Miķeļdienas gadatirgus

Kā lielai daļai rīdzinieku, arī mūsu ģimenei par tradīciju kļuvusi ikgadējā Miķeļdienas gadatirgus apmeklēšana. Vecrīga pilna ar rudens veltēm, amatnieku izstrādājumiem, piparkūku sirdīm un suvenīriem – gan latviskiem, gan arī nesaprotamas izcelsmes dīvainiem veidojumiem. Mūzika, dziesmas, dejas, cilvēku masas, – tas viss rada svētku sajūtu un, ja arī, par bēdām tirgotājiem, neko īpašu nenopērc, prieks ir pastaigāt un izbaudīt skaisto rudens dienu un dažādās smaržas. Mazs apskats par to, kas man aizķērās fotokamerā.

Tradicionālie ķirbju kalni neizpalika arī šogad

šis nedaudz uzasināts

Vitamīniem bagāti un veselīgi kāposti

Vietām kāds radošs gars bija izveidojis klusās dabas

Aizkustinoši plaša pielietojuma suvenīri

Diemžēl arī šeit visās malās savu pozitīvo tēlu mēģināja bāzt acīs pirmsvēlēšanu satraukuma pārņemtie politiķi…

Un daži pat to ņēma nopietni…

PLL savas daiļās egles paspārnē, saskaņā ar ilgtermiņa darbības stratēģiju mēģināja aizsniegt vēl balsstiesības neieguvušos nākotnes vēlētājus

Varbūt ne pārāk veiksmīgi izvēlēta tirdzniecības vieta, jācer, ka vismaz ar zemāku nomas cenu

Tirdziņā ieradāmies pavēlu pēcpusdienā un patiesi nopriecājāmies, ka mums paveicās un šajā laikā uzstājās brīnišķīgie Kristīne Kārkle-Puriņa un “Laimas muzikanti”

Tie, kuri jau kādu laiku bija baudījuši tirdziņa atmosfēru, mēģināja ar kaut ko stiprināt arī miesu. Mēs izvēlējāmies desiņas ar kāpostiem, bet šīs stilīgās meitenītes priekšroku deva šokolādes kūkām (vai arī tas ir kas cits, tomēr vienalga izskatās garšīgs)

Dodoties prom, aplūkoju, kā krastmalā garkājaina meitene pie “Misisipi” kuģīša  bez redzamām sekmēm mēģināja iekārdināt potenciālos kuģotājus

Vēlāk vakarā atgriezāmies centrā vēlreiz un šis bija vakars, kas kliedēja manas rūgtās pēdējā laika sajūtas par Latvijas policiju:). Ieejot Bastejkalnā, pie tiltiņa ieraudzījām valsts policijas patruļu uz zirgiem. Mēģināju kaut ko nobildēt, bet bija jau patumšs un grūti pie normālas jūtības iegūt asu kadru. Kad izteicu nožēlu par to, ka viņi nestāv uz vietas, meitene un puisis, kuri jāja ar zirgiem, teica, ka viņi var apstāties, kur vien man būtu ērtāk nobildēt. Neticama laipnība no viņu puses, jo viņiem, protams, nebija nekāda pienākuma iesaistīties ar mani jebkādās sarunās.

Tādu pat draudzīgu attieksmi saņēmu arī no pašvaldības policijas pārstāvjiem pie Brīvības pieminekļa, kurus gan nebildēju, toties viņi pastāstīja interesantus atgadījumus un ieteica vēlāk vakarā (un katru piektdienas/sestdienas vakaru) doties uz Līvu laukumu un Doma laukumu, kur gan varot dabūt daudz interesantu kadru un piebilda, ka vēl labāk tur būtu filmēt dokumentālu filmu par šī laika Rīgas nakts dzīvi. Varbūt kādam, kurš filmē, tas varētu būt izaicinājums…