Grāmata ir!

eiropas_vesture

Dienas lielais prieks – jau dažas dienas pirms solītā laika mūsu grāmata ieguva pilnīgas gatavības stadiju! Paldies Livonia Print par teicamo darbu!

Drukājam mūsu jauno grāmatu “Eiropas vēsture latviešu virtuvē”

vo_200051

Vairāku gadu darba rezultāts tūlīt būs gatavs! Par ēdieniem, kuri ienākuši no citām tautām un, pielāgojot mūsu garšām, kļuvuši par latviešu virtuves neatņemamu sastāvdaļu.

Lai no digitāliem failiem nonāktu līdz gatavai grāmatai, sadarbojāmies ar “Latvijas Avīzi” un papīra izplatītāju “Antalis Latvija”. Arī šo grāmatu drukājām Livonia Print tipogrāfijā. Jo tur ir labi. Profesionāla attieksme pret darbu, visjaunākās tehnoloģijas un iespējas. Tā kā izvēlējāmies drukāt uz nekrītota papīra, izcilam rezultātam ļoti palīdzīga ir UV druka. Krāsas spilgtas, dzīvas un papīra virsma ļoti patīkama. Read more of this post

Edīte Pauls Vīgnere. Koronetes. Grāmatas atvēršanas svētki

VO_1290046

Vakar 29. janvārī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā sirsnīgā atmosfērā atvērām Edītes Pauls Vīgneres grāmatu “Koronetes”, kuru māksliniece veltījusi savam brālim Raimondam dzimšanas dienā. Nosaukums ir jaunvārds, kuru radīja rakstniece un šīs grāmatas tekstu autore Nora Ikstena. Mūsuprāt, ļoti veiksmīgs. Read more of this post

Koronetes

Edīte Pauls Vīgnere, grāmata "Koronetes"

Solījums izpildīts – Livonia Print tiešām pabeidza mūsu grāmatu vēl vecajā gadā. Vakar ieguvām arī pirmos gatavos grāmatas eksemplārus. Prieks par rezultātu – drukas kvalitāte ir nevainojama!

Koronetes

 

Edīte Pauls Vīgnere "Koronetes", Livonia Print UV druka

Vēl pirms Ziemassvētkiem lielais darbs ir galā! Šodien nodrukājām mūsu šī gada lielāko projektu – Edītes Pauls Vīgneres darbu albumu ar Noras Ikstenas tekstiem “Koronetes”. Izcilie Edītes darbi bija pelnījuši tapt iemūžināti grāmatā. Domāju, ka arī Noras izveidotais grāmatas nosaukums ir ļoti atbilstošs saturam. Prieks, ka to izdevās paveikt vēl šogad, jo grāmata ir arī kā Edītes dāvana brālim Raimodam Paulam dzimšanas dienā, kas būs janvāra sākumā. Read more of this post

Pastaigas izstādē. Inta Ruka.

Ja sanāk brīvs laiks un izdodas būt Rīgas centra daļā, noteikti gribu ieteikt apmeklēt jauno Intas Rukas izstādi ar Zviedrijas cilvēku portretiem Rietumu bankas izstāžu zālē Vesetas ielā 7. Valdzinoši sižeti, tehniski ļoti kvalitatīvas fotogrāfijas – pozitīvas emocijas nodrošinātas!

Vēl iznākusi arī grāmata par šo projektu, diemžēl, tā ir zviedru valodā. Toties, kas nebūt nav tik pašsaprotami mūsu mākslas grāmatu klāstā, grāmatas poligrāfiskais sniegums ir izcils. Tiem, kuri aizies uz izstādi, būs iespēja uzzināt nedaudz vairāk arī par pašiem modeļiem, izlasot Intas komentārus latviešu valodā.

 

VO-3257194

Dienas prieks

Beidzot gads ir sācies arī uz mana darba galda! Ieguvu ikgadējo galda aprīkojumu, pie kuriem esmu ļoti pieradis jau daudz gadu garumā, proti, Mārča Bendika melnbalto galda kalendāru. Šoreiz izmērā nedaudz lielāks un šķiet, ka šis viņa ilggadīgajā sērijā ir viens no labākajiem (ja ne pats labākais).

VO-1154584-Edit

Tēma 011 ir!

VO_010617

Šodienas lielais iepriecinājums – saņēmām no tipogrāfijas mūsu gandrīz divu gadu darba rezultātu – Gvido Kajona fotoalbūmu “TĒMA 011”. Drukājām Jelgavas tipogrāfijā un rezultāts ir izdevies iepriecinošs!

Paldies visiem atbalstītājiem un līdzi jutējiem!

Pievienoju arī dažas ilustrācijas no drukas procesa Jelgavā.

Garšas fizioloģija, jeb meditācijas par transcendento gastronomiju

Uzaicināt kādu viesos nozīmē rūpēties par viņa laimi visu to laiku, kamēr vien viesis atrodas zem mūsu jumta.

(Žans Antelms Brijā–Savarēns)

Skaists aizsākums labai izdevniecībai. Un visnotaļ vērā ņemams notikums tulkotās literatūras sadaļā Latvijā. Izdevniecība “Rīgas Laiks” uzsākusi grāmatu izdošanu (jācer, ka tas viņiem kļūs par ieradumu) un kā pirmā nākusi klajā Brijā–Savarēna 19. gadsimtā sarakstītā “Garšas fizioloģija”.

Garsas_fiziologija

Šī ir grāmata par ēdienu un ēšanu. Ne tradicionālajā izpratnē, kā to ierasts redzēt ar recepšu un ingredientu uzskatījumu, bet gan ievelkoši aizraujošs autora pieredzes un atziņu apkopojums par ēšanu un ar to saistītajām norisēm. Sadalīts pa tēmām un nosaukts par meditācijām. Meditācija par maņām, meditācija par garšu, meditācija par slāpēm, meditācija par gardēžiem un daudz citu tēmu (tai skaitā, piemēram, arī par atpūtu, nāvi un restorānu īpašniekiem, un tādā secībā, kā uzrakstīju, nevis otrādi).

Manuprāt, izdevēju ieguvums ir arī ļoti labais un izjustais Gitas Grīnbergas tulkojums. Grāmatas tulkošanā radušies arī kādi jaunvārdi, piemēram, gardēdība, kas izklausās ļoti labskanīgi un uzreiz akceptējami. Ja es būtu grāmatu blogeris, noteikti norādītu arī par 398 lappušu apjomu, to, ka grāmatas mākslinieks ir Ilmārs Blumbergs, kā arī aprakstītu rindu ar citām izzinošām lietām. Tā kā tāds neesmu, pieminēšu tikai faktu, ka šīs grāmtas autoram pieder arī visiem zināmā frāze: “Pasaki man, ko tu ēd, un es pateikšu tev, kas tu esi“.

Grāmatā ir daudz humora un tā uzrakstīta saistošā valodā, tā kā es jau vakar vakarā, pēc tās iegūšanas, uzreiz “iekritu” lasīšanā.

Piebildīšu, ka pārdošanā šī grāmata parādīsies sākot ar piektdienas vakaru. Tiem, kuri grib iegādāties to lētāk (ievērojami lētāk!), jādodas piektdien no 16:00-18:00 uz Jauno Rīgas teātri, kur pie viena būs arī nelielas izklaides ar mūziku un cienastu, bet pēc tam, cik sapratu no izdevējiem, tā būs pieejama visās grāmatnīcās.

Svētdienas rīts

Šorīt mani uzmodināja telefona zvans ar ziņu, ka atvestas zemenes. Vakar bija sarunāts, ka varēsim iegūt tās ļoti garšīgas un pietiekamā daudzumā sagatavošanai ziemai, nemēģinot meklēt nakts tirgū. Izrādījās, ka nebija melots un tagad mums ir trīs kastes ar brīnišķīgām ogām. Sandrai un bērniem tās garšo svaigi sarīvētas, pievienojot nedaudz cukura un sasaldējot mazās kārbiņās, ko pēc vajadzības iespējams atsaldēt ziemā, iegūstot svaigu zemeņu garšu un smaržu arī tad, kad ārā snieg.

Bija pārāk agrs un pārāk maz gulēts, lai sajustos mundrs, tādēļ izlēmu, ka būs miegains rīts. Un laisks! Brokastošu, lasīšu grāmatu un nekur nesteigšos. Atvēru terases žalūzijas un ieraudzīju negaidītu ciemiņu, kurš visdrīzāk ieradies naktī – pie etiķkoka grīšļos sapinušos balonu:

Ciemiņš Nr.1

Domāju, no kuras korporatīvās ballītes šis cipariņš ir nomaldījies un kas ir bijis rakstīts uz otra, vai varbūt tādu ir bijis vairāk. 10 gadu, 15 gadu, kādas ir jubilejas, kuras tiek svinētas? Melnā krāsa liek domāt, ka tas nav no bērnu dārza svētkiem. Arī vārnām tas nešķita īpaši aizraujošs, viņas labāk dzenājās ar suni pa dārzu, taisot troksni ar savu ķērkāšanu.

Priekšpusdienā izlasīju atlikušās divsimt lappuses no “Pūķa ķērāja” un nedaudz sabēdājos, kā parasti vienmēr pēc kaut kā laba beigām. Ļoti spēcīga grāmata, kura liek aizdomāties par dažādajiem cilvēku likteņiem un mūsu pašmāju ņerkstētājiem. Līdz šim neko daudz nezināju par Afganistānu, kurā gandrīz pats reiz nonācu pateicoties Padomju varas laipnībai, un to, kas īsti tur notika (un notiek vēl tagad). Grāmata nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem, tomēr uzrakstīta ārkārtīgi emocionāli un no afgāņu skata punkta caur galvenā varoņa pārdzīvojumiem parādot arī to bezcerību, kāda piemeklē mazas tautas, ja tās gadās pa ceļam uz lielo puišu rotaļu vietām. Grāmatā šo pārdzīvojumu raksturo retoriski uzdotais jautājums, par to, vai tiešām Afganistāna ir nolādēta zeme? Gribas jautāt to pašu par Latviju, jo scenāriji ir līdzīgi: vietējie cilvēki ar visām iespējamajām metodēm tiek sanaidoti aneksijas laikā un tiek kūdīti arī pēc tam, kad valsts it kā formāli ieguvusi neatkarību un pašnoteikšanos. Vai tas tiek realizēts caur iekšējās etniskās nevienlīdzības veicināšanu kā Afganistānas gadījumā, vai inspirēts no dažādajām citu valstu veidotajām un atbalstītajām struktūrām kā Latvijas gadījumā, mērķis ir viens un tas pats – jezuītiskais piegājiens par skaldīšanu un valdīšanu (un kontroli), vienalga, vai tas balstās uz reliģiskiem saukļiem, vai demokrātiskiem cilvēktiesību lozungiem. Vienīgi Latvijas gadījumā ir daudz grūtāk tik fatāli sanaidot cilvēkus, jo viņi ir izglītotāki un ar mērenāku temperamentu. Vai varbūt pēc tik ilgas “viesaudzināšanas” vienkārši ir bailīgāki?… Katrā ziņā ļoti gribas ticēt, ka mēs vairs nekad nenonāksim pie nepārvarama savstarpējā naida un cilvēku masveida iznīcināšanas!

%d bloggers like this: