No divu sieviešu sarunas

Šoreiz citāts no grāmatas, kuru pabeidzu lasīt šorīt pie brokastīm. Šeit neliela dievu sieviešu saruna, vai drīzāk vienas sievietes monologs.

Un padomā, – viņa no jauna ierunājās, – ka šajā mājā, kad to uzcēla, dzīvoja sieviete, kurai, visticamāk, bija tikai pāris kleitu. Un viss. Zini, cilvēkiem toreiz bija ļoti maz drēbju. Pat turīgu zemnieku sievām – nereti viņām bija tikai viena kleita. Dzīve bija pavisam citāda…

… Bet mēs nedrīkstam to aizmirst. Jāatjauno šī saikne starp mums un mūsu vecvecvecākiem, vai kas nu viņi bija. Tā padara mūs par cilvēkiem. Un mūsu zināšanas par to, ko viņi piedzīvoja, kas viņi bija, kas mūs vieno. Ja mēs pazaudētu šo saikni, tad būtu juceklīgs ļaužu kopums, kas dzīvo uz tā paša zemes gabaliņa. Tas būtu īpašs murgs, Pat, – nudien. Ja mēs vairs neapzinātos sevi kā kopienu, kā nāciju…

…Pata paraustīja plecus.

– Bet neviens jau negrasās to izdzēst. Kāpēc tas būtu jādara?

Dominika apcirtās.

– O, ir milzum daudz cilvēku, kas priecātos, ja redzētu to visu izgaistam. Kas tad, tavuprāt, ir globalizācija? Kurš iegūst, ja esam noreducēti līdz paklausīgiem patērētājiem ar vienādu gaumi, visi gatavi atbalstīt lēmumus, kas pieņemti kaut kur tālu projām, turklāt to izdarījuši cilvēki, kurus mēs nevaram ne cenzēt, ne pārbaudīt?

Es, piemēram, atsakos klanīties tādu izredžu priekšā, – Dominika turpināja. – Es gribu dzīvot sabiedrībā ar autentisku kultūru. Varbūt izklausās banāli, taču citus vārdus es neatrodu. Es vēlos kultūru, kas radusies tajā vietā, kur esmu es, – kas nodarbojas ar jautājumiem, kas interesē mani. Tāda ir atšķirība starp elektronisko un dzīvo mūziku. Starp iepriekš sagremotu Holivudas lubu filmu un īstu filmu. Redzi, cik tas ir pamatīgi, Pata?

– Reizēm es jūtos galīgi nobijusies, – viņa atzinās. – Tev man jāpiedod. Skatos uz mūsu pasauli un mani pārņem briesmīgas bailes. Ja kādreiz ieslēdzu televizoru, ko es cenšos darīt pēc iespējas retāk, kļūst vēl sliktāk. Visa šī rupjība, šī apstulbināšana. Nenormālas, trulas spēles. Cilvēki smejas par citu pazemojumu un dusmām. Caurcaurēm uzvarošs materiālisms.

Un muļķība, absolūti stulbi tēli, kas maršē pa nacionālo skatuvi, lai tos izsvilpj vai sveic ar aplausiem. Uzpūtīgas slavenības, nekauņas, kas runā jēlības. Cik brīnišķīga mūsu tautas dzīves aina!…

…Es nezinu, Pata, – nopūtās Dominika. – Es nezinu. Man ir sajūta, ka esam pieredzējuši civilizācijas izjaukšanu, ķieģeli pa ķieģelim, un tagad veramies tukšumā. Mēs domājām, ka atbrīvojam cilvēkus no uzspiestas kultūras, bet patiesībā esam viņiem kaut ko atņēmuši. Mēs nogalinājām pieklājību un rūpes. Mēs izplēsām visas sīkās uzticības, iejūtības un simpātijas saites, kas nepieciešamas cilvēces uzplaukumam. Mēs domājām, ka tradīcijas ir sliktas, ka tās rada aprobežotas sabiedrības, ka tās neļauj cilvēkiem augt. Bet patiesībā tieši tradīcija visu laiku ir veicinājusi kopienas apliecināšanu un apziņu, ka mēs visi esam kādas sabiedrības locekļi. Vai patiesi tradīciju, uzvedības normu un pārējo vērtību trūkumā mēs cits citu mīlam un cienām vairāk? Bet varbūt vienīgais ieguvums ir tas, ka esam kļuvuši cits citam par morāliem svešiniekiem – padarot valstis par viesnīcām, kur gādājam par viesu ērtībām, bet no pašiem prasām tikai to, lai tie nekāptu uz kājām citiem viesiem?…

To raksta skotu rakstnieks Aleksandrs Makkols Smits (Alexander McCall Smith) savā kārtējā grāmatā “Espreso stāsti“, kuru latviešu valodā, tāpat kā visas iepriekšējās viņa grāmatas, izdevusi Zvaigzne ABC. Iespējams, ka kādam viņa grāmatas liksies pārāk “gausas” (to esmu dzirdējis no vairākiem, kuriem esmu ieteicis tās lasīt), bet man tās šķiet mīļas un rakstītas ar milzīgu sirsnību pret grāmatas varoņiem un vietām, kurās norisinās grāmatas darbība. Šajā gadījumā tā ir Skotija un, konkrētāk, Edinburga. Varu pievienoties  uzrakstam uz šīs grāmatas vāka – no Makkola Smita grāmatām tāpat kā no kofeīna veidojas atkarība.

Advertisements

3 Responses to No divu sieviešu sarunas

  1. Jūlija says:

    Cik netipiski cilvēkam-parastajam sevi iekļaut cilvēces grēkos vainīgo sarakstā. Dominika, acīmredzot, nav parasta 🙂

  2. fotoapstrade says:

    Tāda ir atšķirība starp elektronisko un dzīvo mūziku. Starp iepriekš sagremotu Holivudas lubu filmu un īstu filmu.

    Nu jā. Divi teikumi un divi stereotipi. 🙂 Visi taču zin, ka analogais foto ir īstāks nekā digitālais, vai ne?

    Bet par filmām – iztaisi eksperimentu: pietiekošam daudzumam cilvēku uzdod jautājumu kādas un cik filmas viņi ir redzējuši, kuras nav ražotas Holivudā, Bolivudā un Rīgas kinostudijā. Nu tās “īstās” filmas. Pieļauju, ka pat atradīsies kāds, kuram patīk (vismaz viņš tā apgalvos) tās murgainās bezsižeta, mazbudžeta filmas. Bet, jebkurā gadījumā, tādu cilvēku būs absolūtais mazākums. Nu un tad jautājums – kāpēc filmas, kuras skatās miljoni, tiek sauktas par sliktām, bet tās, kuras skatās labi ja daži simti, ir “īstās”?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: