Gaisma

Fotografējot vēl neviens nav atklājis neglīto. Toties jo daudzi – pateicoties fotogrāfijām – atklājuši skaisto…” Šis samērā pretenciozais teksts, ko Sjūzena Sontāga raksta savā grāmatā “Par fotogrāfiju“, manuprāt lielā mērā ir patiesīgs un raksturo lietu kārtību attiecībā uz fotogrāfiju. Ar šo gribēju sākt pārdomu sēriju par lietām, kas saistītas ar attēliem, kā es tās redzu un saprotu. Par iespējām un sajūtām, kādas sniedz fotografēšana, vai, tieši otrādi, lietām, ko nevar atrisināt fotogrāfiskā ceļā. Kā par tehniskajām, tā arī emocionālajām. Noteikti neiznāks nekas secīgs un tas arī nav mans mērķis. Mēģināšu apskatīt lietas dažādos rakursos, atkarībā no tā, kas šķitīs tam brīdim aktuāls.

Gaisma

Šoreiz nerunāšu par attēla sižetu, ideju, projekta koncepciju vai citām tikpat augstām lietām. Tēma, ar ko gribēju sākt, ir gaisma. Gaisma fotogrāfijā ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas nosaka attēla kvalitāti. Gaisma kā radošs instruments, gaisma kā izteiksmes līdzeklis, gaisma kā noskaņas radītāja, gaisma kā kvalitātes kritērijs. Dabiskā gaisma un mākslīgā gaisma. Protams, no tehniskā viedokļa pats pamats ir eksponēšanas prasme un pareizas ekspozīcijas noteikšana, bet arī tā galvenokārt ir saistīta ar gaismas kvalitātes novērtēšanu.

Fotografējot reizēm pieķeru sevi pie grēka, ka mēģinu iemūžināt kadrā gaismu. It īpaši dabā. Reizēm, bildējot prieka pēc, pats sižets var būt gluži formāls, šķiet svarīgāk, lai tur būtu jūtama gaismas klātbūtne. Gaisma sejā, gaisma rasas pilienā uz zāles stiebra, gaisma mežā, gaisma sniegā, gaisma ūdenī, gaisma no loga ailes vai gaisma no mēness ziemas naktī, gaisma caur smoga radīto dūmaku, vai gaisma rīta miglā. Gaismas raksturs nosaka uzņemamā notikuma un tātad arī kadra noskaņu: vai tā ir klaja un spilgta, mākoņu vai drapēriju kliedēta, noslēpumaina klusināta, vairāk nojaust ļaujoša kā atklājoša, tieša, atstarojoša, no tāluma nākoša, virsgaisma vai no apakšas izspīdoša. Jebkuru gaismu var izmantot, būtiski ir saprast, kādu raksturu tā veido un kādus ierobežojumus rada kameras iespējas. Parastā problēma, kuru vēl neapzinās tie, kuri ir fotografēšanas sākumā, ir pārāk spilgtā gaisma, ko dod saule dienas laikā. Tā šķiet ļoti patīkama, jo, darbojoties ar kompaktkamerām (vai, ja ambīciju jau sākotnēji ir vairāk, spoguļkamerām) automātiskajā režīmā, bildes sanāk spilgtas, īsā apgaismošanas laika dēļ nerodas problēmas ar izsmērētiem kadriem, pat ar zemas gaismasspējas objektīviem fokusēšanās ir ātra. Vienīgā nelaime – parādās izdegušas vietas gaišajās un pilnīgi melnas zonas ēnu daļās, ko grūti nesodīti datorā izlabot. Tas ir faktors, kura dēļ pieredzējuši fotogrāfi, ja nav pietiekamu palīglīdzekļu gaismas kontrolei, labprātāk izvairās no uzņemšanas spilgtā gaismā, vai, ja to dara, tad skaidri apzinās, ko tieši no šīs gaismas viņi grib “paņemt”. Bet šeit jau atkal sākas stāsts par eksponēšanu un pieejamo gaismas diapazonu, ko šajā reizē nemēģināšu apspriest. Ne velti dabas (tas attiecināms tikpat lielā mērā arī uz urbāno ainavu)  fotogrāfu žargonā ir termins “zelta stunda”, kas ir laiks no rīta un vakarā pusstundu pirms un pusstundu pēc saules lēkta un saules rieta (tas gan ir samērā relatīvs diapazons, jo dažādās ģeogrāfiskā platuma joslās šis laika posms var būt atšķirīgs). Šajā laikā gaismas intensitāte ir daudz zemāka, kas dod iespēju panākt niansētu smalku attēlu bez “izkritumiem” un ar mīkstām ēnām. Protams, ja bildē pretgaismā, tad pat saulrietā kontrasts ir pārāk dramatisks un droši vien būtu jāņem palīgā pārejas (graduated) filtri. Fotografējot dabā dienas laikā, ja nav iespējas lietot atstarotājus un/vai zibspuldzi, veiksmes gadījumā ļoti labs palīgs gaismas izlīdzināšanai var būt balti, saules apspīdēti mākoņi, kuri darbojas kā milzīgs mīkstinošs atstarotājs. Arī kontrastainu gaismu var izmantot, ja ir vēlme panākt dramatisku efektu, piemēram, uzņemot portretus vai pastiprinot efektu depresīvas vides attēlojumā.

Ir arī visu sabojājošā, plakanā, melnas ēnas veidojošā  gaisma no iebūvētās zibspuldzes, kas spēj iznīcināt jebkuru kadru un noskaņu. Protams, izmantojot piegaismošanai, arī tā var būt palīdzīga, bet pārsvarā tā acīm redzami tiek izmantota nelaikā un nevietā.

Visērtākais līdzeklis darbam neapšaubāmi ir kontrolētā  studijas gaisma, kurai var nomērīt temperatūru, saregulēt diapazonu un gaismas krišanas virzienus. Tomēr tas, diemžēl, ir izmantojams visai ierobežotos gadījumos, tādēļ vienalga ir jāskatās un jāpēta pieejamā gaisma dažādās situācijās, jābildē un jāizdara secinājumi. Šādi vingrinājumi ātri vien noved pie noderīgas pieredzes ātrai gaismas novērtēšanai, kas palīdzēs bez kavēšanās saprast, ko no sava fototehnikas arsenāla konkrētajos apstākļos var un ko vairs nevar iegūt. Tas ir svētīgi arī no tā aspekta, ka pie šīs darbošanās katrs ir spiests apgūt savu instrumentu, lai nebūtu jādomā , bet gan ko es gribu/varu uzņemt, jo negribētos pat apspriest variantu: “es vienkārši knipsēju – kā sanāks, tā būs”.

Lai nebūtu pavisam garlaicīgi, pievienoju pāris bildītes no pagājušās nedēļas izbraukuma “zaļumos”, kuras varētu raksturot kā formālas bez kādas īpašas un dziļas nozīmes. Pavisam vienkārši sižeti uzņemti pie lauku mājas pievakares gaismā.

Gaisma_lapa

Gaisma_celms

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: