Ardievu, Gunār Janaiti!
Teksts: Sandra Ošiņa
Foto: Valdis Ošiņš
Man vajadzēja dažas dienas, lai saņemtos rakstīt par Gunāru pagātnes formā. Sēru vēsts no Silvijas pienāca piektdienas vakarā (11/03/2022). Tobrīd ar bērniem notika zoom saruna, pēc tam atcerējāmies Gunāru, Valdis pārlūkoja fotogrāfijas bilžu apcirkņos, vaska svece uz galda dega rimti.
Es nevaru par Gunāru uzrakstīt īsi. Viņš bija viens no mūsu tuvākajiem draugiem vairāk nekā divdesmit gadu garumā. Manas atmiņas šeit būs personīgas, atstājot Gunāra grandiozo profesionālo mantojumu (fotogrāfiju kolekcijas, grāmatas, izstādes, foto akcijas un vēl daudz ko citu) mākslas kritiķu ziņā.
Iepazināmies kalendāru izdevniecībā Balta Eko, kurā toreiz sadarbojāmies ar dažādiem fotogrāfiem. Mazliet vēlāk mēs sākām īrēt dzīvokli Pārdaugavā, tieši virs Gunāra darbnīcas, un mums radās jaunas, nu jau kaimiņu attiecības. Iepazināmies ar Gunāra sievu Silviju, taksīti Dindu un kaķīti Brici. Sākām nedēļas nogalēs spēlēt zolīti. Šiem vakariem bija savi rituāli. Gunārs vienmēr nāca kopā ar Dindu. Pirms vecākajai paaudzei sēsties pie zolītes galda, bērni ar suni gāja pie ledusskapja ēst desu (nekad desa nav tik garšīga, kā ēdot kopā ar draugu). Pēc tam mēs spēlējām zolīti, bet suns mierīgi gulēja Gunāram pie sāniem. Kad Dindai spēle apnika un Gunārs juta, ka viņa grib mājās, viņš izsauca liftu, suns iegāja kabīnē, Gunārs nospieda pogu, un divus stāvus zemāk Dindu sagaidīja Silvija. Vēlāk zolītes vakari turpinājās arī mūsu Pārdaugavas mājā.
Bērniem ļoti patika iet ciemos pie Gunāra un Silvijas. Gunārs ar īstu azartu izgudroja dažādus rituālus, sarūpēja interesantas dāvaniņas. Reiz mūsu meitas Mildas jubilejas dienā pie durvīm atskanēja zvans. Tur nebija neviena cilvēka, tikai rotaļu lācītis ar garu pavadu vēstuli par to, kā viņš veikalā prasījies nopērkams un šeit ieradies, lai iepriecinātu Mildu. Citā reizē mūsu dēls Mārcis jubilejā saņēma sīki izstrādātu plānu ar norādēm, kur jāiet (tik un tik metri taisni, pēc tam tik un tik pa labi, utt.), kādā vietā zem kokiem jārok, tumsā spīdinot lukturīti. Zemē, slēpnī, atradās mazā caurulītē ierullēta dolāra banknote, ko Mārcis toreiz dabūja dāvanā. Šādu prieku bijis ļoti daudz.
Ar Silviju un Gunāru Kurzemē
Reizēm kopā braucām plenēros pie dabas. Tāpat bija gadskārtējie Ziemassvētki, Lieldienas, Mārtiņi un jubilejas, bet reiz kādā pavisam parastā dienā notika tā. Gunārs pēkšņi piezvanīja: nonāciet, mums te notiek mazas svinības. Toreiz lauzījām galvas, jo todien it kā nebija nekādu zīmīgu datumu. Baidījāmies, ka esam kaut ko aizmirsuši, palaiduši garām. Bažīgi par savu atmiņu, ieradāmies pie Gunāra un Silvijas, kur mūs gaidīja saklāts galds ar vārītiem kartupeļiem un sālītu siļķi. Vajagot, lūk, nosvinēt Vinsenta Van Goga 150. dzimšanas dienu. Van Gogam bija tāda glezna “Kartupeļu ēdāji”, un abi ar Silviju nolēmuši, ka šāds cienasts būs pašā laikā. Uz galda blakus kūpošajiem kartupeļiem un absinta pudelei bija atvērta grāmata ar gleznas reprodukciju. Un vakars varēja sākties.
Jubileju sakarā bija kāda nianse. Gunāram pašam nepatika svinēt savas jubilejas. Viņš to ne reizi vien atgādināja, minot, ka nevēlas uzmanību, nevēlas kādam sagādāt rūpes. Bet reizēs, kad Gunārs tomēr rīkoja ballītes, tas notika ar vērienu un viesu īpašu lutināšanu, ar smalkām delikatesēm un šokolādes strūklaku.
Gunārs un darbs
Gunārs neapšaubāmi bija ģeniāls fotogrāfs. Ja tie bija portreti, tad tie bija perfekti, sākot ar cilvēka personības atainojumu, beidzot ar kompozīciju. Ilgus gadus Gunārs fotografēja izrādes operā un teātros. Pakavēšos pie dažām epizodēm, ko nezina neviens, kurš nav bijis tur klāt. Gunārs mūsu birojā satikās ar izrādes “Burvju flauta” scenogrāfu Ilmāru Blumbergu un atnesa viņam kaudzīti fotogrāfiju no izrādes mēģinājuma. Ilmārs ilgi un uzmanīgi skatījās bildes. Nolika. Apdomāja. Klusumā. Un tad teica apmēram šādi: “Es arī pats fotografēju. Es vienmēr esmu domājis, ka daru to labi. Bet šeit es redzu, ka tā es nevaru. Tik labi es nevaru.” Gunārs tikai smaidīja. Vēlāk, kad apmeklējām izrādi, secinājām, ka šī izrādes fotogrāfiju kolekcija ir mākslas vērtība pati par sevi. Noteiktā mirklī apstādinātās ainas, gaismas un tēli radīja savu pasauli, jau atrautu no pašas izrādes. Un tādu izrāžu bijis ļoti daudz.
Vēl kāds gadījums no operas. 2011. gadā dāņu režisore Kirstena Dēlholma [Kirsten Dehlholm, "Hotel pro forma"] LNO uzveda multimediālo izrādi “Kara daba”, kurā Latvijas Radio koris izpildīja latviešu akadēmiskās mūzikas, britu popa un Francijā radītas elektroniskās mūzikas sakausējumu japāņu valodā; scenogrāfija bija veidota, iedvesmojoties no japāņu mangas mākslas.
"Viss šīs izrādes kopums - attēli, mūzika, gaismas, kustības un tērpi - tas viss radīts, lai atklātu ne tik daudz kara, kā cilvēka dabu. Un tajā jūs arī atradīsit gan bailes un šausmas, gan spēku un skaistumu."
Toreiz Gunārs fotografēja izrādi. Tā bija vizuāli ārkārtīgi piesātināta, viena no interesantākajām izrādēm, kādas nācies redzēt. Vēlāk, pēc pirmizrādes, Kirstena Gunāram izteica lielus komplimentus par fotogrāfiju izcilo kvalitāti (“Tik labu fotogrāfiju man vēl nav bijis!”.) Mēs vienmēr zinājām – ja Gunārs iesaka apmeklēt kādu izrādi, izstādi, filmu, tad tas noteikti ir tā vērts. Paldies viņam par ielūgumiem un biļetēm, kuras viņš pēc iespējas dāvināja.
Mēs bijām ļoti laimīgi, kad Gunārs piekrita kā pasniedzējs vadīt kursu mūsu mācību firmā “Digital Guru” cilvēkiem, kuri vēlas mācīties fotografēt. Viņš mācīja ne tik daudz tehniskas lietas, cik vairāk tieši domāt, iztēloties, paraudzīties citādi, salīdzināt un vērtēt. Viņa kursos cilvēki vienmēr labprāt pildīja uzdotos mājas darbus, jo citādi nebija iespējams pilnvērtīgi piedalīties nākamajā nodarbībā. Gunārs vienmēr mācēja šos kursus vadīt ārkārtīgi smalkjūtīgi, nekad nevienu neaizvainojot un ar rotaļīgu vieglumu ieviešot dažādus spēles elementus. Pēc katras nodarbības bija sajūta, ka esi ieguvis vērtīgas atklāsmes.
Gunārs un mācības
Fotomācību grupas foto
Cita veida sadarbība turpinājās mazliet vēlāk, kad “Digital Guru” apmācīja visas Latvijas muzeju darbiniekus digitalizēt muzeju krājumus. Gunārs bija speciālistu grupā, kuri ne tikai brauca pa visu Latviju un organizēja apmācības klātienē, bet arī uzrakstīja mācību grāmatu ar profesionāli izstrādātu metodiku muzeju priekšmetu fotografēšanā. Gunārs vienmēr arī pats vēlējās iemācīties ko jaunu, apguva attēlu apstrādes un maketēšanas prasmes.
Ik pa laikam notika gadskārtējās “Pedagoģiskās padomes sēdes ar gastronomiskiem elementiem” – pirms pandēmijas vēl varējām sanākt kuplākā pulkā ar pasniedzējiem (pašiem labākajiem Latvijā, āmen) un nosvinēt padarītos darbus. Gunārs vienmēr ieradās ar kādu īpašu ciema kukuli, viņš arī vienmēr ir mācējis teikt iedvesmojošas runas. Viņš bija izcils drāmas un ceremoniju meistars un vienmēr bija ļoti rūpīgi sagatavojis visu līdz sīkākajām detaļām.
Kursa noslēgums
Gunārs un rakstītais vārds
Gunārs pēc izglītības bija filologs. Tas arī bija jūtams ikvienā viņa rakstītajā tekstā, sākot ar vēstulēm, bloga ierakstiem, un beidzot ar grāmatām. Viņam patika jaunās tehnoloģijas. Ja reiz bija iespēja radīt mājas lapu, tad to tūlīt vajadzēja darīt. Vispirms Gunāram kopā ar Valteru Poļakovu un Imantu Urtānu bija lapa fototrio.lv, vēlāk Gunārs izveidoja pats savu blogu, kurā bez fotogrāfijām publicēja arī rakstus. Kopā ar Mildu Ošiņu Gunārs izveidoja mājas lapu modes māksliniecei Hermai Balodis, kurā pats bija izdomājis dizainu, sagatavojis tekstus un fotogrāfijas. Lai kad ar viņu sazinātos, Gunāram vienmēr bija kādi iesākti jauni projekti.
Mājas lapas izstrādes procesā
Gunārs un cilvēki
Gunārs bija smalks cilvēka dabas pazinējs. Viņam bija daudz draugu, ļoti sirsnīgu un ilgus gadus koptu attiecību. Viņš labi sapratās arī ar jauno paaudzi. Viņš mīlēja humoru un ironiju, vienlaikus bija ļoti prasīgs pret krietnam darbam nepieciešamām rakstura īpašībām. Gunārs necieta stulbumu, gļēvumu un nodevīgumu. Un to arī neslēpa. Kā arī neliekuļoja. Tāpēc viņam netrūka arī neapmierinātu oponentu.
Gunārs, ķepaiņi un spārnaiņi
Gunāram bija īpašas attiecības ar dzīvniekiem un putniem. Kad mums vēl bija māja Pārdaugavā un Gunārs brauca ciemos, mūsu sunīte Džoja pazina viņa auto skaņu, kolīdz viņš bija iegriezies ielas galā un tuvojās, viņa jau bija pie vārtiņiem un gaidīja, asti luncinot. Džoja zināja, ka Gunāram līdzi būs kāds gardums, ko vienmēr veda speciāli viņai. Gunārs varēja sirsnīgi rūpēties par pamestām, no ligzdas izmestām, spārniņu salauzušām vai kā citādi cietušām radībām. Par abiem ar Silviju viņi reiz izaudzināja no ligzdas izkritušu vārnu bērnu. Varu tikai apbrīnot to pacietību un uzupurēšanos, jo vārnēns auga, lidinājās un atstāja savus baltos “parakstus” dzīvoklī. Toties iemācījās raustīt kurpju auklas un citus trikus, ko Gunārs labprāt demonstrēja viesiem. Kad vārnēns tupēja Gunāram uz pleca, varēja dzirdēt maigas skaņas, tādas kā putna sarunas ar cilvēku. Tās nekad nevarētu iedomāties, zinot, kā skan vārnas ķērciens. Pirms putnu palaida brīvā dabā, Gunārs palūdza to nofilmēt.
Gunārs un Grieta. Ekrānšāviņš no video
Gunārs un mēs
Mūsu ģimene vislielāko palīdzību saņēma, kad zaudējām savas mājas un uzņēmumus. Grūtības sākās pēc 2008. gada krīzes, vēl trakāk tās saasinājās pēc biznesa partneru ne pārāk godprātīgas rīcības, un mēs patiešām pazaudējām visu. Toreiz Gunārs un Silvija piedāvāja mums pajumti Ogrē Silvijas ģimenes mājiņā, kas tobrīd bija tukša. Ja ne viņu palīdzība, mums patiešām nebūtu, kurp iet (šeit gan paldies jāteic arī visiem citiem draugiem un radiem, kuri mums piedāvāja un sniedza palīdzību šajā grūtajā laikā!). Gunārs un Silvija šajos gados mums ir palīdzējuši visos iespējamos veidos, gan materiāli, gan morāli un emocionāli.
Valdis šo draudzības gadu garumā vienmēr labprāt uzklausīja Gunāra padomus un vērtējumus par savām fotogrāfijām. Mēs zinājām – ja Gunārs saka, ka ir labi, tad tā arī ir. Arī kritika vienmēr tika uzņemta ar pateicību, tā bija kā trepītes, pa kurām rāpties augšup.
Tāpat bezgala pateicīgi esam par visu, ko Gunārs palīdzējis mūsu bērniem, gan pavisam konkrētas lietas, gan garas sarunas par dzīvi, kultūru, attiecībām un citām svarīgām lietām.
Ziemassvētku vakars
Atvadoties Valdis teic šādus vārdus: “Gunārs man faktiski bija tēva vietā, bet mūsu bērniem viņš bija vēl viens ļoti mīļš vectēvs”.
No Gunāra mūsu ģimenē ir iegājies citāts: tas man noiets etaps! Tā viņš reizēm teica. Nu etaps tiešām ir noiets līdz galam. Krāšņais un piedzīvojumiem bagātais mūžs ir noslēdzies. Tomēr nekas nebeidzas. Viss turpinās caur skolniekiem un nākamajām paaudzēm.
Paldies par visu, Gunār, lai gaišs ceļš mūžībā!