Neprieks par Rīgas domi

Ir zināms, ka pie mums čiepšana ir ikdienas norma. Dažādas lietas, reālas un virtuālas. Ar reālajām lietām ir nedaudz ķēpīgi, jo to kāds var redzēt, var pieķert aiz rokas, par to paredzēta kriminālatbildība un citādas nepatīkamas izdarības. Virtuālās ir vieglāk iegūt, jo cik tur tā darba – ieguglē un rokā ir, pie tam bez kādiem sarežģījumiem. Kāds ātri kaut ko atrisina, jo tā ir vienkāršāk, uz autortiesībām var vienkārši nošķaudīties.

Tomēr šajā gadījumā apzagusies ir oficiāla iestāde, Rīgas Dome, vai precīzāk tās Kultūras (un dažu tai līdzīgo lietu) departaments. Un tas apbēdina. Tāda rīcība nesader ar skaisto nosaukumu. Jo zādzība kā darbība ir trula un nemaz ne kulturāla. Nozagts gan nav nekas īpašs, tikai nieka fotoattēls, kas ciešanas nevienam nerada, kā arī nepadara nevienu ne bagātāku ne nabagāku. Skumdina fakts, ka, nerunājot par atlīdzību, nav pat atsauksmes par avotu, no kura attēls ņemts, kaut manā blogā ir skaidri uzrakstīts, ka īpašumtiesības ir aizsargātas.

Noteikti katram fotogrāfam ir šāda pieredze, nejūtos ne vientuļš, ne īpaši piemeklēts, tomēr, ja par to nerunāsim, tas nozīmēs, ka viss ir kārtībā. Jo ir taču pilnas malas ar bildītēm, kādēļ nepaņemt? To veicina arī visi šie infantīlie “konkursi”, kas nav pat konkursi, televīzijās un interneta portālos “Atsūti mums un mēs varbūt parādīsim”, “Ko Tu darīji šajā vasarā/pavasarī/ziemā” utt. Protams, cilvēki sūta, cerībā, ka tieši viņa bildīte uz mirkli parādīsies laika ziņu fonā vai kādā citā tikpat vērtīgā pielietojumā.

Attēls no mana ieraksta: