Ne-fotogrāfija

Gunārs Janaitis savā mājas lapā ir nopublicējis pamatīgu problēmrakstu. Par fotogrāfiju, tās metamorfozēm un satelītiem mūsdienu tehnoloģiju apstākļos. Manuprāt, ļoti saturīgs, bet izteikti skarbs raksts (kaut gan Gunārs jau arī nekad nav kautrējies paust savu viedokli, patīk tas kādam vai nē:)). Tas, acīmredzot, tādēļ, ka viņam, tāpat kā daudziem profesionālajiem fotogrāfiem, kuriem fotogrāfija nav tikai “čik-čik, gatavs”, rūp, uz kurieni viss šis process stūrē.

Piekrītu un nepiekrītu. Piekrītu, ka lielākoties viss rakstītais ir patiesība, par daļu no tā jau savā blogā rakstīja arī Raimo Lielbriedis, jo tā ir taisnība, ka liela daļa no tiem, kuri šobrīd fotografē un savus fotoattēlus publicē, neko daudz no tā nesaprot. Vienmēr paliek jautājums – un vai vajag? Ja tas nav dzīves veids un ja tas nav domāšanas un izteikšanās veids… Fotogrāfi ir fotogrāfi, pārējie cilvēki arī ir cilvēki. Striktu robežu, protams, tik milzīgā masā nenovilksi. Nedaudz bēdīgāk ir ar to GJ aprakstīto kategoriju, kuri, neko daudz vēl nesaprotot, sauc sevi par fotogrāfiem, piedāvā savus pakalpojumus, izpratnes un/vai tehniskās varēšanas trūkumu kompensē ar datorapstrādātiem manierīgiem sižetiem un sludina savas patiesības. Tas jauc galvu tiem, kuri nesaprot arī tik daudz un rezultātā veidojas liela, nepārskatāma putra. Piekrītu, ka šobrīd Latvijā vairs nav ar skaidriem kritērijiem atšķirams, kas ir laba un kas slikta fotogrāfija. Patiesībā, nav vispār nekādu kritēriju, izņemot katra fotogrāfa paša iekšējos. Nav aptverošas profesionālas organizācijas (nezinu, kas notika ar Gunāra vadīto un agrāk respektēto profesionālo fotogrāfu asociāciju, kā dēļ tā beidza pastāvēt: vai tās bija parastās latviešu fotogrāfu nesaskaņas, vai finansējuma trūkums), kas, lai kā arī nebūtu, tomēr varētu būt  ekspertu grupa, kura spēj spriest par fotogrāfiju/fotogrāfu kvalifikāciju un māksliniecisko varējumu. Bet arī tā būtu tikai subjektīvu viedokļu izpausme, tomēr vismaz ar izteikti profesionālu vērtējumu. Kā Gunārs tēlaini izrakstās – neviens vairs nestāda kokus un nekopj Fotodārzu, vēlas tikai no tā lauzt, valstiskā mērogā tiešām nevienam nerūp fotogrāfija kā nozare un tai, esot tik demokrātiskai un vispieejamai, nekas cits neatliek kā degradēties.

Nepiekrītu tam, ka tikai fotogrāfi var fotografēt. Var un to dara katrs, kas spēj iegādāties fotokameru. Un lai dara, kamēr nesāk dīžāties un saukt sevi par fotogrāfu. Kā teica mana sieva Sandra, ja viņa, neesot šuvēja, iegādājas audumu un uzšuj sev tādus svārkus kā patīk, ja tie patīk arī kādai draudzenei un arī tā palūdz, lai uzšuj arī viņai, tur nav nekādu pretrunu un nekā nosodāma. Kamēr viņa nesāk apgalvot, ka ir profesionāla šuvēja (jo tāda nav). Ja viņa sāktu uzstāt, ka ir, tad jau būtu problēma, jo viņai nepietiek zināšanu un sapratnes. Bet kamēr tie ir svārki pašas lietošanai, lūdzu, kādēļ nē.

Nepiekrītu, ka viss, kas ievietots Interneta portālos, tiek darīts ar vienu mērķi – pārdot. Jo tas ir nepareizs apgalvojums. Mūsu dienās, kad cilvēki vairs tikpat kā nepasūta papīra kopijas fotosalonos, viņi savas bildītes liek sociālajā vidē, lai tās būtu citiem (draugiem, radiem, protams, pie viena varbūt vēl kādiem interesentiem, ja tādi atrodas) ātrāk un vieglāk pieejamas apskatei. Lētāk un efektīvāk, kā arī neaizņem pašu resursus, pie viena nodrošinot rezerves kopiju ģeogrāfiski citā vietā drošībai pret datora bojājumiem. Ir arī fotografētāji, kuri to dara naudas dēļ, bet tādiem mērķiem parasti ir profesionālie tīkli, kuros arī ir skaidri definēta komercija kā pamatuzstādījums un precīzi profesionālie kritēriji.

Tā ir lavīna, kas veļas pāri pasaulei. Un ne kādam no mums to apturēt (ja skatāmies kaut vai vienu pašu Flickr, kurā katru minūti bez gulēšanas vai pusdienu pārtraukuma vidēji tiek augšuplādēti 5000-7000 attēlu, jāatzīst, ļoti dažādas kvalitātes, bet nebūt ne visi slikti). Lai tas tā arī ir, vienīgi labi būtu spēt nodalīt profesionālo fotogrāfiju, vai fotogrāfiju kā mākslas žanru no visas šīs baisās straumes. “Čužas” un plastmasas glamūrs nepazudīs ne ar kādām direktīvām, kamēr vien būs, kas uz to skatās. Tas, ko novēlēju arī Gunāram – nepakļūt zem šīs lavīnas un turpināt kopt savu dārzu, cik labi vien spēj.

Advertisements

11 Responses to Ne-fotogrāfija

  1. Kristaps says:

    Savādi ka G. Janaitis savā lapā rakstīto sauc par “dialogu”, ja reiz tas nav komentējams. 100% monologs taču. Turklāt spēcīgāks kā varētu gribēt.

    Man, patiesību sakot, mazliet žēl, ka jūs – pieredzējušie fotogrāfi – par šo visu tā cepaties. Man šķiet, ka tās vērtības, ko mēģināt aizstāvēt ir mirušas. Beigtas. Tādu vairs nav. Digitālais laikmets un 1000 upload’u/sekundē ir iznīcinājušas to visu. Šis ir digitālais laikmets, kur viss ir “čik-čik gatavs”. Janaiša minēto dārzu ir nomainījis pēc plasmasas smaržojošs lielveikals.

    Es nesaku, ka tam tā vajag būt. Tā vienkārši ir. Un ir retie, kas spēj no tā bara pacelties augstāk – kā tas vienmēr ir bijis. Vienkārši tehnoloģija ir panākusi to, ka pērles starp mēsliem ir grūtāk atrast. Tas arī viss.

    Būtu labāk nevis par citu stulbumu uztraukušies, bet gan kaut ko foršu parunājuši. Šo pelēko saulrietu un puķīšu mainstream’u vairs nekādi neapturēsiet.

    • Valdis Ošiņš says:

      Ceru, ka Gunārs atbildēs uz šo arī pats, tomēr, protams, nevar būt runa tikai par slikto. Domāju, ka arī viņa mērķis nav apturēt šo straumi, (par šādu nolūku bezjēdzību jau rakstīja Servantess pirms daudz gadiem). Laikam vairāk bija domāts pievērst uzmanību fotogrāfijas būtībai kā tādai, lai nepazūd galīgi tās patiesā jēga. Par kaut ko foršu, esmu pārliecināts, arī parunāsim un mana vēlēšanās ir, lai tas notiek pēc iespējas biežāk:)!

  2. Agris says:

    Žēl ka to rakstu komentēt nevar. Ir skaidrs, ka G.Janaitim ir viedoklis Tas ko starp rindām varēju izlasīt ir, ka viņam gribas atpakaļ vecos labos laikus, kad fotogrāfija bija daudziem grūtāk aizsniedzama. Tagad tas ir gan lēti, gan vienkārši. Gan jau, ka labu autoru šobrīd nav mazāk skaitliski.

    Izlasot rakstu ievāca prātā kaut kad senāk lasīts raksts: http://lens.blogs.nytimes.com/2009/08/25/essay-7/ Tur gan autoram ir nedaudz cits skatījums un pagātni, tagadni un nākotni.

    • Valdis Ošiņš says:

      Par šo “profesionālis/neprofesionālis/ šodien vēl ir/rīt vairs nevienam nevajadzēs” esmu skatījies gan citā sakarā arī amerikāņu profesionālo fotogrāfu forumus. Kādā no tiem (konkrētāk, reportāžas fotogrāfu, kurā bija runa par jauno digitālo žurnālistiku, kad pats sev rakstnieks, fotogrāfs, videooperators un mākslinieks), viņi bija ārkārtīgi norūpējušies par to, ka vairs nevienam nevajadzēs profesionālas augstas kvalitātes bildes vai filmu sižetus, jo tagad jau katrs var sociālajos tīklos publicēt garām ejot nospiestu bildīti, kurai pievieno/ieskaņo īsu tekstu, lai paskaidrotu norises vietu un būtību.Tomēr pie foruma beigām viņi bija nonākuši līdz samērā vienbalsīgam unisonam ar viedokli, ka īsti laba fotogrāfija, kaut mazāk, tomēr saglabāsies kā atsevišķa stabila niša arī šajā žanrā. Deformācijas notiek, bet pamatvērtības vienalga saglabājas. Varbūt vienīgi kļūst arvien ekskluzīvākas (kā šobrīd melnbaltā fotogrāfija, vai pēc 5-10 gadiem drukātās grāmatas)… Jo atskaites sistēmai jābūt.

      • Agris says:

        Man nav šaubu, ka fotogrāfija saglabāsies. Vienīgi mianīsies biznesa modeļi. Līdzīgi kā tas notiek visur citur, kas saistās ar intelektuālo īpašumu. Ir beigušies tie daži desmiti labo gadu, kad varēja ar to labi nopelnīt.

        No Janaiša raksta nevarēja īsti saprast par ko viņš raksta – mākslu vai biznesu. Vienu brīdi iet runa par vizuālām vērtībām, citā par fotogrāfiju kā tautsaimniecības nozari un tās licenzēšanu.

        Savā rakstā minēji, ka daudzi sevi nepelnīti sauc par fotogrāfiem. Tā gan nav tikai fotogrāfijas problēma. Ir grūti atrast profesionālu jomu, kur šobrīd nenotiktu līdzīgi procesi. Informācija ir tik pieejama, ka katrs var apgrābstīt tās druskas un justies eksperts kur vien vēlas: ir daudz datorspeciālistu, programmētāju, celtnieku, arhitektu, dziednieku, investoru utt., bez izglītības, bet ar sagrābstītu informāciju no dažādiem avotiem. Tas ir informācijas sabiedrības trūkums.

  3. Kaspars says:

    Reti, kad komentēju internetā, lai neteiktu, ka nekomentēju praktiski vispār 🙂 Bet tā kā pats aizraujos ar fotografēšanu (neesmu profesionālis), bet kaut kā šoreiz pašpasludināta Fotogrāfu Dārza dārznieka viedoklis mani aizskāra tieši tik daudz, lai izlemtu komentēt 🙂
    GJ, lūdzu, mostieties, fotogrāfija kā nodarbošanās un nozare pilnīgi ne ar ko neatšķiras no jebkuras citas nodarbošanās profesionālā nozīmē! Un visās jomās ir cilvēki, kas ir profesionāļi un cilvēki, kas sevi par tādiem dēvē un uzskata sevi par tādiem esam. Un? Un tad? Tas ir fakts. Neviens nekādu Fotogrāfu Dārzu nav izbradājis, tāds jau sen ir pārstājis eksistēt. Pasaule ir nedaudz mainījusies, kopš laika, kad fotoaparāts bija reti pieejams. Šodien fotoaparāti ir burtiski visiem! Pilnīgi visiem. Un arvien vairāk cilvēku ar tiem rada arvien brīnišķīgākus darbus!
    Nobeigumā gribēju piebilst, ka fotografēšana ir fantastiski radoša nodarbošanās un, jo vairāk cilvēku ar to aizraujas, jo aizraujošāka tā kļūst!

  4. mz says:

    “kas notika ar Gunāra vadīto un agrāk respektēto profesionālo fotogrāfu asociāciju, kā dēļ tā beidza pastāvēt: vai tās bija parastās latviešu fotogrāfu nesaskaņas, vai finansējuma trūkums”

    jauki būtu uzzināt

    • Valdis Ošiņš says:

      Diemžēl to nezinu, bet ceru, ka atradīsies kāds (varbūt pats Gunārs), kurš spēs uz to atbildēt. Tomēr būtiskāka, nekā pagātnes skaidrošana, man šķiet šādas organizācijas esamības atjaunošana. Ne tādēļ, lai būtu vieta, kur gudriem vīriem sanākt patērzēt (kaut arī tas ir noderīgi), bet lai ir kāda darbojošies oraganizācija, kas varētu sniegt profesionālu vērtējumu un (lai cik tas muļķīgi neizklausītos Latvijas fotogrāfu vidē) profesionālu padomu tiem, kuri mēģina fotogrāfiju padarīt par būtisku savas dzīves sastāvdaļu. Protams, subjektīvisms pāri visam un ne ar kādām organizācijām to neaizmālēsi, bet es ticu, ka tomēr ir arī tādi, kuri ir gatavi dalīties savās zināšanās un pieredzē, lai Latvijas kādreiz ļoti slavenā fotogrāfijas kultūra neaprautos un neizšķīstu mūsdienu pikseļu juceklī.

  5. N. says:

    Viedoklis un raksts ir interesants. Diemžēl, ir daži aspekti, kas mazina satraukumu par aprakstītā absolūto patiesību.
    Kad kāds pats maina sveces savai automašīnai, ja tiek tām klāt, vai uzstāda tualetes podu, viņš tiek uzskatīts par praktisku cilvēku. Autoserviss un santehniķi ir priekš muļķiem! Kad cilvēks pats sevi dakterē aptiekā, nevis pakonsultējas ar ārstu, viņš domā – re, cik vienkārši bija, bez rindas pie ārsta, vai ko tamlīdzīgu. Ārsti, reglamentētas jomas pārstāvji, par šādu lielveikala tipa iepirkšanos nav sajūsmā. Piemēru ir daudz.
    Var piekrist tai daļā, kurā tiek runāts par masveida darbību negatīvajām blaknēm. Bet tādas ir visur. Arī zālienā, ko neatļautā vietā šķērso vairāk nekā viens gājējs. Līdz tur zāle vairs neaug.
    Vienu profesionāli neargumentēti, rudimentāri amatieru centieni izpausties radoši nevar pa īstam apdraudēt, tie drīzāk izceļ pirmā spējas un iemaņas. Ņujorkas maratonu uzsāk tūkstošu tūkstoši, bet uzvar tikai viens/retais.
    Cita lieta ir naudas tēma. Bet tur jau ir viens ierobežojums – mazais tirgus un nelielā rocība. Un fotogrāfijas neiekļaušanās 10 sadzīvē vajadzīgāko lietu sarakstā.

  6. viencmuzikanc says:

    Gunāra Janaiša rakstu izlasīju ar sapratni. No viņa – profesionāļa ar lielo burtu – viedokļa raugoties tā tas noteikti ir. Varu tikai lieku reizi apliecināt, ka līdzīga situācija ir visās mākslas nozarēs. Interesanti, ka tieši ar mākslu saistītajās izpausmēs tas ir īpaši aktuāli. Cilvēkiem liekas, ka nav nekā vienkāršāka kā būt dziedātājam, dejotājam, fotogrāfam, gleznotājam, u.t.t. (skat. TV šovus), tirgus piedāvā tehnoloģiskus risinājumus, mediji – izpausmes iespējas. Nedomāju, ka Janaiša izteiksmes veids ir skarbs. Tādus pašus vārdus jums teiks visu mākslas nozaru pārstāvji par pseidomūziķiem, pseidogleznotājiem, pseido… u.t.t.
    Jautājums drīzāk ir par kombināciju foto+internets kā izpausme. Risinājumus varbūt vērts meklēt mūzikas jomā, kur izdevējiem interneta laikmetā tomēr izdodas izdzīvot un kopt savu vērtību dārzus. (?)
    Cilvēki ar laiku nonāks pie vērtībām paši, svarīgi, lai tad, kad evolūcija būs apgājusi kārtējo apli gan tehnoloģijās, gan arī cilvēkos pašos, fotogrāfu dārzā nesēdētu tikai daži gaudulīgi veči, kas žēlotos, ka viss te kādreiz ir bijis, tikai atnākuši pikseļi, ābeles nograuzuši un zāli noēduši…

  7. Normunds says:

    “Mums ir daudz jauno fotogrāfu?

    Gan jau, ka ir. Nevar nebūt pie tās milzīgās cilvēku masas, kas mūsdienās fotografē. Digitālā fotogrāfija ir parāvusi to galu vaļā. Šī te digitālās fotogrāfijas iespēja daudziem šķiet kā milzīga izdevība piepildīt savas nepiepildītās cerības kļūt atzītiem, saprastiem, varbūt pat nopelnīt naudu, apliecināt sevi kā māksliniekiem, radošām dvēselēm. Un tie cilvēki ārkārtīgi ar to nomokās, jo šo piepildījumu negūst. Tie, kas tirgo fotoaparātu, gan to sola – jūs būsiet mākslinieki desmit minūtēs, tikai nopērciet šo fotoaparātu. Bet tā ir patiesība caur meliem. Ja tu esi atvērts, patiešām vari par kaut ko kļūt. Ja tava sirds, tava acs un tavs objektīvs ir uz vienas ass – tad tas var notikt, bet, ja tas tā nav, nekas nesanāks. Cilvēki tik alkatīgi pēc tā tiecas, internets ir pilns ar fotobankām. Patiesībā tās ir ego pašidentifikācijas sāpes, cilvēks mēģina saprast, kas viņš ir šajā pasaulē, kur ir viņa vieta, ar ko viņš atšķiras no pārējiem. Un fotogrāfija viņam sniedz šo iluzoro priekšstatu, bet tās ir milzīgas mokas, kurās ir ierautas neaptveramas cilvēku masas – digitālā fotogrāfija to ir izdarījusi.

    Vēl ir cilvēki, kas sevi neuzskata par radošiem, bet fotografē savam priekam – ģimeni, savus priecīgos notikumus, kur viņi ir bijuši. Man ir klusas aizdomas, ka to rada iekšējās bailes, ka tā visa varētu nebūt, ka tas varētu būt nekad nebijis – es varētu būt nebijis Parīzē, es varētu būt nebijis šajā laimīgajā ģimenes brīdī. Šī fotogrāfija tad ir kā sertifikāts tam, ka tas patiešām bija. Un jūs taču būsiet ievērojuši, ka nevienam tā neinteresē šīs fotogrāfijas skatīties, kā pašam fotogrāfiju radītājam. Visus pārejos tas garlaiko. Es personīgi, ja kaut kur braucu un ja kaut kas patiešām saista manu uzmanību, vienmēr sameklēju kartīšu stendu, kurā ir gatavi attēli. Tos radījis cilvēks, kas pazinis šo vietu, vietējais fotogrāfs, kas ielicis šajā attēlā visu informāciju, kodu, jo viņš šo vietu saprot un pazīst, viņš ir iedevis man absolūti precīzu kopiju.” (Valts Kleins, intervijā EsPati.lv)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: