Mājiņa uz bruģa

Vēlajās vakara/nakts pastaigās ar sunīti, bieži nonākam Rīgas Stradiņa universitātes pagalma pusē. Pagājušajā gadā tas, reizē ar celtniecības darbiem, tika skaisti sakopts un tur tika izveidota brīnišķīga relaksācijas zona ar zālājiem, soliņiem un strūklaku. Šogad, šķiet, kopš pavasara uzradās vēl pa kādai jaunai būvei. Tā kā parasti tur nonākam jau tumsā, tad dzīvības pazīmju tur maz, vienīgi vietējie rajona sabiedriskie sanitāri pārlūko atkritumu tvertnes un reizēm kāds jauniešu bariņš pavada laiku ar līdzpaņemtu dzērienu vai bez tā. Kādā reizē uzmanību piesaistīja konteinera tipa būdiņa, kurai no durvju starpām spīdējā gaisma. Uz to skatoties neradās skaidrība par šīs mājiņas funkciju – tā kā pagaidu noliktava, tā kā mantu glabātava.

Mazā mājiņa ar aicinošo uzrakstu ienākt atvilkt elpu. Aicinājumu parakstījusi RSU SP (varbūt domāta saimniecības pārvalde?). Uzņemts naktī, tādēļ necentos neko sagaišināt.

Tomēr, ņemto vērā vispārējo pagalma sakoptību, skaidrs, ka tā tur nav nolikta nejauši. Saņēmāmies ielūkoties iekšā un pavērās patīkami pārsteidzoša aina. Dzīvas dabas un spoguļu savienojums rada bezgalīgas dabiskas vides sajūtu. Un diennakts tumšajā laikā tas ir jo iespaidīgāk.

Bezgalības sajūta sešos kvadrātmetros. Melnie laukumi tādēļ, ka durvis ir atvērtas, bet ārā ir nakts.

Ja mēģinām ieiet, pēkšņi mūsu kļūst daudz – varbūt tā arī kāda versija ilūzijai, ka latviešu tauta nebūt neizmirst…

Ietilpības ziņā ne pārāk liela, toties ieejot plašuma sajūta ir brīnišķīga. Un pēkšņi mūsu ir daudz, neuztraucoties par to, ka izskatāmies ļoti līdzīgi viens otram. Vienīgi sunītis tomēr nespēja nosēdēt mierā:).

Lai kā nebūtu, patiess prieks par šādām jaukām lietiņām, pat ja no tādām nav īpaša un izmērāma labuma mūsu sagurušajai tautsaimniecībai.