Kliņģerīte sniegā

Tā kā pa dienu sanāca liela steiga, nepaguvu ievietot vēl vienu pirmā sniega bildīti, tomēr domāju, ka šī kaut vai dēļ attēlā redzamā objekta varonības ir pelnījusi iegūt kādu stūrīti dienasgrāmatas lappusēs. Pirms vairākām dienām blakus mājas mazdārziņā uzziedēja kliņģerīte. Jāteic, ka nevienu brīdi tā neizskatījās svaiga, šķiet, reizēm puķēm gadās piedzimt uzreiz vecām un savītušām. Tā kā šajā gada laikā tur praktiski vienmēr ir ēna, gaidīju kādus īpašākus laika apstākļus, lai to nobildētu. Izrādījās, ka tam bija jānotiek šodien. Rezultāts varētu pavilkt uz kādu divdomīgu un žēlabainu Ziemassvētku apsveikuma kartiņu.

 

Pirmais sniegs

Prieks, kad krīt pirmais sniegs! Pirms kāda brīža vēl tā bija tikai kaut kāda neizprotama draņķība, kas gāzās lejā vēja dēļ gauži slīpi. Tagad tas jau ir SNIEGS, kas pārklāj pavisam nesasalušo zemi, kā dēļ droši vien uz neilgu laiku. Tomēr vismaz pagaidām patīkami, ja nedomā par to, ka jādodas uz ielas darba lietās.

Pirms brīža vēl dārzs izskatījās šādi (tagad, kamēr rakstu, jau viss kļūst pavisam balts):

 

Vēlreiz etiķkoks

Eiķkoks, kurš aug mājas dienvidu pusē.

Lai nebūtu jārunā tikai par skumjām lietām, šajā ierakstā kaut kas optimistisks un, iespējams, kādam arī noderīgs. No intereses par etiķkoku laikam vaļā netikšu, tādēļ nolēmu, ka par to jāuzraksta vēl kaut kas. Atslēgvārds “etiķkoks” (un visi iespējamie vai neiespējamie tā atvasinājumi) ir absolūti nepārspējams līderis  manas dienasgrāmatas atrašanā ar Google-s mammas palīdzību. Spriežot pēc aktivitātes, tas interesē daudz Latvijas iedzīvotāju un, jāsaka, ne bez pamata. Tas ir ļoti skaists visu cauru gadu. Vasarā zaļš, ar Latvijai neraksturīgi eksotiskas formas lapām un skaistām ziedu vālītēm (kuras tam saglabājas krāsainas visu ziemu). Uz rudens pusi tas iegūst visdažādākās sarkanīgās un dzeltenīgās nokrāsas. Aug ātri un ir ļoti kupls. Ja ir kāds koks, kurš vairojas kā nezāles, tad šis ir tas gadījums – ja pavasarī laikus neapgriež jaunos dzinumus, tas viena gada laikā var sakrāt milzīgu audzi ar ārkārtīgi sarežģītu un plašu sakņu sistēmu. Vislabāk, ja to stāda tur, kur tam apkārt ir zālājs, jo tad, pļaujot zāli, tiek ierobežota arī paša koka “izvēršanās”. Ja atstāj tikai vienu stumbru, tas aug samērā garš un spēcīgs, ja stumbru ir vairāk, tas veidojas kā krūms (un tad jāskatās, cik plašu lapotni ir vēlēšanās atstāt neapgrieztu).

Vietas ziņā nav izvēlīgs, tomēr tam noteikti nav iebildumu pret saules gaismu.

Patiesībā tā stādīšanai pietiek ar kādu saknes gabalu, jo, ja vien tā tiks zemē, jau nākamajā gadā būs pirmie dzinumi. Manuprāt stādīšanas laikam nav īpašas nozīmes, jo zinu gan pavasarī gan rudenī stādītus kokus, kuri izaug neatkarīgi ne no kā. Jārēķinās uz pārsteigumu, ka pēc iestādīšanas tas uzreiz nometīs visas lapas. Tas nenozīmē, ka koks ir nokaltis, vienkārši enerģija tiek koncentrēta uz izdzīvošanai būtiskākām lietām – sakņu nostiprināšanai. Kādai noteiktai augsnei, manuprāt, īpašas nozīmes nav, jo esmu redzējis tos augam dažādās vidēs, būtībā svarīgi, lai ir melnzeme, nevis dolomīta pamatne :-) . Kaut arī asnus tas dzen arī pa bruģa starpām.

Etiķkokam ir skaistas vālītes, kuras saglabā krāsu arī ziemā

Iespējams, ka stāstu kaut ko nepareizi un kādi izglītoti dārzkopji šajā brīdī sāktu uz mani kliegt, bet mana pieredze ir šāda. Katrā gadījumā varu tikai ieteikt tādu ieviest, ja vien pietiek vietas. Prieks būs garantēts!

Šim pagaidām ir pieci gadi un nekas, izņemot lieko dzinumu nogriešanu/izraušanu, tam nav darīts.

Svētdienas rīts

Šorīt mani uzmodināja telefona zvans ar ziņu, ka atvestas zemenes. Vakar bija sarunāts, ka varēsim iegūt tās ļoti garšīgas un pietiekamā daudzumā sagatavošanai ziemai, nemēģinot meklēt nakts tirgū. Izrādījās, ka nebija melots un tagad mums ir trīs kastes ar brīnišķīgām ogām. Sandrai un bērniem tās garšo svaigi sarīvētas, pievienojot nedaudz cukura un sasaldējot mazās kārbiņās, ko pēc vajadzības iespējams atsaldēt ziemā, iegūstot svaigu zemeņu garšu un smaržu arī tad, kad ārā snieg.

Bija pārāk agrs un pārāk maz gulēts, lai sajustos mundrs, tādēļ izlēmu, ka būs miegains rīts. Un laisks! Brokastošu, lasīšu grāmatu un nekur nesteigšos. Atvēru terases žalūzijas un ieraudzīju negaidītu ciemiņu, kurš visdrīzāk ieradies naktī – pie etiķkoka grīšļos sapinušos balonu:

Ciemiņš Nr.1

Domāju, no kuras korporatīvās ballītes šis cipariņš ir nomaldījies un kas ir bijis rakstīts uz otra, vai varbūt tādu ir bijis vairāk. 10 gadu, 15 gadu, kādas ir jubilejas, kuras tiek svinētas? Melnā krāsa liek domāt, ka tas nav no bērnu dārza svētkiem. Arī vārnām tas nešķita īpaši aizraujošs, viņas labāk dzenājās ar suni pa dārzu, taisot troksni ar savu ķērkāšanu.

Priekšpusdienā izlasīju atlikušās divsimt lappuses no “Pūķa ķērāja” un nedaudz sabēdājos, kā parasti vienmēr pēc kaut kā laba beigām. Ļoti spēcīga grāmata, kura liek aizdomāties par dažādajiem cilvēku likteņiem un mūsu pašmāju ņerkstētājiem. Līdz šim neko daudz nezināju par Afganistānu, kurā gandrīz pats reiz nonācu pateicoties Padomju varas laipnībai, un to, kas īsti tur notika (un notiek vēl tagad). Grāmata nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem, tomēr uzrakstīta ārkārtīgi emocionāli un no afgāņu skata punkta caur galvenā varoņa pārdzīvojumiem parādot arī to bezcerību, kāda piemeklē mazas tautas, ja tās gadās pa ceļam uz lielo puišu rotaļu vietām. Grāmatā šo pārdzīvojumu raksturo retoriski uzdotais jautājums, par to, vai tiešām Afganistāna ir nolādēta zeme? Gribas jautāt to pašu par Latviju, jo scenāriji ir līdzīgi: vietējie cilvēki ar visām iespējamajām metodēm tiek sanaidoti aneksijas laikā un tiek kūdīti arī pēc tam, kad valsts it kā formāli ieguvusi neatkarību un pašnoteikšanos. Vai tas tiek realizēts caur iekšējās etniskās nevienlīdzības veicināšanu kā Afganistānas gadījumā, vai inspirēts no dažādajām citu valstu veidotajām un atbalstītajām struktūrām kā Latvijas gadījumā, mērķis ir viens un tas pats – jezuītiskais piegājiens par skaldīšanu un valdīšanu (un kontroli), vienalga, vai tas balstās uz reliģiskiem saukļiem, vai demokrātiskiem cilvēktiesību lozungiem. Vienīgi Latvijas gadījumā ir daudz grūtāk tik fatāli sanaidot cilvēkus, jo viņi ir izglītotāki un ar mērenāku temperamentu. Vai varbūt pēc tik ilgas “viesaudzināšanas” vienkārši ir bailīgāki?… Katrā ziņā ļoti gribas ticēt, ka mēs vairs nekad nenonāksim pie nepārvarama savstarpējā naida un cilvēku masveida iznīcināšanas!

Rudens metamorfozes

Vakar spīdēja saule un brīžiem nedaudz uzlija lietus. Pa studijas logu tas izskatījās krāsaini un garšīgi.

Šodien snieg pirmais sniegs. Dārzs tas pats, bet skats pa logu pilnīgi citāds un sajūtas atšķirīgas. Blakus, studijā, bērni mācās ģitārspēli, akustiskās ģitāras klusās skaņas saplūst ar sniega mierīgo krišanu. Virtuvē smaržo kafija un ir brīvdienas sajūta…

Šodien Daigām vārda diena un, spriežot pēc visām pazīmēm, kādam Guntaram arī dzimšanas diena. Apsveicu jūs ar pirmo sniegu un novēlu izbaudīt šo sestdienu ar mīļiem cilvēkiem, patīkamām smaržām un veļu laikam atbilstoši bagātīgi klātiem galdiem!

Etiķkoks

Mums dārzā aug etiķkoks. Neticami skaists, pie tam arī ārkārtīgi ražīgs. Tam visapkārt katru gadu izaug vesela audze ar bērniem, kurus labprāt atdotu kādam, kuram ir vēlēšanās iegūt savā dārzā ko līdzīgu. Ja paskatās uz to šajā karstajā vasaras laikā, rodas sajūta, ka atrodies kādā dienvidu zemē. Rudenī tas kļūst koši daudzkrāsains, bet ziedu vālītes pat ziemā saglabā krāsu.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 771 other followers