Zaļais vīriņš
Septembris 30, 2013 Komentēt
No klejojumiem industriālajās zonās. Kaut rudens, ārā pagaidām dominē zaļā krāsa.
Advertisements
Lasītākie ieraksti
Visgudrākais zaķis
- Komunikācijas stratēģiskās plānošanas kurss (v2016). Kas jauns?Vecs matemātikas likums vēsta, ka ir nepieciešamas ne mazāk kā trīs punktu koordinātes, lai noteiktu funkcijas tendenci. Vakar pēcpusdienā ir izsludināts trešais, nu jau var teikt – ikgadējais, apmācības kurss “Komunikācijas stratēģija digitālajā laikmetā” sadarbībā ar mācību centru “Digital Guru“. Tendence acīmredzama. Galvenā rindkopa no pagājušā gada apra […]
Saprges palaidnības
- Varbūt tā bija jaunībaGada beigas. Visi skrien. Nevienam nav laika. Kaut kur tur ārpus, kur manis nav un varbūt nekad nav bijis un nebūs. Viss notiek bez manis. Tik jokaini to piefiksēt, jo tikpat labi es varētu būt tikai mākslīgais intelekts, kas kaut ko reflektē sociālajos tīklos, bet visi domā, ka es vēl te esmu. Bet ne velna. […]
Gunārs par būšanām un nebūšanām
- Kakāšanas likums stājies spēkāTad lūk tā! Tik brīva un par brīvu atvieglošanās sausajās tualetēs vairs nebūs. Beidzot ir rasta iespēja, izstrādājot valsts noteikumus, arī no šīs tik neatliekami-vajadzīgi-pastāvīgās nozares “noņemt skaidu”. VARAM jau izdomājis, kā tam jānotiek – ar sauso ateju reģistrāciju un ikgadēju apkopi, ko veiks speciāli apmācīts dienests, tātad par maksu. Iespējams […]Gunars Janaitis
skriešana, ēšana un citas šanas
- Īsi par manu vēsturiJa tu neko nesaproti no singularitātēm, tad vari tālāk nelasīt. Vai arī vica versa. Bet iespējams Stīvens Hokings ir vienīgais cilvēks uz pasaules, kurš tādiem muļķiem kā es, spēj izkaidrot ko tad tas nozīmē un cik nozīmīgi tas ir visai cilvēcei. Vai arī tieši nav. “Īsi par manu vēsturi” ir Stīvena Hokingsa autobiogrāfija. Lasīt tālākLasīt tālāk […]signis
Vienmēr karsta tēja
- Klejot. III daļa.Līdzīgi kā ar fotokadriem, par kuriem zinu, ka tie nekur neaizbēgs, mēdzu noskatīt vietas, uz kurām gribu aizbraukt kaut kad vēlāk. Tieši tā notika ar Torņkalnu un grafiti, kurus ieraudzīju pa vilciena logu, braucot no Ķemeriem. Sajūta apmēram tāda pati, kā vērojot zvaigžņu lietu – mirklis aizsteidzas ātri, paspēj tikai pastiept roku un, strauji ievelkot […] […]
