Vēl kāda jauna grāmata

Jaunas grāmatas mūsdienās joprojām iznāk katru dienu. Latvieši, par spīti dienamiskajam digitalizētajam laikmetam, joprojām lasa drukātos izdevumus. Ne visi un ne visu, tomēr katrs kaut ko… Tagad gan jaunā veida lasītājiem tiek izdotas elektroniskās grāmatas un, piemēram, lasot Zvaigznes ABC jaunumus, varam uzzināt, ka viņi tādas ir izlaiduši jau veselas 100. Tomēr pagaidām, vismaz man, nekas neaizvieto to sajūtu, kādu dod īsta, tipogrāfijā nodrukāta grāmata uz reāla papīra ar īstām krāsām. Jaunā, “digitālā” paaudze jau šīs grāmatas vairs bieži vien neatzīst par saistošu nodarbi un labprātāk mēģina savākt sev interesanto informāciju ar datora, iPad, Kindle un citu elektronisko ierīču palīdzību (ko tur piebilst, mēs visi to ar prieku izmantojam dažādos dzīves gadījumos), kaut ne bez izņēmumiem. Redzot, ar kādu interesi mans dēls aplūko grāmatnīcu plauktus un novērtējot viņa patieso prieku, kādu sniedz “īstu” grāmatu lasīšana, ir pamatotas cerības, ka kādu laiku vēl arī drukātās grāmatas saglabās savu labā drauga lomu.

Attiecībā uz grāmatām, vakar vakarā saņēmu jauku pārsteigumu. Ieradās “Capital” Ziemassvētku vecītis ar skaistu Ziemassvētku apsveikumu – lielu kasti ar dāvanām, no kurām viena iepriecināja īpaši. Izrādījās, ka “Capital” ar īpašu Ivara Putniņa gādību izdevusi grāmatu “Latvijas bākas”. Grāmatā izmantots daudz muzeju arhīvu materiālu, kā arī mūsdienās tapuši attēli ar bākām, kādas tās redzamas mūsdienās. Liels un svētīgs darbs mūsu kultūras mantojuma apzināšanā. Tā kā tā nākusi klajā tikai vakar, tad, līdzīgi Andra Šmita grāmatai par Lightroom, veikalos vēl nav iegādājama. Uz vāka krāšņa Didža Kadaka bilde, bet iekšā mūsdienu fotogrāfu uzņēmumi, tai skaitā arī daži mani, kas, ko tur liegties, patiesi iepriecina. Pateicoties Jelgavas tipogrāfijai, iespiedums ir kvalitatīvs un baudāms. Katram cilvēkam ir sava izpratne par dizainu, saturu un iekārtojumu, arī man droši vien būtu kas piebilstams, tomēr svarīgāks manuprāt ir pats fakts, ka kāds cilvēks to ir saņēmies paveikt un nofinansēt, lai būtu kaut kas paliekošs no šī brīža nākošajām paaudzēm. Jo ir gluži iespējams, ka mūsu nestabilās valsts pārvaldes ļodzīgo prioritāšu sarakstā kādā brīdī mierīgi varētu tikt izsvītrota šāda pozīcija, līdzīgi kā, gan ne bez pašu zvejnieku nepārdomātā (vai tuvredzīgā) atbalsta, ar Eiropas Savienības centīgu gādību patreiz tiek neatgriezeniski iznīcināta tāda latviešu kultūrvēsturiska parādība kā vietējā zvejniecība. Bet ko nu par skumjo, svētkos paredzēts priecāties, tā kā novērtēsim, ka šajā depresīvajā laikā notiek arī kaut patiesi labs!

Nobeigumā novēlējums no mūsu Ziemassvētku apsveikuma:

Ir svarīgi, lai kaut kur paliktu tas,
ar ko cilvēks dzīvojis. Un paražas.
Un ģimenes svētki. Un atmiņu mājas.
Svarīgi ir dzīvot, lai atgrieztos.

Antuāns de Sent-Ekziperī

 

Advertisements

Dzīres mēra laikā

Šovakar piedzīvoju dzīvē nebijušas sajūtas. Sky & More veikalā Capital atklāja jauno Apple veikalu.

Esmu redzējis dažādus murgainus pasākumus: uzņēmumu vai privātas jubilejas svinības, bloķējot ielas un tiltus, lai kādam kaut ko pierādītu, pompozas uguņošanas un ārprātīgas dzeršanas uz kāda veselību, turīgu cilvēku dāsni apmaksātas slavenu grupu vai pasaulē zināmu dziedātāju uzaicināšanas uz privātām ballītēm. Tas viss šķiet pārspīlēti, tomēr saprotami – ir nauda un ir kas par to dejo.

Pasākums, kurā nonācu, dodoties uz kārtējo ābolu veikala atklāšanu, nelīdzinājās nekam no augstākminētā ne pēc kādām pazīmēm. Izrādījās, ka šajā lielveikalā ir slēgtais pasākums SKY draugiem (ar ko izpelnās par tādiem kļūst, nezinu) un pie viena tiek atklāts arī pa kādam jaunam veikalam. Iebraukšana – tikai ar ielūgumiem, kas radīja neticami garu sastrēgumu Duntes ielā. Pie ieejas stāvēja it kā sulaiņu livrejās (vismaz šķiet, ka to vajadzēja simbolizēt pogainajām žaketēm un galvā uzstutētajiem cilindriem) saģērbti sagaidītāji. Pirmā doma, kas piebraucot pie veikala ienāca prātā: Putniņš pilnīgi sajucis prātā un uz vairākām stundām aiztaisījis lielveikalu, lai atklātu nelielu tirgotavu. Iekļūstot caur otrā stāva ieeju, lietas sāka izskatīties citādi – pilns ar cilvēkiem (lieki teikt, cik daudz ārā bija automašīnu), jau pie riteņu veikala bija skaidrs, ka arī šeit kaut kas tiek svinēts. Tas, protams, nomierināja – kļuva skaidrs, ka ar Kapitāla īpašnieku vēl nav tik traki, pasākumi šajā vakarā ir vairāki. Bet spocīgo sajūtu tas vēl pastiprināja. Pilnas malas ar savstarpēji nepazīstamiem un, acīmredzami, nesaderīgiem cilvēkiem, kuri klīst sēž, ēd vai dzer, vai nedara pat to, visur skan samērā uzbāzīga mūzika. Šķita, ka esmu iegājis kā kādā mūsdienās pārceltā Gogoļa lugā. Nonākot līdz mērķa vietai pirmajā stāvā, kļuva skaidrs, ka šīs svinības organizē SKY paši saviem klientiem. Patiesībā kaut ko absurdāku grūti pat izdomāt. Pilns lielveikals ar cilvēkiem, kuri neko nepērk, bet stāv garās rindās pēc maziņiem bezmaksas kūku gabaliņiem. Varu vēl piebilst, ka nekas saprotams un organizēts tur tā arī nesākās un nenotika, kas noskaņu padarīja vēl sirreālāku.  Paldies dievam, pie Macintosh datoriem SKY mārketings nebija līdzdalīgs, tādēļ tur, kā jau atklāšanā pienākas, piedevās bija šampanietis un konfektes, pie tam pavisam bez rindas:)! Un bija arī cilvēki, kuri patiesi interesējās par vietu, kur ieradušies. Tomēr, pēc kādas stundas arī šo veikalu piemeklēja tas pats liktenis, kas pārējos – sanāca SKY goda draugi un draudzenes. Biju laimīgs, kad devos prom no šīs nesaprotamās vietas. Viens jautājums tomēr nedeva mieru – kas izdomā šajos ekonomiski jau tā sarežģītajos laikos pasākumus, kuros nekas nenotiek, kuri pilnīgi neko nedod veikaliem un rada bezjēdzīgus izdevumus īpašniekiem. Pat neko nevienam nepierādot un bez jebkādas jēdzīgas cerības kaut kā uzlabot veikalu apmeklētību nākotnē. Pa ceļam uz izeju ieraudzīju inscenētu zāli ar daudz sēdvietām. Kāds no šveicariem paskaidroja, ka šeit tūlīt sāksies teātris. Kāds teātris, to šis lāga vīrs nezināja, bet mēģināja improvizēt, ka kaut kādi ampelmaņi un tā. Teātris ar apmierinātiem ampelmaņiem bija visā veikalā, zālē iet tādēļ vajadzības nebija.

Izejot ārā, virs Mežaparka augstceltnēm spīdēja milzīgs pusmēness, bet virs netālajām nepabeigtās celtniecības betona konstrukcijām mirdzēja ārkārtīgi skaistas un krāsainas vasaras vakara debesis. Tas bija tīrs, dabīgs skaistums un kaut daļēji atgrieza iekšējās harmonijas sajūtu.

Šoreiz bez bildes, jo grūti piemeklēt kaut ko atbilstošu noskaņai…