Svētdienas rīts

Šorīt mani uzmodināja telefona zvans ar ziņu, ka atvestas zemenes. Vakar bija sarunāts, ka varēsim iegūt tās ļoti garšīgas un pietiekamā daudzumā sagatavošanai ziemai, nemēģinot meklēt nakts tirgū. Izrādījās, ka nebija melots un tagad mums ir trīs kastes ar brīnišķīgām ogām. Sandrai un bērniem tās garšo svaigi sarīvētas, pievienojot nedaudz cukura un sasaldējot mazās kārbiņās, ko pēc vajadzības iespējams atsaldēt ziemā, iegūstot svaigu zemeņu garšu un smaržu arī tad, kad ārā snieg.

Bija pārāk agrs un pārāk maz gulēts, lai sajustos mundrs, tādēļ izlēmu, ka būs miegains rīts. Un laisks! Brokastošu, lasīšu grāmatu un nekur nesteigšos. Atvēru terases žalūzijas un ieraudzīju negaidītu ciemiņu, kurš visdrīzāk ieradies naktī – pie etiķkoka grīšļos sapinušos balonu:

Ciemiņš Nr.1

Domāju, no kuras korporatīvās ballītes šis cipariņš ir nomaldījies un kas ir bijis rakstīts uz otra, vai varbūt tādu ir bijis vairāk. 10 gadu, 15 gadu, kādas ir jubilejas, kuras tiek svinētas? Melnā krāsa liek domāt, ka tas nav no bērnu dārza svētkiem. Arī vārnām tas nešķita īpaši aizraujošs, viņas labāk dzenājās ar suni pa dārzu, taisot troksni ar savu ķērkāšanu.

Priekšpusdienā izlasīju atlikušās divsimt lappuses no “Pūķa ķērāja” un nedaudz sabēdājos, kā parasti vienmēr pēc kaut kā laba beigām. Ļoti spēcīga grāmata, kura liek aizdomāties par dažādajiem cilvēku likteņiem un mūsu pašmāju ņerkstētājiem. Līdz šim neko daudz nezināju par Afganistānu, kurā gandrīz pats reiz nonācu pateicoties Padomju varas laipnībai, un to, kas īsti tur notika (un notiek vēl tagad). Grāmata nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem, tomēr uzrakstīta ārkārtīgi emocionāli un no afgāņu skata punkta caur galvenā varoņa pārdzīvojumiem parādot arī to bezcerību, kāda piemeklē mazas tautas, ja tās gadās pa ceļam uz lielo puišu rotaļu vietām. Grāmatā šo pārdzīvojumu raksturo retoriski uzdotais jautājums, par to, vai tiešām Afganistāna ir nolādēta zeme? Gribas jautāt to pašu par Latviju, jo scenāriji ir līdzīgi: vietējie cilvēki ar visām iespējamajām metodēm tiek sanaidoti aneksijas laikā un tiek kūdīti arī pēc tam, kad valsts it kā formāli ieguvusi neatkarību un pašnoteikšanos. Vai tas tiek realizēts caur iekšējās etniskās nevienlīdzības veicināšanu kā Afganistānas gadījumā, vai inspirēts no dažādajām citu valstu veidotajām un atbalstītajām struktūrām kā Latvijas gadījumā, mērķis ir viens un tas pats – jezuītiskais piegājiens par skaldīšanu un valdīšanu (un kontroli), vienalga, vai tas balstās uz reliģiskiem saukļiem, vai demokrātiskiem cilvēktiesību lozungiem. Vienīgi Latvijas gadījumā ir daudz grūtāk tik fatāli sanaidot cilvēkus, jo viņi ir izglītotāki un ar mērenāku temperamentu. Vai varbūt pēc tik ilgas “viesaudzināšanas” vienkārši ir bailīgāki?… Katrā ziņā ļoti gribas ticēt, ka mēs vairs nekad nenonāksim pie nepārvarama savstarpējā naida un cilvēku masveida iznīcināšanas!

Advertisements

4 Responses to Svētdienas rīts

  1. Iveta says:

    Pirms kāda laika skatījos filmu ar tādu pašu nosaukumu, jāsaka, ka atstāja ļoti specīgu iespaidu….

  2. Sergejs says:

    Liels paldies par ieteikumu, burtiski izlasīju paris dienu laikā! Tiešam ļoti spēcīga grāmata, emocionāla, nežēlīga un tik reāla…

    • Valdis Ošiņš says:

      vēl šim autoram ir iznākusi arī grāmata “Tūkstoš sauļu mirdzums”, bet pagaidām neesmu to lasījis, tā kā nezinu, kāda tā ir.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: