Dziesmas, dejas, krāsas, emocijas, smaidi – viss, kas visas nedēļas garumā bija pārpildījis pilsētu, savu kulmināciju, kā tam bija jābūt, sasniedza noslēguma koncertā. Par šo vakaru sajūsmas teksti ir visur; varu tikai pievienoties un nemēģināšu tos visus atkārtot – daudz labāki vārda meistari jau to ir paveikuši. Pakļaujoties organizatoru noteiktajiem fotografēšanas ierobežojumiem, šoreiz izbaudīju pasākumu bez uzmanību novērsošām nodarbēm. Bija līdz tikai mazais Olympus Pen, ar kuru neko nopietnu necerēju paveikt. Tas bija pat labi, jo šis ir notikums, kuru gribas baudīt, nevis domāt, no kāda skatupunkta "iemūžināt" to vai citu brīdi.

Šobrīd emocijas jau mazinājušās un varu apdomāt, kas atstāja lielāku,  kas mazāku iespaidu. Manuprāt emocionāli un vizuāli skaistākie svētki no visiem redzētajiem, kaut šoreiz izpalika fona projekcijas. Domāju, ka nevajadzēja, jo priekšplānā bija tas, kam jābūt – Dziesma. Kurai bija patiesi Lielā diena. Ja iedomātos pakašķēties, tad varbūt vienīgi par to, ka programma šķita pārāk izstiepta (6 stundas uz koka sola nestiprina patīkamās sajūtas), tomēr tā laikam jābūt, jo tas bija lielkoncerts.

Pievienoju galeriju ar dažiem attēliem, kuri tapuši pārsvarā blakus estrādei un īsti neatbilst tam, kas notika pašā koncertā.