Viena no latviešiem piemītošajām unikālajām īpatnībām ir kapu kultūra. Katru gadu, neatkarīgi no laika apstākļiem, tūkstošiem cilvēku dodas uz kapsētām pieminēt savus aizgājušos tuviniekus un apkopt viņu kapus. Pirmais svarīgais pasākums ir kapu svētki vasarā, bet otrs, ne mazāk būtisks, ir svecīšu vakars vēlā rudenī. Šie divi ir gandrīz kā nerakstīts likums, pārējās reizes tad katram pēc pašu ieskatiem. Īsti to neizprotu, tomēr svecīšu vakars ir skaista tradīcija, kad visās kapsētās iedegas neskaitāmi daudz sveču un tur allaž valdošais miers salikumā ar svecīšu mirgošanu rada īpašu, svinīgu noskaņu.
Šovakar pabijām Lāčupes kapos, vēl pie nelielas pēcpusdienas gaismas (cik nu tās vispār šodien bija…). Droši vien pēc pāris stundām tur izkatītos daudz košāk, bet tas lai paliek tiem, kuri apmeklēs šo vietu vēlāk.
Pie viena aizgājām arī līdz balto krustu rindai, kur atrodas Latvijas armijas karavīru brāļu kaps.
Smukas bildes! Šodien kapos tiešām daudz cilvēku bija.
Paldies! Pārāk bieži šos pasākumus neapmeklēju. Šoreiz tā iegadījās un priecājos par to, jo tur tomēr ir īpaša noskaņa.