Cīņa ar ceļu policiju

Pamanīju, ka sociālajā vidē izveidojusies aktīvistu kustība cīņā pret Lindu Mūrnieci kā ministri. Nedomāju, ka tas ir jēdzīgi un šādai kāda cilvēka melnā PR veidošanai nepievienojos, jo visbiežāk tādu aktivitāšu pamatā ir kādas personīgas intereses. Nepazīstu viņu, nezinu, ko sliktu vai labu viņa man nodarījusi (visdrīzāk neko no tā). Man vairāk gribētos redzēt kādu juridiski kvalitatīvu aktivitāšu vietni pret ceļu policijas (un var jau būt, ka ne tikai) patvaļu kopumā un nevis pret ministri šādu vai ministru tādu. Jo viņi ir tikai politiskas figūras, kuras mainās, reizēm nepaspējušas saprast, vai vispār kaut ko varētu un vajadzētu darīt. Bet policisti paliek! Tāpat kā ministriju ierēdņi. Un arvien vairāk nostiprinās savās pozīcijās. Jo vairāk viņiem mēģina atņemt, jo dziļāk viņi ierokas un iesakņojas. Un ko gan var pārmest: algas nogrieztas, visi lamā, suņa dzīve, gandrīz kā tādiem cietuma uzraugiem (tur gan neesmu bijis un varu tikai iztēloties, balstoties uz to, ko rāda dzīvo bilžu kastītē). Šajā brīdī gan gribas pārmest pašam sev vienvirziena domāšanu – visi jau nav ļauni (arī man ir bijusi pat ļoti pozitīva pieredze), bet, ja biežāk izdodas sastapties tieši ar tādiem, tad viedoklis pats ieripo greizā gultnē.  Pie mums gan vēl nav arī tik jautri, kā, pēc draugu nostāstiem, iet Krievijā, kur milicijas patvaļu bieži var apstrīdēt tikai tad, ja esi braucis pats ar savu videokameru uz mašīnas jumta, kura ieraksta to, kā esi veicis maršrutu līdz satikšanās vietai ar kārtējo milici. Citādi esi vainīgs nekavējoties.

Vienīgā saskare ar Lindu Mūrnieci man iznāca, kad es kā sociālo tīklu lietotājs, uzdevu viņai jautājumu Twitter-ī, kā panākt taisnību pret ceļu policijas patvaļu. Saņēmu (jā, saņēmu!) atbildi, ka ir iespējams apstrīdēt spriedumu.

Un te nu sākas mans nelīdzenais ceļš taisnības meklējumos. Tiem, kuri brauc ar auto, ik pēc brīža gadās kaut ko pārkāpt: tīšām, netīšām, apzināti vai neuzmanības dēļ. Protams, arī man. Lai met ar akmeni tas, kuram negadās… Šī gada sākumā tikos ar policistiem biežāk, kā agrāk. Rezultātā biju godīgi sapelnījis trīs soda punktus ar vairākiem desmitiem latu soda naudu. Nekad nestrīdos ar ceļu policiju, ja esmu pārkāpis, jo uzskatu, ka tas nav korekti. Viņi dara savu darbu un es, sliktais, esmu viņiem radījis nevajadzīgas rūpes. Tomēr vasarā notika kas tāds, ko pie mums vēl nebiju piedzīvojis. Atgriezāmies no Saulkrastiem neveiksmīgā dienā, kad visa Tallinas šoseja bija rūpīgi aizpildīta ar Salacgrīvas festivāla apmeklētājiem, kuri arī vēlējās nokļūt mājas. Visu ceļu vidējais ātrums – 25 km/h. Tādā pat zosu gājienā šķērsojām Juglu un Teiku un nonācām uz Gaisa tilta. Nobraucot no tā, pie Indrānu ielas mani pēkšņi apturēja kāds zaļš liela auguma tusnis, kurš paziņoja, ka esmu pārkāpis kādu tur zīmi ar kādu tur numuru, kas nozīmē, ka esmu braucis zem “ķieģeļa”. Nebiju dzēris, tā kā man šķita, ka es ar savu vairāk kā trīsdesmit gadu autovadītāja pieredzi, spēju apjēgt, ko es daru un pa kurieni braucu. Un pilnīgi noteikti es nebraucu zem aizlieguma zīmes! Protams, nebiju vienīgais, kuru apturēja, mūsu mainīgā pārkāpēju rinda saglabāja dzīvību. Daži aizbrauca tālāk ātri, citi, līdzigi man, uzkavējās ilgāk. Jautāju policistam, kur ir zīme, kuru esmu pārkāpis un viņš man piedāvāja pastaigāties. Vēlēšanos staigāt sevī nesajutu, tādēļ jautāju, vai viņš var parādīt kādu bildīti no nozieguma vietas. Tā kā arī šajā punktā skaidrība neradās, tad sacīju, ka viņa viedoklim nepiekrītu un protokolā tā arī ierakstīšu. Tusnis sadusmojās un teica, ka, ja es gribu protokolu, tad to arī dabūšu.

Tālāk viss ripoja ļoti vienkārši. Izmantojot augstāk minēto ministres padomu, pacilāts devos uz Gaujas ielu rakstīt savu iesniegumu. Ja ir kaut kas īpaši bezjēdzīgs, tad, ticiet man, šī procedūra ir tieši tāda! Iesniegumu uzrakstīju, nodevu kādai būtnei, kura bija vairāk kā neitrāla, tomēr uz maniem jautājumiem, kaut bez optimisma, atbildēja. Sejā bija redzams spriedums – vainīgs! Pēc viņas negribīga ieteikuma pierakstīju, ka labprāt iepazītos ar pārkāpuma ierakstu, ja tāds izrādītos. No savas sarunas partneres uzzināju, ka nekāda komisija ar iespēju kaut kā aizstāvēt sevi klātienē nedraud – visa komunikācija notiekot rakstveidā un man uz turieni vispār neklājās iet, labāk būtu sūtījis pa pastu. Piebildīšu, ka biju tik naivs un nepaprasīju no būtnes rakstisku apliecinājumu par iesnieguma saņemšanu (par kuras noderību man ar pārliecību stāstīja kāds runīgs puisis aiz durvīm, kad laimīgi biju ticis ārā). Ieguvu vienīgi solījumu, ka 37 dienu laikā saņemšu rakstisku paziņojumu par pieņemto lēmumu. Lieki teikt, ka neko nesaņēmu. Toties no CSDD, kurā reģistrējos imtereses pēc, lai paskatītos savu slimības vēsturi, gan sāku saņemt e-pasta ziņojumus. Jo tur ir kārtība! Pēdējais pienāca vakar, pilnīgi tukšs, tomēr pagājušajā piektdienā saņēmu gluži saprotamu vēstulīti, ka tagad man jau ir 5 soda punkti un, pēc noklusējuma, arī tam klāt pienākošies 40 latu sods. Vairs negribu jautāt Lindai Mūrniecei, – kā cilvēks var sevi šajā valstī aizsargāt pret patvaļu. Jo nevar nekādi! Sākt tiesāšanos 40 latu dēļ? Protams, ka nē, laiks ir dārgāks, pie tam nav jau arī ticamības, ka procesu iespējams uzvarēt. Vienīgi žēl, ka, ja šādas metodes sāk ieviesties arī Latvijā, tad ļoti viegli tāds ceļš varētu iepatikties arvien vairāk ceļu policistiem. Jo ne jau ar visiem jāķēpā papīrs, citi, pat nebūdami vainīgi, mēģinās atpirkties. Tādēļ, ka taisnību tāpat nevar panākt…

Advertisements

5 Responses to Cīņa ar ceļu policiju

  1. Agris says:

    Vai tad ar tik lielu autovadītāja stāžu nezināji, ka šāda pārsūdzēšana šādā izpildījumā ir bezjēdzīga? Tur mehānisms ir nedaudz savādāks, lai tā nostrādātu ….

  2. gabis says:

    Tad tu tā arī netiki pie skaidrības, kurā vietā ir tas policista imaginārais ķieģelis? Es dzīvoju tepat blakus, nekad nekādu ķieģeli pie Indrānu ielas neesmu redzējis.

    • Valdis Ošiņš says:

      Domāju, ka vienīgais variants pārkāpumam varētu būt, ja es būtu braucis pa tramvaja sliedēm, ko gan nedarīju, Godīgi nokratījos līdz luksoforam, kur pēc gaismas ieslēgšanās pārgāju uz kreiso rindu, lai apbrauktu trolejbusu. Un šajā vietā manevru pilnīgi noteikti drīkst veikt, jo vairs nav ne sliežu, ne ķieģeļu. Tikai nekādi nevaru to pierādīt jaukajiem zaļajiem vīriņiem:(.

  3. Raimo says:

    Tātad tā?!
    Secinājums ir tikai viens un labi zināms. Katrs policists uz ceļa, pateicoties laika gaitā perfekti uzbūvētajai sistēmai, ir potenciāls kretīns. Man ir gluži vienalga kā ir patiesībā, un kāda “baltā dvēsele” varētu slēpties aiz zaļās vestes. Es rēķinos, ka nevarēšu sevi aizstāvēt un cenšos ar policistiem nesastapties. Ja nu tomēr tas noticis, tad mēģinu ātri noteikt policista kretīnisma pakāpi un, ja tā ir skaidri nosakāma, cenšos viņu ļoti pieklājīgā tonī apvainot. Tas darbojas! Ir bijuši gadījumi, kad nabadziņš maina krāsu un vīsta dūres. Es smaidu…
    Noslēgumā būtu taisnīgi teikt, ka vairums sastapto policistu tomēr nav kretīni.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: