Ja šajā mēnesī jūsu ceļš ved uz Austrijas galvaspilsētu, ir brīnišķīga iespēja pie viena apskatīt vismaz divas ļoti labas izstādes: Gustava Klimta izstāde mākslas muzejā un Eliota Ervita paša atlasīta izstāde mākslas namā Hundertvasera (Hundertwasser) māju rajonā Prāterī. Kaut braucot uz Vīni necerējām, ka izdosies paspēt kaut ko atrast un apskatīt, tomēr liktenim labpatika mums parādīt šo to interesantu. Mūsu mērķis bija nogādāt dēlu viņa tagad uz veselu gadu jaunajā mītnes vietā Vīnes ģimnāzijā un doties atpakaļ.
Pirmais, ko ieraudzījām vitrīnā pretī ģimnāzijai, patīkami pārsteidza un iepriecināja.
Dienas laikā iegadījās brīvs laiks, un pastaigā pa pilsētu ieraugot afišas, sapratām, ka Klimta izstāde joprojām ir apskatāma.
Kaut bija svētdiena, cilvēku muzejā bija maz, un piedzīvojām jauku pārsteigumu – mums iedeva biļetes par 0 cenu. Droši vien gluži objektīvu iemeslu dēļ gleznu skaits izstādē bija ierobežots, toties bija izstādīts ļoti daudz skiču un figurālo studiju, kā arī izsmeļošu aprakstu par Klimta dzīvi un daiļradi.
P.S. Kad sāku šo rakstīt, vēl bija mēneša sākums un šis pasākums bija aktuāls. Diemžēl laiks izrīkojās nežēlīgi, pabeigt nepaguvu, un Klimta izstāde ir beigusies.
Atliek vienīgi vēl pagūt uz patiešām iespaidīgo Eliota Ervita izstādi, kuras darbus viņš pats ir atlasījis un konceptuāli izkārtojis.
Līksmi, ar smalku humoru, bet tajā pat laikā arī ar dziļu nopietnību – labākā izstāde, kādu ir izdevies redzēt pēdējo gadu laikā. Tam klāt arī paša meistara izteikumi par dažādām lietām un tēmām.
Nemēģināju tēlot tūristu, fotografējot Hundertvasera arhitektūras brīnumus, tomēr pilnībā no tā izvairīties neizdevās, tā kā dažus attēlus arī pievienoju šim ierakstam.
Vēl daži attēli no pilsētas pastaigas.
Pie Stefana laukuma un katedrāles ir ne vien daudz cilvēku, bet netrūkst arī zirgu. Tas pieder pie pilsētas izklaides – pavizināties pajūgā pa cetrālajām ielām un izbaudīt vecpilsētas burvīgo atmosfēru.
Patīkami pārsteidza tas, ka Vīnē graffiti māksla apliecina sevi ne tikai ar bezgaumīgiem ķēpājumiem vai truliem stenciliem (kā tas visbiežāk ir pie mums), bet apstiprina savu misiju arī darbos
Jauks piemērs reklāmas praktiskam pielietojumam
Vēl nedaudz par pa ceļam redzēto. Brauciens caur Morāviju radīja nepārvaramu vēlēšanos tur atgriezties uz ilgāku laiku. Varbūt jāorganizē vienas vai labāk pat divu nedēļu foto plenēru Morāvijas pakalnos – valdzinošs skaistums, neatkarīgi no laika apstākļiem. No tās ceļojuma daļas gan man nav attēlu, jo steidzāmies gan turp gan atļceļā tikt ātrāk uz priekšu.
Čehijā turpceļā navigācijas sistēma mūs ieveda kādā mazpilsētiņā Otrokovicē, kura lepojās ar vecāko un (pēc apkalpotāju apgalvojuma) labāko picēriju visā bijušās Čehoslovākijas teritorijā. Picu kvalitāti nepārbaudījām, bet tie ēdieni, kurus izvēlējāmies visi bija ļoooti garšīgi, pie tam, tik leģendārai vietai ne pārāk dārgi – trijatā kārtīgi paēdām par nedaudz vairāk kā 10 latiem.
Picu cepšanai tiek izmantota kārtīga malkas krāsns.
Nakšņošanai izvēlējāmies Poliju. Atceļā dzīvē pieredzējām, kāda ir viesnīciņa, par ko dzied dziesmā par jautro poļu namu:). Bet turpceļā, smagā kopīgā cīņā ar Andrievu (mūsu navigācijas sistēmas runas vīru) pret poļu autobāņu remontiem un beznorāžu apvedceļiem, kapitulējām kaut kur nedaudz aiz Varšavas pilsētiņā ar nosaukumu Grodzisk Mazowiecki. Neiedziļināšos, kā mēs tur nonācām un kā, jau stingri pēc pusnakts, atradām arī viesnīcu nakšņošanai. Viesnīca bija gluži pieklājīga un izlēmām, ka to izmantosim arī citreiz. Neliela, patīkama un ar labu apkalpošanu.
No rīta brokastojot uzgāju dažas interesantas lietas.
Ārā līņāja lietus, tādēļ brokastojām iekšā, bet izgāju apskatīt, kā izskatās pagalmā. Un atradu jauku, krāsās labi saskaņotu preču zīmju miksli.
Tas šai reizei arī viss. Nākamajā braucienā mēģināšu izveidot sakarīgāku reportāžu, jo plānojam tur uzturēties ilgāku laiku.
Zirgiem feinas tamborētas micītes.
Arī puiši feini, izskatās varen apmierināti ar sevi:).
Nu redz, cik daudz esat saredzējuši tik īsā laiciņā.:) Un tik daudz vēl, ko redzēt. Līdz Hundertvasera mājai nemaz neesat tikuši, tik līdz muzejam. Un uz to kafejnīcu muzeja pagalmā es arī taisos aiziet vēlreiz jau desmito gadu…:) Varbūt iznāks aiziet kopā nākamgada vasarā.:)
P.S. Rīgā nekas, absolūti nekas (ja nu maize, bet alus jau nu pilnīgi droši ne) nav lētāks. Un kur ir ļaunprātīgi viltīgā zvēra foto?:)
Bijām arī pie Hundertwasera mājas, vienīgi tur es nemēģināju bildēt, jo mūsu mērķis bija apskatīt izstādi. Bet par kafejnīcu – noteikti varam sarunāt kopīgu apmeklējumu nākamajā jūnijā.
Abgemacht… Ja Dies`dos, kā sacīt jāsaka.:)