Klimts un Ervits, vai īsas piezīmes no ceļojuma uz Vīni

Ja šajā mēnesī jūsu ceļš ved uz Austrijas galvaspilsētu, ir brīnišķīga iespēja pie viena apskatīt vismaz divas ļoti labas izstādes: Gustava Klimta izstāde mākslas muzejā un Eliota Ervita paša atlasīta izstāde mākslas namā Hundertvasera (Hundertwasser) māju rajonā Prāterī. Kaut braucot uz Vīni necerējām, ka izdosies paspēt kaut ko atrast un apskatīt, tomēr liktenim labpatika mums parādīt šo to interesantu. Mūsu mērķis bija nogādāt dēlu viņa tagad uz veselu gadu jaunajā mītnes vietā Vīnes ģimnāzijā un doties atpakaļ.

Mūsu galamērķis – Tereziānas ģimnāzija (Gymnasium Theresianum) Vīnē – milzīga māja ar teritoriju, kas aizņem veselu kvartālu pavisam netālu no Vīnes centra.

Pirmais, ko ieraudzījām vitrīnā pretī ģimnāzijai, patīkami pārsteidza un iepriecināja.

Dienas laikā iegadījās brīvs laiks, un pastaigā pa pilsētu ieraugot afišas, sapratām, ka Klimta izstāde joprojām ir apskatāma.

Izstādes reklāma pie Vīnes mākslas muzeja

Kaut bija svētdiena, cilvēku muzejā bija maz, un piedzīvojām jauku pārsteigumu – mums iedeva biļetes par 0 cenu. Droši vien gluži objektīvu iemeslu dēļ gleznu skaits izstādē bija ierobežots, toties bija izstādīts ļoti daudz skiču un figurālo studiju, kā arī izsmeļošu aprakstu par Klimta dzīvi un daiļradi.

P.S. Kad sāku šo rakstīt, vēl bija mēneša sākums un šis pasākums bija aktuāls. Diemžēl laiks izrīkojās nežēlīgi, pabeigt nepaguvu, un Klimta izstāde ir beigusies.

Atliek vienīgi vēl pagūt uz patiešām iespaidīgo Eliota Ervita izstādi, kuras darbus viņš pats ir atlasījis un konceptuāli izkārtojis.

Šādu afišu grūti nepamanīt

Līksmi, ar smalku humoru, bet tajā pat laikā arī ar dziļu nopietnību –  labākā izstāde, kādu ir izdevies redzēt pēdējo gadu laikā. Tam klāt arī paša meistara izteikumi par dažādām lietām un tēmām.

Nemēģināju tēlot tūristu, fotografējot Hundertvasera arhitektūras brīnumus, tomēr pilnībā no tā izvairīties neizdevās, tā kā dažus attēlus arī pievienoju šim ierakstam.

Lai nabaga ceļinieki neapmaldītos, izvietotas ļoti ērtas norādes mākslas nama atrašanai

Mākslas nama ēka ir pamanāma jau no attāluma

Kāpnes nama iekšpusē ar skatu uz iekšpagalmu

Pagalmā paslēpuseis jauka kafejnīca, kuru, diemžēl, nepietika laika apmeklēt. Apsolījāmies sev nākamvasar tur atgriezties.

Skats uz pagalma kafejnīcas ieeju

Vēl daži attēli no pilsētas pastaigas.

Vīnes centrs ir gandrīz tikpat zaļš kā Rīga. Apstādījumi, skaisti ziedi, vienīgi viss nedaudz eksotiskāks, kā pie mums

Dažas no nedaudzajām lietām, kas Vīnē nav lētākas kā Rīgā, ir krodziņos nopērkamais alus un sulas. Ēdienu cenas ir pilnīgi salīdzināmas vai pat lētākas. Bet, kā jau visās lielās pilsētās, ja vēlies atrast ko lētāku, jādodas nedaudz prom no centrālajām ielām.

Pie Stefana laukuma un katedrāles ir ne vien daudz cilvēku, bet netrūkst arī zirgu. Tas pieder pie pilsētas izklaides – pavizināties pajūgā pa cetrālajām ielām un izbaudīt vecpilsētas burvīgo atmosfēru.

Stāvēšana rindā nav pārāk aizraujoša nodarbe

Jo rinda nebūt nav īsa…

Zirgi gan ir ļoti pacietīgi

Bet šarmantajiem kučieriem vienmēr ir par ko parunāties

Patīkami pārsteidza tas, ka Vīnē graffiti māksla apliecina sevi ne tikai ar bezgaumīgiem ķēpājumiem vai truliem stenciliem (kā tas visbiežāk ir pie mums), bet apstiprina savu misiju arī darbos

Kaligrāfijas vingrinājums rakstiskam apliecinājumam tam, ka Vīne ir mākslas pilsēta

Jauks piemērs reklāmas praktiskam pielietojumam

Ielas kafejnīcā pie sienas blakus galdiņiem uzskatāmības labad uzrakstīts dienas piedāvājums

Vēl nedaudz par pa ceļam redzēto. Brauciens caur Morāviju radīja nepārvaramu vēlēšanos tur atgriezties uz ilgāku laiku. Varbūt jāorganizē vienas vai labāk pat divu nedēļu foto plenēru Morāvijas pakalnos – valdzinošs skaistums, neatkarīgi no laika apstākļiem. No tās ceļojuma daļas gan man nav attēlu, jo steidzāmies gan turp gan atļceļā tikt ātrāk uz priekšu.

Čehijā turpceļā navigācijas sistēma mūs ieveda kādā mazpilsētiņā Otrokovicē, kura lepojās ar vecāko  un (pēc apkalpotāju apgalvojuma) labāko picēriju visā bijušās Čehoslovākijas teritorijā. Picu kvalitāti nepārbaudījām, bet tie ēdieni, kurus izvēlējāmies visi bija ļoooti garšīgi, pie tam, tik leģendārai vietai ne pārāk dārgi – trijatā kārtīgi paēdām par nedaudz vairāk kā 10 latiem.

Pizzeria u Formanu, Osvobozeni ielā 92

Mūsu draudzīgā un atsaucīgā oficiante

Picu cepšanai tiek izmantota kārtīga malkas krāsns.

Picu krāsns ar visiem piederīgajiem atribūtiem atrodas turpat klientu zāles stūrī

Nakšņošanai izvēlējāmies Poliju. Atceļā dzīvē pieredzējām, kāda ir viesnīciņa, par ko dzied dziesmā par jautro poļu namu:). Bet turpceļā, smagā kopīgā cīņā ar Andrievu (mūsu navigācijas sistēmas runas vīru) pret poļu autobāņu remontiem un beznorāžu apvedceļiem, kapitulējām kaut kur nedaudz aiz Varšavas pilsētiņā ar nosaukumu  Grodzisk Mazowiecki. Neiedziļināšos, kā mēs tur nonācām un kā, jau stingri pēc pusnakts, atradām arī viesnīcu nakšņošanai. Viesnīca bija gluži pieklājīga un izlēmām, ka to izmantosim arī citreiz. Neliela, patīkama un ar labu apkalpošanu.

Viesnīciņa, kas faktiski ir vairāku ēku komplekss ar sadalītām funkcijām.

No rīta brokastojot uzgāju dažas interesantas lietas.

Ar reālu mūziku un labu skaņu mūs izklaidēja šis uz bāra letes stāvošais antikvārais Vācijā ražotais “Blaupunkt” radioaparāts

Ārā līņāja lietus, tādēļ brokastojām iekšā, bet izgāju apskatīt, kā izskatās pagalmā. Un atradu jauku, krāsās labi saskaņotu preču zīmju miksli.

Zaļais dārzs ar zaļām reklāmām

Krēslu muguras balstos izrādījās, ka tur nav Okocim, bet gan skaista, pieskaņota Carlsberg stikla reklāma

Tas šai reizei arī viss. Nākamajā braucienā mēģināšu izveidot sakarīgāku reportāžu, jo plānojam tur uzturēties ilgāku laiku.