Rudens noskaņas ar Džonu Apdaiku

Iestājies īsts rudens. Mēs to redzam, jūtam, dzirdam. Kaut man mīļāks šķiet pavasaris optimisma un svaiguma dēļ, rudens nenoliedzami ir krāsainākais no gadalaikiem. Un ar savām īpašajām izdarībām tas allaž ir ļoti atraktīvs arī fotogrāfiem. Šobrīd lasu šī gada janvārī mirušā Džona Apdaika vēl pagājušajā gadsimtā uzrakstīto un izdoto grāmatu “Īstvikas raganas”. Kopš padomju laikiem biju piemirsis par šo izcilo amerikāņu rakstnieku. Mani fascinē viņa valoda (šajā gadījumā gan nopelns arī Amandai Aizpurietei par lielisko tulkojumu, jo lasu to latviski), tās tēlainība. Šeit tikai īsi teksta fragmenti par rudeni:

Pirmajiem kārta nāca mazākajiem kociņiem, jaunajām cukurkļavu atvasēm un sarkanajiem ozoliņiem, kas vēl tikai nedaudz paslējušies virs zemes, itin kā zaļošana būtu spēkoņu varoņdarbs un mazākie pirmie zaudētu sparu. Oktobra sākumā Virdžīnijas tīteņi pēkšņi bija ietērpuši tumši sarkanā zemo laukakmeņu mūri Aleksandras zemes īpašuma aizmugurē, kur sākās purvs; pēc tam sumaka krūmu lejupslīdošiem šķēpiem līdzīgajos zaros parādījās sarkanais un oranžais – no krastmalas iedeguma toņa līdz pekankoku zelta punktiem un Amerikas laura dūraiņveidīgo lapu sviesta krāsai, šiem dūraiņiem varēja būt gan viens īkšķis, gad divi, gan neviena paša. Aleksandra bieži tika ievērojusi, kā atšķiras vienas pasugas koki, izdīguši no divām sēklām, kas kopā atlidojušas vienā un tai pašā vējainajā dienā, – un tomēr tiem abiem bija katram citāds lapu robojuma ritms, un viens it kā izbālēja, kļūdams arvien bezkrāsaināks un bezkrāsaināks, toties par otru varēja domāt, ka tam kāds fovists ar otu izkrāsojis lapu pēc lapas – nesaderīgos sarkanā un zaļā plankumos. Katra no tām kliedza: es esmu, es biju. Rudenī atdzima vasaras audzelības drūzmā zudusī patība…

… Tika demonstrēts viens no dabas pamatprincipiem – izģērbšanās princips. Lai izdzīvotu, mums jākļūst vieglākiem. Mums nevajag nekam pieķerties. Drošību sniedz samazināšanās, jātop nebūtiskiem un caurspīdīgiem, lai pietiktu vietas jaunajiem. Vienīgi neprātīgie nebaidās no pārlēcieniem, kuros rodas jauna dzīvība…

…Dažas staltas, jaunas kļavas, aiz kurām bija aizslīdējusi saule, pārvērtās degošās lāpās, ēnainos skeletos ar kvēlojošu oreolu. Meži aiz šosejām arvien vairāk pieņēma kailo zaru pelēkumu. Pārējam izbalējot, sāka valdīt nīgrie, smailie skuju koki. Dienu pēc dienas oktobris veica savu izģērbšanas darbu, līdz pienāca mēneša pēdējā diena – joprojām skaidra, pietiekami skaidra, lai varētu spēlēt tenisu…

Skaisti un niansēti,  grūti pat saprast, kur rodas tik daudz metaforu par it kā vienkāršām un ikdienišķām lietām. Runa nav tikai par šo tekstu, ar tām piepildīta visa grāmata. Nemāku teikt, kā ar mākslinieciskajām vērtībām no literatūras kritiķu viedokļa, bet lasīšana sagādā patiesu baudu.

Iesāku oktobrī, bet pabeidzu tikai šovakar (ak, laika limiti).

Lasot par dabas izģērbšanās principu, veidojas kādas paralēlas domas salīdzināšanai ar cilvēkiem. Tas nedaudz atgādina caurmēra latvietim gluži atbilstošās līkās muguriņas un piesardzības principu – piedodiet, ka eksistēju, ka tikai kādam nepatraucēju… Par šo tēmu pirms dažiem gadiem samērā populārs bija, šķiet, Tehniskās universitātes studentu visnotaļ jautrais interneta projektiņš par Baltajiem Tēviem. Tas viss gan ir kaut kas gluži cits, kam nav nekā kopīga ar Apdaiku, vienkārši radās asociācijas no atsevišķās frāzes, šodien pārlasot pierakstīto.

Advertisements

One Response to Rudens noskaņas ar Džonu Apdaiku

  1. saprge says:

    turpinot
    “Lai izdzīvotu, mums jākļūst vieglākiem. Mums nevajag nekam pieķerties. Drošību sniedz samazināšanās, jātop nebūtiskiem un caurspīdīgiem, lai pietiktu vietas jaunajiem. Vienīgi neprātīgie nebaidās no pārlēcieniem, kuros rodas jauna dzīvība…”,
    tomēr gribu oponēt par tiem latviešiem.

    šķiet, ka vidējam latvietim visu laiku līdzi ir somas, pekeles un skaidu plašu sekcija, burkas ar gurķiem un kartupeļu maiss, albums un vismaz portatīvais dators.
    atteikties nozīmē sākt jaunu, bet no tā jau arī baidās.
    ja sāk, tad aiz izmisuma – karš, krīze, revolūcija, bads. kad jaunu burku un pekeļu vairs nav vai nepietiek visiem. kad pat pazemība un dirsā līšana neļauj tikt pie mantām un drošības.

    no skaidu plašu sekcijas un padomjlaiku dīvāna latvietis atsakās, pārceļoties uz reģipša geto ciematu Pierīgas purvā un nopērkot citu sekciju un citu dīvānu.
    vai arī tagad – ekonomiskā emigrēšana, lai varētu brīvi pirkt citas burkas un pekeles.

    vismaz pirms pāris gadiem, lasot diezgan daudz trimdas literatūras par karu un pēckaru, atradu tikai 1 romānu, kur nav zaudēto pekeļu sajūtas un skumju par sasistajām burkām, bet blandīšanās, lecieni un pārtapšanas vieglums – Anšlava Eglīša “Es nebiju varonis”
    toreiz aizdomājos un definēju – “Es nemāku tā aiziet vienā kreklā un vecās kedās. Man līdzi vienmēr ir mantu kastes.”

    nu, kaut kā tā. lai ieelpotu, jāizelpo. bet pazaudēt bail.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: