Latviskums ir…

Muzeju projekta sakarā braucot pa dažādām Latvijas vietām, Ates muzejā pie Alūksnes atradu šādu uzrakstu:

Noformējums varbūt apzināti panaivs, kā no skolēnu sacerējuma. Tomēr pēc būtības ļoti precīzs un dziļš. Diemžēl teksta autoru noskaidrot neizdevās, jo arī muzeja meitenes šo tekstu bija ieraudzījušas kaut kad pirms gadiem kādā Alūksnes putnu fabrikas (šķiet, jau bijušās) svētku noformējumā.

Tagad sekos neliela reklāma. Nekomerciāla, vienkārši tādēļ, ka man tur patika.

Ates muzejs atrodas pasakainā vietā un ir brīnišķīgs 12 ēku komplekss ar savām ūdensdzirnavām un interesantu, daudzveidīgu ekspozīciju, kas savākta no tuvākas un tālākas apkārtnes.
No tuvākajām aktivitātēm varu ietiekt sekojošo: katru gadu septembra otrajā sestdienā viņi, svinot pļaujas svētkus, izvelk dienas gaismā un darbina arī daļu no saviem eksponātiem: veclaicīgu kuļmašīnu, unikālu veļas mazgājamo ierīci u.c. Kā rakstīts muzeja mājas lapā:

Latvijā esot divi lieli svētceļojumi – viens uz Aglonu, otrs – visas Latvijas svētceļojums uz darba tikumu Kalncempjos uz Viktora Ķirpa Ates muzeju.
Pļaujas svētki, saukti arī par Appļāvībām, Apjumībām, Jumja dienu, ir latviešu rudens ražas novākšanas svētki. Šī diena ieņēma ievērojamu vietu zemkopja darbu gaitā un visā gada ritumā, kad pēc gara darba cēliena, rudens ražas bagātības apņemti, svinēja ražas novākšanu.

Interesants piedāvājums ir arī nakšņošana sienā – par 70 santīmiem katrs var izbaudīt šo jauko sajūtu, īpaši pilsētnieki, kuriem tāda iespēja nav tik vienkārši pieejama, tikai jāņem līdz savu guļammaisu.

Šeit atradu vēl vienu objektu savai porcelāna dēlīšu kolekcijai, šoreiz ar latvisku uzrakstu.

Par lidošanu un vienlīdzību

Sen nebiju saskāries ar pēdējā laikā visos medijos tik populārās mūsu nacionālās lidsabiedrības “AirBaltic” servisu, jo šajā izaicinājumu pilnajā laikā vispār maz lidoju un tās reizes, kad to daru, izdevīgāk ir izrādījies izmantot “Lufthansa” pakalpojumus. Tādēļ šis un tas no jaunajiem servisa uzlabojumiem bija paslīdējis garām. Līdz šim man bija viedoklis, ka neērtības rada tikai pārvietošanās ar zemo cenu lidsabiedrībām, ko pilnīgi var saprast: gribi lēti nonākt tālās zemēs, rēķinies, ka ir ierobežojumi, ko drīkst un ko vairs nē. Izrādījās, ka domāju nepareizi. Tagad saskāros ar lietām, kuras radīja jautājumus, uz kuriem atbildes man nav.

Atšķirībā no citiem gadiem, šajā 31. augustā, mūsu dēls nevis gatavojās skolas gaitu uzsākšanai, bet devās braucienā uz Vāciju. Jo iegadījās, ka viņa skola, kurai ir gadiem ilgas draudzēšanās tradīcijas ar Vācijas skolām, organizēja bērnu vokālā ansambļa apmaiņas braucienu. Tiktāl viss smuki: vācu puse aicina, sedz visas izmaksas, nodrošina izmitināšanu ģimenēs utt., tikai biļete jānopērk pašiem. Lai nebūtu jāspokojas ar kādu Rianair-veidīgu kompāniju, kas neļauj neko ņemt līdz un lido uz vietām, kuras nevienam nav ne ērtas, ne vajadzīgas, tika nolemts, ka, labāk dārgāk, tomēr ar normālu kompāniju uz saprotamu pilsētu. Un šeit uzrādījās kļūdiņa, par kuru arī šis stāsts.

Tūrisma aģentūra, kura kārtoja biļešu iegādi, laika gaitā sākotnēji nosaukto cenu paaugstināja vairākkārt. Piebildīšu, ka ne viņu vainas dēļ, jo to veica AirBaltic paši. Cena par kādu nopirkām biļetes, jūtami pārsniedza  to, par kādu vēl šogad lidoju ar Lufthansa uz tālāku punktu. Tad izrādījās, ka šī ir biļete ar ierobežojumiem – koferis tajā neiekļaujas (bet puišiem, paldies Dievam, tas arī nav tik būtiski) un par šo naudu drīkst ņemt tikai rokas bagāžu, kura nepārsniedz 8 kg. Un tas tiek kontrolēts! Varam runāt par mazas valsts mazu kompāniju (godājamais Flika kungs šo problēmu smalki skaidroja savā nesenajā TV intervijā ar Zariņu), tomēr aplamības sajūta saglabājas.

Pēdējā vakarā vēl rūpīgi uz pārtikas svariem tika svērtas visas lietas atsevišķi, jo lielo svaru mums mājās nav, tā kā nav bijusi nepieciešamība pēc tādiem. Ļoti uzmanījāmies, lai netīšām nepārsniegtu maģisko 8 kilogramu robežu. Somas virspusē ielikām dāvanai iegādāto konfekšu kārbu (360g neto/0.5kg bruto), ka, ja gadījumā kas saķeras, lai viņš to var izmest ārā vai atdāvināt svērējtantei, kurai somas svars šķitīs par lielu. Jo mūsu svari varēja rādīt nepareizi vai, iespējams, uztraukumā varējām kļūdīties ar saskaitīšanas darbībām.

Dēliņs rūpīgi pierakstīja visu nosvērto, lai būtu drošs par panākumiem! Galvenais - neņemt neko lieku!!!

 

No rīta četros cēlušies, ieradāmies lidostā precīzi norādītajā laikā. Viss notika smuki. Bērni iereģistrējās un nevienam incidenti ar svara pārsniegšanu neradās (viena no meitenēm, kurai bija iegādāta arī biļete koferim, laimīga ziņoja, ka arī tur ir izdevies iekļauties stingro noteikumu gūstā un vēl vajadzības gadījumā var no kāda paņemt 700 gramus. Mūsu centība bija attaisnojusies, – dēla soma svēra tikai 7.1kg un mēs varējām uzelpot, jo bijām iekļāvušies stingrajos noteikumos (par kuriem atgādinājumi lidostā izlīmēti tā, ka vairāk neko faktiski arī prombraukšanas zālē nevar pamanīt – kur vien pagriezies, visur zaļbalti 8 kilogrami!)!

Atstājām bērnus drošā Eināra Verro un vēl vienas skolotājas uzraudzībā un sākām izklīst, lai dotos dienas darbos. Atceļā mani pārņēma tāda neskaidra netaisnīguma sajūta – kaut kas visā šajā lietā šķita greizi. Atcerējos, kā bērni tur stāvēja pie robežkontroles: viens garāks, viens īsāks, Verro virs visiem, un tad sapratu, ka pati šo noteikumu būtība ir aplama. Katrs pasažieris ir citāds un vienīgais, ko AirBaltic šajā situācijā mēģina regulēt, ir viņu rokas bagāža. Ja ir jātaupa degviela, tad to jādara pārdomāti. Kādēļ 14-gadīgam bērnam, kurš knapi “aizvelk” (vai, drīzāk, “neaizvelk”) līdz 50kg, ir tādi pat noteikumi, kā kādam, kurš sver 130? Tad jau pilnas skaidrības labad vajadzētu ieviest kādu kopējā svara ierobežojumu. Ja mums ir iecerēta komunisma situācija, kad visi ir vienlīdzīgi, tad lai tā tiešām ir, nevis šāda kropļota sociālistiska vienlīdzības ilūzija.

Trīs lietas

Palasīju Ilzes Spergas (naktineica) blogā ierakstu sakarā ar vēlēšanām un šķita, ka gribas mazliet pakomentēt. Sāku rakstīt komentāru, bet tas izstiepās pārāk garš, tādēļ pārvācos uz savu dienasgrāmatu.

Par politiku, politiķiem, valstsvīriem pirms gadsimta un šodien. Skumji un nožēlojami. Un, diemžēl, arī patiesi. Tā, acīmredzot, ir un arī būs uz priekšu, kā šeit, tā arī citur pasaulē, jo cilvēka daba nav maināma (kamēr vien atstājam gēnus nemodificētus). Un nekad nebūs daudz šo Leiša minēto valstsvīru (un labi, ja vismaz pa kādam katrā sasaukumā), toties par “politiķu” trūkumu nevaram un nevarēsim žēloties. Jo tie, šie gludie pirmrindnieki ar spožām actiņām un cerībām kaut kā iebīdīties, kaut ko iegūt, kaut ko sakārtot pēc principa “mazāk sev, vairāk pašam” ir apbrīnojami dzīvelīga un vairoties spējīga suga. Un nepārskatama arī, kā pelēkie vīriņi kinofilmā. Un veidojas jaunas politiķu paaudzes un cilvēki cer – šie būs labāki, viņi mūs nemānīs, jo ir taču jau redzējuši, kā nevajag darīt un ka tas nav labi. Bet atkal nekā, kā nonāk uz skatuves, tā blaukš – samaitājas kā piens siltumā.

Kā vienmēr, var iebilst, ko žēlojies, – ja nepatīk, ej pats un dari labāk. Nezinu, vai tā ir pareiza iebilde? Jo labāk var darīt tie, kuriem ir šai nodarbei derīga izglītība un izpratne. Esam redzējuši, ko var (nevar) panākt cilvēki, kuri, ilūziju pārņemti, dodas “labot pasauli” un ko esam uzskatījuši par mūsu sirdsapziņu pārstāvošiem: saspiesti zem kombinējošo politiķu masas, ar sabeigtu veselību un zudušiem ideāliem par iespēju mainīt kaut ko būtisku. Jo viņiem ir sirdsapziņa, bet nav līdzekļu, lai noturētu/atbalstītu savu pārliecību. Jo nav īsti savietojami šie jēdzieni – skaidrs, godīgs skatījums uz valsts un cilvēku interesēm un ietekme procesu virzīšanā. Jo tie, kuriem ir šie līdzekļi, nav īpaši tuvās attiecībās ar savu sirdsapziņu, toties viņiem nav problēmu izmantot savus (bieži vien arī citu pievienotos) līdzekļus savu mērķīšu sasniegšanai un ietekmes nostiprināšanai. Te arī ir šis apburtais loks!

Tādēļ stāsts par trīs lietām, ar kurām pārbauda cilvēku: vara, slava un nauda. Cik daudzi spēj to izturēt?

Varbūt labāk darām katrs to, ko tiešām protam labi, darām to patiesi labi un tādā veidā mēģinām veikt pozitīvo pienesumu mūsu valsts izdzīvošanai un attīstībai. Bet par/pret politiķiem balsot vienalga jāiet! Pat ja šķiet, ka nav par ko. Arī svītrošana un krustiņu vilkšana nozīmē, ka cilvēkam nav vienalga, ko ar viņu dara. Ka viņš nav rācenis!

Tā kā šogad apzināti atturos no vēlēšanu reklāmu bildēšanas, tad šeit viena bildīte no senākām aktivitātēm ar citiem varoņiem, tomēr nedomāju, ka izņemot sniegu, ir kas īpaši citādi.