Sākšu no sākuma. Pirms gada (droši vien patiesībā tas bija vēl senāk) biju kārtējā arhitektu biroja “Sarma&Norde” kinolektorijā, kuru tajā reizē vadīja Ieva Kolmane. Šķiet, ka šis pasākums ir atstājis uz mani vispaliekošāko iespaidu, kaut arī jebkura no cikla lekcijām ir ļoti laba. Varbūt tēma aizskāra, varbūt Ieva Kolmane prata ieinteresēt, nezinu. Tajā reizē viņa stāstīja par Tolkīnu, par absurdiem un nonsensiem. Par lietām un to nosaukumiem, par vārdiem un nevārdiem, par jēdzieniem un to relatīvo nozīmi. Par to, kā veidojas vai neveidojas valoda, atkarībā no tā, vai vārdu jēga tiek vai netiek akceptēta. Par to, ka ir svarīgi, lai vismaz divi cilvēki vienojas, ka šis vārds tagad apzīmēs to, kā es esmu izlēmis saukt šo lietu vai priekšmetu. Kā mainās lietas funkcijas, ja vien ir iespējams vienoties, ka tas, kas līdz šim ir saucies vienā vārdā, tagad aizvietos un nozīmēs pavisam citu. Piemērs, ko katrs dzīvē ir piedzīvojis. Esam pazaudējuši šaha figūru, piemēram, torni. Tā vietā uzliekam kādu vīna korķi un vienojamies, ka tas tagad ir tornis. Un viss darbosies un nevienam nebūs brīnums, ja šis korķis arī uzvedīsies kā tornis, jo tas būs sarunāts.

Kas šķiet daudz problemātiskāk, ir situācijas, kad par šo izmainīto uzvedību citi netiek informēti. Tajā brīdī mēs varam tikt pārsteigti un nonākt nesaprašanā, kas notiek. Tajā pat šaha spēlē radīsies juceklis, ja zirgs pēkšņi nebrīdinot pārņems laidņa funkcijas un sāks dragāt pa diagonālēm lielos attālumos. Pretinieks un skatītāji to noteikti neatbalstīs, jo ar viņiem tas nebūs saskaņots. Tas pats attiecas arī uz pilnīgi normālām ikdienas lietām. Piemēram, ja lielveikals SKY pēkšņi nevienu neinformējot, savos samērā gaumīgi iekārtotajos veikalos ar jau tik ierasti augstajām cenām, pārietu uz zemas kvalitātes un zemu cenu preču tirdzniecību uz paletēm. Nedomāju, ka viņi varētu ilgi darboties. Jo strādā konkrētais tēls, kuru akceptē tie, kuri grib saukties par viņu klientiem, proti, maksātspējīgākā iedzīvotāju daļa, kura neuztraucas par to, vai maize šajā veikalā maksā 50 santīmus vai latu, un kuriem ir svarīga piederības sajūta šim turīgo klubiņam, kas uztur dzīvu arī viņu sajūtu par pašu nozīmību.

Šoreiz mans stāsts ir par pirmo, laimīgo, gadījumu, kad divi ir vienojušies un viss notiek, kā paredzēts. Gandrīz pusceļā starp Vestienu un Bērzauni, kādā sānceļā ieraudzīju māju, pie kuras savu otro dzīvi bija ieguvusi vecā labā padomjlaiku metāla maizes kaste. Tagad tā, nosaukta par pastkastīti, bija droši piestiprināta stabam, lai vētras to neaizpūš ar ikdienas avīzīti vai kādām radu vēstulēm vēderā. Uzreiz nepiestājām nobildēt, tomēr man bija tāds nemiers, ka sarunāju ceļabiedrus pēc saulrieta bildēšanas pie Kāla ezera vēlreiz tur atgriezties.

Interesanti, ka īsajā brīdī, kamēr biju izkāpis nofotografēt objektu, mājas durvīs parādījās pilnībā saģērbusies tantīte ar metāla grozu rokā un braši devās mūsu virzienā. Paskaidroju, ka gribu tikai nobildēt viņas skaisto pastkastīti, ja vien nav kādu iebildumu. Izrādījās, ka latviski sarunāties nebija nekādu iespēju, tomēr, pārejot uz krievu valodu, saruna veicās gluži labi. Tante pastāstīja, ka domājusi, ka esam atveduši zivis. Pēc tam noskaidrojās, ka zivis viņai ved no Ventspils!? Prasīju, kur šeit ekonomiskais pamatojums, tomēr viņa nezināja teikt un noteikti arī neinteresējās. Viņai vajadzēja vienīgi zivis. Uz atvadām palūdzu atļauju nofotografēt arī viņu pašu, par ko viņa sasmējās un pajautāja, kā varēs dabūt bildītes un piedāvājās pat samaksāt.

Vakar (patiesības vārdā jāraksta, ka jau aizvakar, jo kultūrmasu pasākums ar Valmieras teātra apmeklējumu neļāva šo vakar nopublicēt) saņēmu pārsteigumu no TELE2. Negaidīti, bet patīkami. Cīņa par klientiem acīmredzami ir kļuvusi ļoti pamatīga. Pirms atvēršanas gan kādu brīdi bija bažas, vai tur nebūs ieslēpta kāda radioaktīva meteorīta atlūza.

Esmu LMT klients jau kopš tā dibināšanas un atceros, ka tajā laikā lietošanai noderīgs bija paliela izmēra Motorola izstrādājums, uz kura radiatora pēc 15 minūšu sarunas varēja cept olas. Toreiz tā bija vienīgā iespēja nepastarpināti sazināties ar ārvalstīm. Šobrīd situācija ir pilnīgi cita un LMT sen vairs nav vienīgais pakalpojumu piedāvātājs, tomēr līdz šim man nav bijis pamata mainīt šo iesīkstējušo ieradumu, jo LMT nosacījumi ir ļoti draudzīgi.

Tomēr man patiess prieks par jaukiem piedāvājumiem. Šis pārsteigums, kuru saņēmu, varētu sekmīgi piedalīties MAP-Antalis konkursā par labāko tiešā mārketinga materiālu (nezinu, vai gūtu panākumus arī pie LADC), jo izveidots ļoti godprātīgi: pārdomāts piedāvājums, kvalitatīvi materiāli un izpildījums, un pat kāds tūlītējs garšīgs labumiņš.

Ar šo gribējās padalīties, jo droši vien ne visi tādus saņems, bet kvalitatīvi darbi, kuru pēdējā laikā Latvijas reklāmā parādās tik maz, ir pelnījuši, lai par tiem uzzinātu. Varbūt arī citus klientus tas pamudinās pārdomāt un mēģināt veidot kaut ko klientus prom negrūdošu. Jo var gadīties, ka tas pat neizmaksā īpaši dārgāk, vienīgi prasa nedaudz vairāk cieņas pret sevi un saviem klientiem.

Ho-ho-ho, jau kādu brīdi gaidīta, bet vienalga pēkšņi, šonakt ir parādījusies Lightroom 4 beta versija. Prieks par uzlabojumiem, to solās būt daudz. Ne visi visiem interesanti, tomēr ir arī būtiski visiem.

Nedaudz par jaunumiem (gatavajā versijā tādu noteikti būs krietni vairāk).

Būtiski pārstrādāts Develop modulis, daudz vairāk iespēju lokālai apstrādei: ieviesta Highlight/Shadows regulēšana, baltā balansa ota krāsu temperatūras labošanai atsevišķās attēla daļās, iespēja lokalizēti veikt trokšņu mazināšanu/regulēšanu un novērst moiré efektu uc.

Iekļauti divi jauni moduļi "Map" un "Book"

Tiem, kuri rūpējas par ģeogrāfiju, iespēja organizēt savus attēlus pēc uzņemšanas vietas, jo tagad izveidots pat atsevišķs modulis “Map“, ja kamera aprīkota ar GPS uztveršanu, tad to iespējams atļaut automātiski.

Otrs jaunais modulis ir “Book“ savu fotogrāmatu izveidei ar jau programmā iekļautiem vai pašu veidotiem salikuma variantiem. Tiek piedāvāta iespēja publicēt savas grāmatas Blurb (kas bija pieejams arī LR3, vienīgi ar atsevišķu spraudni), kā arī saglabāt to vienkārši kā pdf.

Tas, kas līdz šim jūtami pietrūka atšķirībā no Photoshop, ir softproof funkcija. Tagad jaunajā versijā tā beidzot ir iekļauta. Tiem, kuri drukā no Lightroom uz sava tintes printera, šī ir pilnīgi nepieciešama lieta drukājot atbildīgākus darbus.

Vēl patīkami uzlabojumi arī video sadaļā, ieskaitot to, ka ir beidzot arī kādas nebūt videokorekcijas iespējas.

Beta ir bezmaksas versija, kura darbosiem līdz martam (domājams, marta beigām), kad paredzēta pilnvērtīgas LR4 parādīšanās tirdzniecībā.

Tiem, kuri grib pamēģināt šo jau tagad, to var lejuplādēt šeit. Vienīgi gribu piebilst vienu slikto ziņu – iepriekšējie Lightroom katalogi šoreiz beta režīmā nav importējami. Tas nozīmē, ka pilnvērtīgai pārejai jāgaida gatavo programmas variantu. Bet iemēģināšanai, ja vien ir kāds brīvs gigabaits datorā, noteikti iesaku!

Gandrīz aizmirsu – vēl viens jaunums – beidzot arī Lighroom piedāvā iespēju nosūtīt attēlus arī e-pastā:)!

Šis gads ir bijis neparasts. Ne tikai tādēļ, ka pirmo reizi Latvijā notika ārkārtas vēlēšanas vai tika nomainīti diktatori  dažādās valstīs, ir mirušas dažādas politiskās, tehnoloģiju un kultūras leģendas, precējušies karaļi un krituši politiķi. Pavisam tepat un personīgi, domāju, katram ir savi pavisam personīgie prieki un bēdas, ceru, ka vairāk tomēr ir prieka!

Tieši pirms gada 1. janvārī trijos naktī Jūrmalā izskatījās kā seno laiku ziemas pastkartēs

Šis ir gads, kurš sākās tik balts, bet kura beigās dārzos zied rozes, atraitnītes un sniegpulksteņi un sniegu varam redzēt tikai sporta pārraidēs no slēpošanas sacensībām..  Šogad nedaudz tika ietaupīta Ziemassvētku sajūta ārpusē, bet šie tomēr ir svētki, kuri katram vai nu ir vai nav, neatkarīgi no sniega daudzuma aiz loga.

Mēģinot pārdomāt, ko gribētos paturēt no šī gada, ir skaidrs, ka tās ir sajūtas un attiecības. Labās sajūtas no gada garumā notikušā un piedzīvotā. Attiecības ar saviem mīļajiem cilvēkiem, kā arī ar šogad jauniepazītajiem.

Spilgtākie notikumi? Grūti uzreiz visu atcerēties, jo cilvēkiem mēdz piemist šāda  problēma, un es pat nemēģināšu izcelties. Notikumi vienmēr apvienojas ar cilvēkiem, kuri tajā iesaistīti. Tādu šajā gadā ir bijis daudz. Gan ikdienas darbos, gan brīvākos brīžos. Darbs “PieGALDA” devis iespēju iepazīties ar jaukiem cilvēkiem gan Rīgā, gan citur Latvijā. Ar prieku atceros braucienu pie trīs brīnišķīgām dāmām uz Kuldīgu, kuras gatavoja savus īpašos ēdienus. Bet tādos gadījumos vienmēr klāt nāk pievienotā vērtība, ko sniedz šie cilvēki – viņu stāsti. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ aizsākām savu projektu “Garšīgā Latvija”, (kuram gan šajā gadā neatlika daudz laika). No vienas puses ēdieni, ēšanas un galda klāšanas tradīcijas, no otras – saimnieču un saimnieku stāsti par pieredzēto un piedzīvoto.

It kā ar darbu sakarā – “Digital Guru” dabas foto plenēri visa gada garumā. Tomēr tas noteikti ir vairāk prieks par iespēju tikties ar jaukiem cilvēkiem. Esam pabijuši dažādās Latvijas vietās, izbaudījuši īstu, kārtīgu ziemu, skaistu, nedaudz pavēlu pavasari, karstu vasaru un patīkamu rudeni.

No personīgajām atmiņām noteikti visspilgtākās atmiņas ir par pavisam neilgo sudrabkāzu ceļojumu uz Igauniju. Par to gribēju kaut kad uzrakstīt arī atsevišķi, lai padalītos arī ar citiem par jaukajām vietām un cilvēkiem, ko redzējām un satikām. Interesanta sakritība, šobrīd paralēli rakstīšanai skatos ikgadējo “Likteņa ironiju”, kas ir tikpat garšīga un baudāma kā vecs konjaks, bet Sandra pēc Haapsalu mākslas galerijā iegūtās receptes gatavo Jaungada cienastam aveņu ruleti. Arī tās pieder pie šī gada skaistajām izjūtām, jo baudot šo kūku, vienmēr atceros jaukos un atsaucīgos cilvēkus, kurus satikām Igaunijā.

Samērā reti sanāk apmeklēt kultūras pasākumus. Tomēr no redzētā ir kaut kas, ko gribu īpaši izcelt – viena no izcilākajiem ģitāristiem Al Di Meolas koncerts Latvijas Nacionālajā operā. Varētu teikt, ka notika brīnums, jo mājās runājām, ko no mūziķiem gribētos redzēt klātienē un kas šķita nereāli. Manas ātrumā nosauktās vēlēšanās bija Jesse Cook un Al Di Meola. Un nepagāja pat divas nedēļas, kad saņēmu vārda dienas dāvanu ar biļeti uz Meolas koncertu tepat Rīgā!

Varētu uzskaitīt vēl daudz ko, tomēr, ne to var aprakstīt, ne arī kādam pietiktu pacietības to lasīt:).

Tādēļ no sirds vēlu visiem veiksmīgu un laimes brīžiem piepildītu Jauno gadu! Bet mēs, lai gada aplis būtu noslēdzies,  dosimies vērot karadarbību un sagaidīt  Jauno gadu Jūrmalā, vietā, ar kuras fotogrāfiju sāku šo ierakstu.

NIK Software piedāvā gada noslēguma 100 eiro atlaidi pilnajam programmu komplektam, kas ir visnotaļ cienījams pēc kvalitātes un lietošanas iespējām, ja arī ne pārāk lēts. Vairāk par piedāvājumu šeit.

Nozīmīgākais jaunums ir no DxO Optics Pro - jau pirms vairākām nedēļām iznākusī 7. versija. Gribēju par to pastāstīt nedaudz agrāk, bet vienīgi pēc tam, kad būšu pamēģinājis atšķirības no 6.x versijām. Diemžēl, laika trūkuma dēļ tas neizdevās, un arī tagad vēl neesmu paguvis to nopietni notestēt, jo, tieši šo pašu atšķirību dēļ, nevarēju uzreiz “pārlekt” uz jauno.

Kā zināms, tas īpašais, kas atšķir DxO no citām profesionālajām attēlu apstrādes programmām, ir ļoti rūpīgais darbs ar katras kameras+objektīva atpazīšanu un to kļūdu labošanu, ģeometrijas korekciju (daudz precīzāku, kā to dara, piemēram, Adobe programmas), trokšņu mazināšanas teicamo sniegumu un hromatiskās aberācijas automātisko labošanu. Pamatā visas šīs lietas arī balstās uz to pašu kameras un objektīva īpašību pārzināšanu, kas iegūtas šīs franču kompānijas laboratorijās testējot tūkstošiem dažādu ražotāju kameru matricu un objektīvu, un ko kā atsauci savu izstrādājumu kvalitātes izcelšanai droši izmanto tie paši ražotāji, ja izrādās, ka viņiem ir, ar ko palielīties.

Galvenais solījums no DxO jaunās programmas sakarā ir palielinātā ātrdarbība liela apjoma/skaita attēlu apstrādei, kā arī programmai kopumā. Nedaudz pamēģinot, neko būtisku nepamanīju – uz mana ne pārāk jaunā MacBook Pro joprojām šķiet, ka viss notiek traucējoši lēni (kaut pats procesēšanas ātrums tiešām ir uzlabojies), bet uz stacionārā 8-kodolu PC datora viss notika ļoti ātri jau ar sesto versiju. Šķiet, ka lielākā bremzēšanās ir ar pašas programmas ielādi, kura nav īsti atkarīga no datora jaudas – procesori ir praktiski nenoslogoti, bet programma tāpat veras ļoti lēni. Tuvākajās dienās ceru to iemēģināt to ar SSD disku, tad varēšu ziņot, kāda ir atšķirība. Pie jaunumiem varu minēt arī vēl vairāk uzlaboto asuma un objektīvu neprecizitāšu uzlabošanas funkciju (“lens softness tool“), kas balstās uz viņu laboratorijā veikto objektīvu un kameru testu rezultātiem. To tiešām ir vērts izmantot! Man ir bēdīgi, jo DxO, skatoties uz to, kas notiek tirgū, šķiet, izlēmuši atmest ar roku Olympus E-5 un nepārcensties ar atbalstīšanu (kaut arī ar Pentax iet tikpat skumji), toties Canon, Nikon un Sony lietotājiem nav jābažās, visi jaunumi tiek apgūti ātri, paralēli pievienojot arī jauno kameru + vecāku objektīvu testus. Pievienoju nelielu piemēru, kurā izmantota lens softness funkcija.

Vasaras auto ar patīkamu virsmas faktūru, īpaši neapstrādāts un neasināts, izmantoti tikai DxO automātiskie labojumi

Attēla fragmenti 100% procentu palielinājumā

Par citām jaunajām funkcijām uzrakstīšu vēlāk, pēc to pārbaudīšanas dabā (Sharpness mask, faktūru un krāsu “saglābšana”, kā arī saskarnes lietošanas izmaiņas). Cenas – EUR99 par Standard versiju, EUR199 par Elite versiju. Tiek, kuriem jau ir versija 6.x, atjauninājuma cena īpaši draudzīga – EUR49.00. Saite piedāvājumam šeit.

Pie viena gribu novēlēt visiem laimīgu Jauno gadu!

Piezīme. Kamēr šo rakstīju, jau izdevās pamēģināt – atvēršanās ātrums ar SSD uz iMac 27″/i7 ir jūtami ātrāks, tomēr netraucējošai 100% palielinājuma procesēšanai gribētos ko nedaudz ņiprāku.

Tādēļ arī mans Ziemassvētku sveiciens šoreiz bez ziemas un sniega – sausserdis, kuru pirms trīs dienām ieraudzīju ziedam dārzā Saulkrastos, pa ceļam pēc Ziemassvēku eglītes. Domāju, ka šodien pie šīs pavasara saules, tas izskatās vēl daudz košāks.

Pirms brīža vēl dārzs izskatījās šādi (tagad, kamēr rakstu, jau viss kļūst pavisam balts):