram bija sarūpēta ļoti jauka izklaide – Zinātnieku nakts. Tā bija laba iespēja pirmo reizi palūkoties tuvāk, kā izskatās jaunā Latvijas Universitātes realitāte vai precīzāk, pirmais tās posms – Dabaszinību fakultāte. Šī būtu vieta, kur es gribētu studēt, pat ja tas gluži neatbilstu iecerētajai profesijai. Izskatās, ka tur ir piedomāts ne vien pie tā, lai būtu auditorijas un koridori, bet arī par dizainu un to, lai studenti justos labi. Kaut vēl daudz kas nav pabeigts, sajūta iekšā ir brīnišķīga. Pie tam vēl skats no logiem tāds, kas radītu sāpīgus pārdzīvojumus kārīgiem attīstītājiem par tik ekskluzīvas ainavas neizmantošanu biznesa interesēm. Read more of this post
Pastaigas pilsētā. Lietus Pārdaugavā.
Septembris 8, 2015 Komentēt
Vakarnakt Pārdaugavā lija. Tāds lietus, ka šķita, ka iestājušies lielie grēku plūdi. Šodien pēcpusdienā, braucot gar “Spice Home” pa Jaunmoku ielu, pamanīju interesantas izmaiņas. Pļaviņā pretī lielveikalam bija izveidojies jauks dīķītis, kuru veikli ieņēma paliels bariņš pīļu. Šoreiz attēli ar telefonu, jo kamera teica, ka šodien grib palikt mājās. Read more of this post
Lasītākie ieraksti
Visgudrākais zaķis
- Komunikācijas stratēģiskās plānošanas kurss (v2016). Kas jauns?Vecs matemātikas likums vēsta, ka ir nepieciešamas ne mazāk kā trīs punktu koordinātes, lai noteiktu funkcijas tendenci. Vakar pēcpusdienā ir izsludināts trešais, nu jau var teikt – ikgadējais, apmācības kurss “Komunikācijas stratēģija digitālajā laikmetā” sadarbībā ar mācību centru “Digital Guru“. Tendence acīmredzama. Galvenā rindkopa no pagājušā gada apra […]
Saprges palaidnības
- Varbūt tā bija jaunībaGada beigas. Visi skrien. Nevienam nav laika. Kaut kur tur ārpus, kur manis nav un varbūt nekad nav bijis un nebūs. Viss notiek bez manis. Tik jokaini to piefiksēt, jo tikpat labi es varētu būt tikai mākslīgais intelekts, kas kaut ko reflektē sociālajos tīklos, bet visi domā, ka es vēl te esmu. Bet ne velna. […]
Gunārs par būšanām un nebūšanām
- Mūžībā Konstantīns PUPURS. PIRMAIS!Man kā fotogrāfam liktens bija lēmis būt vienīgajam, kas padomju varas laikā uzņēmis pirmo publisko Latvijas valsts karoga pacelšanas brīdi pie Brīvības pieminekļa 1988. gada 14. jūnijā. Attēls bijis publicēts vairākkārt – laikrakstā “Diena”, Daiņa Īvāna grāmatā “Gadījuma karakalps”. Bet, diemžēl, bez atšifrējuma, ka augstu paceltais sarkanbaltsarkanais karo […]Gunars Janaitis
skriešana, ēšana un citas šanas
- Īsi par manu vēsturiJa tu neko nesaproti no singularitātēm, tad vari tālāk nelasīt. Vai arī vica versa. Bet iespējams Stīvens Hokings ir vienīgais cilvēks uz pasaules, kurš tādiem muļķiem kā es, spēj izkaidrot ko tad tas nozīmē un cik nozīmīgi tas ir visai cilvēcei. Vai arī tieši nav. “Īsi par manu vēsturi” ir Stīvena Hokingsa autobiogrāfija. Lasīt tālākLasīt tālāk […]signis
Vienmēr karsta tēja
- Klejot. III daļa.Līdzīgi kā ar fotokadriem, par kuriem zinu, ka tie nekur neaizbēgs, mēdzu noskatīt vietas, uz kurām gribu aizbraukt kaut kad vēlāk. Tieši tā notika ar Torņkalnu un grafiti, kurus ieraudzīju pa vilciena logu, braucot no Ķemeriem. Sajūta apmēram tāda pati, kā vērojot zvaigžņu lietu – mirklis aizsteidzas ātri, paspēj tikai pastiept roku un, strauji ievelkot […] […]
