Katrā ģimenē vai jebkurā vairāku cilvēku ilgākas kopā uzturēšanās gadījumā veidojas nosacīti ieradumi darīt kādas lietas noteiktā secībā un pēc noteiktiem principiem. Tās tiek sauktas arī par tradīcijām. Sliktas vai labas, no malas bieži nesaprotamas, tās ir tendētas kļūt par ļoti noturīgām darbībām. Patiesībā tās ir ārkārtīgi svarīgas kopā būšanas noturības veicināšanai un, kas lielākajai cilvēku daļai būtiski – stabilitātes sajūtas radīšanai. Tradīcijas veidojas, pastāv un tieši ietekmē mūsu dzīvi, neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam vai negribam atzīt. Tas šķiet līdzīgi kā ar kriminālromānu lasīšanu, par ko lasīju kāda rakstnieka (kura tieši, gan neatceros) izteikumu, ka cilvēki dalās divās daļās: vieni, kuri lasa kriminālromānus, un otri, kuri to slēpj. Varbūt nedaudz pārspīlēti, tomēr virziens neapšabāmi precīzs. Tradīcijas veidojas it visur: vai tās ir kopīgas ikdienas pastaigas ar sunīti, kopīgi iknedēļas/ikmēneša sabiedriskās ēdināšanas vietu apmeklējumi, ikgadējie braucieni uz N-vietu, došanās uz draugu/radu jubilejām noteiktos datumos, vai radu pūļu saieti kapusvētkos.
Mūsu ģimenei viena no šādām tradīcijām (ko var saukt arī par tradīciju ciklu) ir gatavošanās Ziemassvētkiem: mēģinām savlaicīgi domāt par dāvaniņu gatavošanu, kopīgi braucam pēc eglītes uz Tērvetes mežiem (pie viena allaž apmeklējot arī Tērvetes vienīgo kafejnīcu “Sprīdīšu” mājās un “Sprīdīšu” mājas saimnieci Rapas kundzi), kopīgi rotājam eglīti, dodamies uz Ziemassvētku dievkalpojumu Torņakalna baznīcā. Pēc tam nāk Ziemassvētku vecītis, kurš pieprasa dzejolīšus/dziesmiņas dāvanu saņemšanai, kas neapšaubāmi ir bērnu lielākais prieks šī pasākuma sakarā, absolūti neņemot vērā to, ka viņiem sen jau zudušas ilūzijas par reāla Ziemassvētku vecīša eksistenci, un, protams, neticami garšīgās Ziemassvētku vakariņas ar tām piederīgajiem kāpostiem un karbonādi (iespējams, ka šajā brīdī nedaudz krampjaini saraujas Kaspars Krampis, kurš sācis mēģinājumus iet veselīgas ēšanas ceļus:) un miljoni veģetāras pārtikas piekritēju). Droši vien ir jāēd veselīga un sabalansēta pārtika, bet Ziemassvētku vakarā šie noteikumi mūsu mājā nedarbojas!
Var jau teikt: “Ak, visi šie mietpilsoniskie ieradumi!” Tā droši vien ir, bet domāju, ka šāda mietpilsonība ir pozitīva: cilvēkiem veidojas papildu emocionālā saikne, kas palīdz nenonākt bērniem uz ielas, vai, nelīdzsvarotu attiecību rezultātā, meklēt laimi citā vidē vai ar citiem līdzekļiem.
Savas mājas eglītes rotāšanai mēs neizmantojam stikla bumbuļus vai elektriskās lampiņas, bet mēģinām gatavot rotājumus paši. Netālu no mājām pastaigas laikā atradām dažas noderīgas lietiņas šīgada Ziemassvētku eglītei. Ļoti skaisti un krāsaini, pietiekami maziņi un pilnīgi dabīgi. Šie, šķiet, tiek saukti par paradīzes āboliem. Pagaidām tie rotā virtuves palodzi, tomēr drīz pārceļos drošākā vietā, lai sagaidītu Ziemassvētku laiku.
