Mūslaiku realitāte

Jeb labi domātas lietas Latvijas šodienā.

Saņēmu šodien e-pastā šādu ziņu:

Tas atgādina veco, mīļo, bet skumīgo filmu “Tev pienācis pasts”. Labas lietas neiztur mūsdienu realitāti. Var runāt par pārlieku ekskluzivitāti, smalkām lietām, kuras krīzes laikā nav vajadzīgas. Žēl, bet tā laikam ir. Nevajag. Lielākā daļa cilvēku spiesti domāt par to, kā lētāk iegādāties pārtiku, kā samaksāt par siltumu un elektrību, norobežojoties no visa, bez kā var iztikt.

No otras puses – pazūd skaistas lietas, kas piedeva mūsu pilsētai šarmu, padarīja to interesantāku. Skumji par puišiem, kuri ieguldījuši savu laiku un līdzekļus Kalnciema ielas mājiņu atjaunošanā (kaut domāju, ka viņi atradīs sev citus klientus, kuri to novērtēs), bet daudz vairāk žēl meiteņu, kurām bija skaista ideja piedāvāt kaut ko vairāk, kā pragmatiskas ikdienas lietas. Pareiza vai nepareiza koncepcija – tas šoreiz nav izšķiroši. Vienkārši Rīgai vēl to visu nevajag. Visus šos mīlīgos skaisto lietu veikaliņus, ko esam iecienījuši apmeklēt ārzemju ceļojumos, bet nevaram atļauties pašu mājās. Tas ir pāragri. Gandrīz katra tāda mēģinājuma ilgtspēja tieši atkarīga no projekta finansētāju iespējām un gatavības zaudēt līdzekļus. Kad vēlēšanās/iespējas pazūd, pazūd arī pats projekts. Jo tas nav spējīgs sevi atpelnīt. Ir daudz šādu piemēru, kuri ir skaisti atvērti, bet pēc neilga laika jau aizmirsušies. Priecājos par katru, kas joprojām turas. Katru reizi, ejot cauri centram, skatos, kas jauns, bet kā vairs nav. Priecājos, ka joprojām dzīva “Amēlijas” tējnīca Zirgu ielā, jo tur labprāt iegriežos, ja esmu Vecrīgā, kaut ir acīm redzami, ka nekāds bizness tur pat labos laikos nav iespējams. Pazuda Ballera kanceleja. Kaut gan zināmā mērā mani bijušie konkurenti, tomēr vienalga skumji, jo tas bija skaists dizaina projekts. Bez skaidri atpazīstamas funkcijas un biznesa koncepcijas, toties emocionāli spilgts!

Pazūd daudz kas. Tagad ar aizvien lielāku ātrumu, šķiet, sāks pazust arī dažādi mazie un ne tik mazie uzņēmumi, jo šajā bezpatēriņa vidē vairs nespēs sevi uzturēt. Citi, kā “Tapeks” pazūd skaļi, ar troksni un banku sūtītiem atguvējiem preču atņemšanai, citi, līdzīgi “Komunikāciju akadēmijai”, izzūd klusiņām, neizdvesdami ne vārda pat saviem klientiem. Vienkārši kādu dienu, meklējot viņu interneta mājas lapu, saproti, ka tāda vairs neeksistē. Mainība ir normāla parādība, jo nekas par to nav akmenī iecirsts un neviens nav apsolījis, ka ikkatrs projekts ilgs mūžīgi mūžos. Jautājums tikai, vai tie ir divpadsmit vai četrdesmit divi mēneši – viss kādreiz beidzas. Vienīgi tik ļoti gribas, lai labas lietas noturas ilgāk…

Advertisements

4 Responses to Mūslaiku realitāte

  1. juulija says:

    Daudzi nesaprot, kas notiek, citi par to nedomā… Citiem šķiet, ka ekonomika sagājusi pati ar sevi pretrunās. Vai tiešām? Man kursa biedrene saka, ka nevar atrast jau 2.nedēļu 39.izmēra siltos zābakus savam puikam… Vai tiešām visi lielie apavu veikalu tīkli iztirgo tikai vecos krājumus? Ir pircējs, ir nauda, ir skaidra prasība, bet piedāvājuma nav.

    Sarežģītā naudas plūsma uzņēmumos liek pārdomāt vajadzīgās/nevajadzīgās lietas. Un vispār – liels riņķa dancis. Sajutu, cik viens no otra esam atkarīgi arī materiālā ziņā. Tāpēc bezdarbs un zādzības ekonomiku neveicinās.

    /Ja nu kāds apavu tirgotajs lasa – lūk lauciņš darbībai :D/

  2. Agris says:

    Ar šādu tendenci biju ievērojis. Pamatā gan pagājušajā gadā daudzi paziņas no sava privātā biznesa bija spiesti pārcelties kādā algotā darbā.

  3. saprge says:

    varbūt ir vēl trakāk. Rīgai nepatīk dzīvot skaisti un ērti.
    par to aizdomājos, kad drusku dzīvoju Pēterburgā – kāpēc cilvēki sevi tik briesmīgi nemīl, ka dzīvo tik briesmīgā vidē un neko nedara, lai būtu skaistāk, ērtāk, gaišāk.
    jo arī Rīgā reizēm liekas, ka īstā dzīve sākas aiz dzīvokļa durvīm, kur uz lamināta beidzas kāpņu telpas ārprāts un ielas murgi. bet arī tad cits vēl dzīvo baisu mantu noliktavā, kur vecmāmiņas veļasmašīna Rīga apkrauta ar veciem iepakojuma kartoniem, burkām un maisu ar caurajām zeķēm.

  4. Saņemot šādas ziņas vienmēr ir nedaudz skumīgi, tomēr “mani tas neskar” vairogs strādā jo labi, un drīz atkal viss ir kārtībā.
    Ja paskatās uz mazo un jauko lietu pasākumu izzušanu kopumā, tad nākas secināt ko citi – mani tas tomēr skar arī tad, ja zudušais man nepieder. Tā jau ir kāda straume, izzušanas kustība, kas lēnām nes mūs uz… Paši zināt kur.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: