Pagājušās nedēļas otrajā pusē ar ģimeni pabijām dažās Kurzemes vietās: Mērsragā, Rojā, Jūrkalnē. Pirmo reizi pēdējo mēnešu laikā uz brīdi pārņēma sajūta, ka ir iestājies miers, nekur nav jāsteidzas, viss, kas saistīts ar ikdienas steigu, aizbīdījās gandrīz nesaredzamā tālumā. Mērsragā īsti mierīgi nav nekad, jo, manuprāt, tā ir vieta, kur mīt visvairāk odu (un arī aklo dunduru) uz vienu kvadrātmetru. Tomēr krasta ainava ir tradicionāli skaista, kaut vakara saulriets gluži netrāpa jūrā. Pievienoju dažus banālus kadrus no notikumu vietām.
Šeit odus neredz un ūdenszāles nejūt, tā kā atliek tikai saulriets…
Mērsraga akmeņainā pludmale nedaudz atgādina jūru pie “Mantiņiem” Vidzemes jūrmalā
Diena pie atklātās jūras Jūrkalnes tuvumā bija neticami patīkama izteiktā miera dēļ: pie jūras neviena cilvēka, (arī neviena oda!), mašīnu uz Ventspils–Liepājas ceļa ļoti maz un tās pašas pārsvarā lietuviešu, arī mežā maz ogotāju, vienīgi piemēslots gandrīz tikpat dūšīgi kā Rīgas apkārtnē. Pirmo reizi piedzīvoju to, ka pie atklātas jūras ir gandrīz pilnīgs bezvējš. Pēcpusdienā gan lietas sāka iet uz slikto pusi un saņēmām arī savu lietus normu.
Līdz tam mīlīgā pludmale var izskatīties arī gluži draudīgi, ja lietus pienāk pārāk tuvu.
Tomēr, lai tas nebaida – ja ir atvaļinājums un spēks saņemties tik tālam ceļam, darba dienās tur var patiesi netraucēti atpūsties.
