Ābolu raža
Septembris 15, 2013 Komentēt
Šodien blakus ielā kādā kaimiņu dārzā puisis vāca ābolus. Šķita, ka viņš šim darbam ir sagatavojies īpaši.
Advertisements
Lasītākie ieraksti
Visgudrākais zaķis
- Komunikācijas stratēģiskās plānošanas kurss (v2016). Kas jauns?Vecs matemātikas likums vēsta, ka ir nepieciešamas ne mazāk kā trīs punktu koordinātes, lai noteiktu funkcijas tendenci. Vakar pēcpusdienā ir izsludināts trešais, nu jau var teikt – ikgadējais, apmācības kurss “Komunikācijas stratēģija digitālajā laikmetā” sadarbībā ar mācību centru “Digital Guru“. Tendence acīmredzama. Galvenā rindkopa no pagājušā gada apra […]
Saprges palaidnības
- Varbūt tā bija jaunībaGada beigas. Visi skrien. Nevienam nav laika. Kaut kur tur ārpus, kur manis nav un varbūt nekad nav bijis un nebūs. Viss notiek bez manis. Tik jokaini to piefiksēt, jo tikpat labi es varētu būt tikai mākslīgais intelekts, kas kaut ko reflektē sociālajos tīklos, bet visi domā, ka es vēl te esmu. Bet ne velna. […]
Gunārs par būšanām un nebūšanām
- Mūžībā Konstantīns PUPURS. PIRMAIS!Man kā fotogrāfam liktens bija lēmis būt vienīgajam, kas padomju varas laikā uzņēmis pirmo publisko Latvijas valsts karoga pacelšanas brīdi pie Brīvības pieminekļa 1988. gada 14. jūnijā. Attēls bijis publicēts vairākkārt – laikrakstā “Diena”, Daiņa Īvāna grāmatā “Gadījuma karakalps”. Bet, diemžēl, bez atšifrējuma, ka augstu paceltais sarkanbaltsarkanais karo […]Gunars Janaitis
skriešana, ēšana un citas šanas
- Īsi par manu vēsturiJa tu neko nesaproti no singularitātēm, tad vari tālāk nelasīt. Vai arī vica versa. Bet iespējams Stīvens Hokings ir vienīgais cilvēks uz pasaules, kurš tādiem muļķiem kā es, spēj izkaidrot ko tad tas nozīmē un cik nozīmīgi tas ir visai cilvēcei. Vai arī tieši nav. “Īsi par manu vēsturi” ir Stīvena Hokingsa autobiogrāfija. Lasīt tālākLasīt tālāk […]signis
Vienmēr karsta tēja
- Klejot. III daļa.Līdzīgi kā ar fotokadriem, par kuriem zinu, ka tie nekur neaizbēgs, mēdzu noskatīt vietas, uz kurām gribu aizbraukt kaut kad vēlāk. Tieši tā notika ar Torņkalnu un grafiti, kurus ieraudzīju pa vilciena logu, braucot no Ķemeriem. Sajūta apmēram tāda pati, kā vērojot zvaigžņu lietu – mirklis aizsteidzas ātri, paspēj tikai pastiept roku un, strauji ievelkot […] […]
