Pienenes un stakle

Vasara jau iet uz beigu pusi. Sākušies skaistie augusta mākoņi, pēc lielā vēja dārzā sakritušas lapas, kaut vēl gluži zaļas. Vietas tīrīšanas nolūkos pārskatot datoru atradu kaut ko optimistisku no pavasara. Pie sētas aug rinda ar lielām vecām kļavām, kuras par mājvietu un arī par uztura avotu izvēlējušies dažādi citi augi: uz divām bez selekcionāru ietekmes aug bērziņi (taisnības labad gan jāsaka, ka ap šo laiku tiem vairs neiet pārāk labi, jo kļavām pašām patīk patērēt barības vielas), bet viena koka staklē iekārtojusies pieneņu ģimene.

Pēkšņi sapratu situācijas kuriozitāti: stakle un Stakle. Šodien biju aizgājis uz Arsenālu, kurā atklāja latviešu mūsdienu fotomākslas izstādi. Gandrīz to pašu, ko pirms kāda laika Latvija rādīja Maskavā. Liela daļa bilžu jau zināmas no Maskavas kataloga un Intas Rukas nesenās personālizstādes. Pārlieku pārsteigumu nebija, ja neskaita Gunāra Bindes kolekciju no filmas “Hello Moscow”. Man neredzētas un ļoti labas bildes visās izpausmēs. Šeit arī iemesls, kādēļ šo izstādi pieminu – Inta iepazīstināja mani ar Alni Stakli, kuru līdz šim zināju tikai no darbiem. Viņa darbu saturisko pusi nemāku komentēt, jo īpaši labi nesaprotu mūsdienu moderno fotogrāfiju (cik zinu, ir pat tāds žanrs kā modernā ainava), tomēr tehniski tie neapšaubāmi bija kvalitatīvi izpildīti, kā arī interesanti noformēti, bet kā cilvēks viņš atstāja pozitīvu iespaidu, kaut īpaši parunāt nesanāca. Protams, kā izstādes aktīvā dominante noteikti bija Viļņa Vītoliņa lielformāta “100 istabas”. Viņa bildes vienmēr ir ļoti interesanti aplūkot gan no situācijas inscenējuma, gan smalkās detaļu izjūtas aspekta. Prieks par to, ka tik daudz tintes un papīra kādreiz tiek izlietots arī labu darbu pavairošanai. Ja ir laiks, noteikti iesaku apskatīt, jo ne katru dienu Rīgā notiek kvalitatīvas latviešu fotomākslinieku izstādes, pie tam vēl ar tik plašu vērienu kā Arsenāla zāle. Vēl jo vairāk vērts izrādīt cieņu autoriem, kuri bijuši tik altruistiski un nodrošinājuši šo notikumu par baltu velti. Laikam krīze tiešām beidzot sasniegusi mūsu kultūru, ja autoriem darbi jārāmē un jādod izstādei pat bez simboliska honorāra.

Jāmēģina atlikušajās pāris dienās vēl paspēt uz Jāņa Deināta izstādi “Mākslas telpā”. Savukārt, tiem, kuri nav bijuši, silts ieteikums noteikti apmeklēt Strenču kolekcijas izstādi Fotomuzejā! Patiesi ir vērts!

Pienenes-12Tā kā stāsts patiesībā bija par pienenēm, šeit arī neliela pavasara cerību deva šajā krīzes skartajā laikā. Politiski raugoties, tās šķiet kā vēl nesenā pagātnē plaukstošā Īrija uz Eiropas savienības rumpja, bet cik ļoti patīkamāk būtu, ja tā patiesībā izrādītos Latvija:). Tomēr, tā kā nekas nav mūžīgs, varbūt arī ir labi, kā ir.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: