No sērijas “Latvieši var”…
Neesmu šādu sēriju nekādi sistematizējis, tomēr ik pa laikam šķiet interesanti kaut ko par to uzrakstīt. Kaut vai tādēļ, lai to izceltu ārpus ikdienas skriešanas un atzīmētu to, kad šķiet, ka arī Latvijas pamatiedzīvotāji spēj ko vairāk par gaušanos un bēgšanu no atbildības.
Daudz latviešu ikdienā dodas ceļojumos uz ārvalstīm. Tam ir dažādi mērķi: atpūta, darījumi, sadarbības/jaunu tirgu vai partneru meklējumi, vai vienkārši aizbraukšana uz palikšanu. Pārvākšanās uz dzīvi citur, jo Latvijā vairs neatrod savu vietu un padodas vilinājumam cerībā, ka kaut kur citur viņus gaida labāka dzīve ar lielākām iespējām. Kā tādi Sprīdīši. Protams, ņemot vērā to, kas notiek Latvijā, viņus pat pārāk nosodīt negribu. Bet īpaši runāt par viņiem arī negribu. Gribu runāt par tiem, kuriem labāk šķiet dzīvot savā dzimtenē un mēģināt kaut ko mainīt mūsu šobrīd ne pārāk pilnvērtīgajā sabiedrībā. Tātad runa ir par cilvēkiem, kuri uz ārzemēm dodas tādēļ, lai pastāstītu par to, ka arī Latvijā dzīvo uzņēmīgi cilvēki, kuriem nav kauns par savu valsti un ir griba pierādīt, ka arī šeit mēs varam izdarīt kaut ko nozīmīgu. Līdz šai vietai tā samērā plakātiski, ceru, ka tālāk sanāks citādi.
Ikgadējā biroja un radošo preču izstāde "Paperworld" Frankfurtē - izstādes tornis
Šajā reizē stāsts ir par ikgadējo Frankfurtes izstādi “Paperworld“. Tajā ir vairāku atsevišķu tēmu apkopojums, kurā kopā saliktas biroja preces un tehnika, Ziemassvētku lietiņas un dažādas radošās un dāvināšanas lietas. Izstāde notiek vairākās lielās hallēs , no kurām katrai ir trīs stāvi, tā kā apjoms ko aplūkot ir visnotaļ cienījams.
Izstādes "iekšpagalms"
Pāreja starp hallēm
Ja pareizi atceros, tad tieši šajā izstādē sākās arī mūsu tekstilmākslinieces Laimas Kaugures veiksmes stāsts, iegūstot izstādes gada balvu par saviem linu izstrādājumiem. Tā ir kas vairāk par padomjlaika kvalitātes zīmi, tā apliecina, ka darbi, kurus autors piedāvā patiesi ir starptautiskā līmenī, inovatīvi un konkrētspējīgi. Priekš latviešiem tas, diemžēl, tā arī palicis vienīgais šāda veida panākums (ja kādam tomēr ir cita informācija, var mani palabot). Un varbūt arī nav tik izšķirīgi, cik balvas mēs kādā desmitgadē iegūstam. Būtiskāk ir tas, ka vismaz piedalāmies un meklējam biznesa iespējas. Ja būs eksports, būs līdzekļi jaunu produktu izstrādāšanai un līdz ar to arī vairāk cerību kādai balvai (tiešas korelācijas gan te nav).
Šogad, pirms brauciena apskatot dalībnieku sarakstu internetā, ieraudzīju, ka no Latvijas piedalās četras kompānijas. Valsts klāt nebija pierakstīta, tādēļ arī kļūdījos ar skaitu. Aizbraucot uz vietas ieraudzīju arī piekto, par kuru, iepriekš nezinot, pēc nosaukuma neatpazinu.
Sākšu ar kritiku, jo ir taču tik viegli to darīt, ja pašam nav ar darbiem jāparāda, kā labāk:)!
Jāatzīst, ka no pieciem uzņēmumiem tikai trīs bija tādi, kuri piedāvā savu, Latvijā ražotu produkciju. Par diviem pārējiem nemēģināšu daudz izteikties, jo tie nav interesanti ne no patriotiskā, ne piedāvājuma īpašību viedokļa – vienkārši Ķīnā savākti izstrādājumi ar uzliktu private label, kuras turētājiem svarīga ir iepirkuma cena, nevis pievienotā funkcionālā vērtība un kvalitāte.
Viens no viņiem, Forpus, vismaz ir veidojuši kaut ko atšķirīgu, izceļot priekšplānā savu tirdzniecības zīmi un mēģinot vizualizēt piedāvājuma raksturu,
bet Centrum tas, kopā ar viņu identitāti, izzuda bezgaumīgajā krāmu klājumā (preces pašas mēs visi katrā laikā varam nobaudīt katra Latvijas lielveikala attiecīgajās nodaļās).
Tagad par to, kas šķiet vērtīgāks – vietējiem ražotājiem. Uzskaitījuma veidā: Līgatnes papīrfabrika un Krauklītis, kuri piedalās jau ne pirmo gadu, un trešā, kuru nepazinu, jo līdz šim tādu nezināju (kā izstādē noskaidroju no citiem nozares kolēģiem, arī viņi vēl nebija par tādiem dzirdējuši) – North Clip. Jau daudz gadu apmeklēju izstādes un esmu uzkrājis zināmu pieredzi par to, kas ir svarīgi, lai, pirmkārt, piesaistītu potenciālo klientu uzmanību un, otrkārt, radītu interesi (jo tieši šajā potenciālā klienta lomā esmu jau daudz gadu). Tā ir ļoti būtiska izstādes panākumu sastāvdaļa, ja vien dalībai izstādē nav kādi citi, publiski nezināmi mērķi. Ar skumjām jāatzīst, ka latviešiem tās pietrūka.
Līgatnes papīrfabrikas stenda noformējums
Līgatnes stendam bija salīdzinoši laba vieta – stūris, kas vienmēr palīdz pamanīšanai un patiesībā izskatījās pieklājīgi.
Kaut kas konceptā pietrūka, lai būtu pievilcīgi, varbūt vizuālā neskaidrība, kas tieši tiek piedāvāts, manuprāt arī gaismas problēmas. Tomēr nenoliedzami kāds mākslinieks bija centies un tas bija pamanāms. Līgatniešu koncepts – viss, kas stendā, ražots Latvijā – pat ļoti atzīstams, un patiesībā iekārtojums man patika gluži labi, vienīgi pietrūka “āķīša”. Bet varbūt tāds nedaudz kokains stīvums un drūmums arī precīzi raksturo Latviju un latviešus: mēs esam nopietni, jokus netaisām, jo nemaz tā labi nesanāk, ar to mēģinot pieslēpt savu simtiem gados gēnos iedzīto biklumu un pašapziņas trūkumu (piedodiet, ka eksistējam un tā…). Ja izturēsimies tā vēsi un nopietni, mazāk izleksim, tad arī tiksim uztverti nopietni, gan kā savas valsts pārstāvji, gan kā sadarbības partneri (nu tā, apmēram Dombrovska stilā)… Es tomēr nākotnē ieteiktu ieviest kādu atraktīvu elementu, varbūt plakāta vietā uzlikt kustīgas bildes sienā iestrādātā monitorā, lai vismaz mēģinātu piesaistīt skatu kaut kam (kaut zinām, ka neliela izmēra prezentācijas šādās izstādēs neviens bez vardarbīgas piespiešanas neskatās), kā arī, lai cik tas nebūtu sāpīgi, ja tiek saglabātas tumšās Latvijas finiera mēbeles, palielināt gaismas daudzumu stendā vai vismaz kritiski svarīgākās vietās (uz letes, atsevišķos punktos uz plauktiem). Protams, tas uzreiz palielina izmaksas, tomēr, ja jau šā kā tā tiek tērēta nauda un, kas patīkamāk, izmantots arī LIAA līdzfinansējums, tas varbūt šo sāpi nedaudz mīkstina.
To, ka latvieši, atpazinu vienīgi pēc Podium reklāmas maisiņa ar apdruku latviešu valodā, citādi vienkārši būtu pagājis garām
Latvijas firma, kuru iepazinu izstādē, bija patīkams pārsteigums. Neskaidrām perspektīvām apvītajā Andrejsalā izveidotā ražotne piedāvā dažādus papīra/kartona izstrādājumus ar personalizācijas iespējām – jauka, bet ļoti grūta niša, ņemot vērā esošo situāciju tirgū. Stends pirmajā dienā bija pamanāms ar to, ka bija rindā vistumšākais. Meitenes sēdēja pirts cienīgā pustumsā un mēģināja smaidīt. Piegāju arī otrajā dienā, jo bija solīts, ka tiks uzlikti vēl daži lukturīši. Nemēģināju bildēt, bet jums jātic, ka to bez speciāla atgādinājuma nevarēja pamanīt. Vēl kāds novērojums – meitenēm bija jāsēž stendā, bet puisis (spriežot pēc sarunām, to bija pat divi), kurš droši vien jutās svarīgāks, bija tik aizņemts un trauksmains, ka meitenēm pašām bija jādomā, kā vēl kaut ko pienaglot pie sienas (par instrumentu klātneesamību lieki piebilst). To droši vien var norakstīt uz pirmās izstādes neorganizētību, tomēr šķita, ka šī ir kārtējā reize, kad latviešu sievietēm jāiznes uz saviem pleciņiem vīra gabalu neizdarība.
Darbs trijatā
Pirmais klients
SIA "Krauklītis" stends izstādē "Paperworld"
Krauklītis bija izvēlējies standartkonstrukcijas kombinācijā ar viegliem gaiša koka plauktiem minimālā platībā (skaidrs, ka izmaksas šeit nosaka daudz un svarīgāk ir vispār piedalīties, nevis noklāt pēc iespējas milzīgāku laukumu). Izvēlētais gaišais stenda noformējums un varbūt tādēļ no apgaismojuma viedokļa viņiem bija stipri labāks rezultāts.
Meitene no blakus stenda pie Krauklīša produkcijas
Cits stāsts par atlasīto/izlikto piedāvājumu. Nu jau gandrīz pensijas vecumu sasniegušās Bārbijas un šobrīd aktuālās Hello Kitty neļāva pārāk atšķirt šo stendu no ķīniešu veidotajiem. Bet to nu es nevaru komentēt, jo uzņēmuma pārdošanas stratēģija varbūt prasa tieši šāda sortimenta piedāvājumu. Bet varbūt tas ir vienkāršāk – nopirkt tiesības izmantot šīs licencētās sērijas un nemocīties ar oriģināliem dizaina piedāvājumiem (stendā gan bija arī citi produkti, tomēr arī tie ar pārlieku svaigumu neizcēlās). Es droši vien būtu mēģinājis veidot kādas tematiskas dizaina kolekcijas ar atšķirīgām tēmām, kādas nevar redzēt katrā trešajā stendā. Jo licenču sērijas tika izrādītas visapkārt un ar nožēlu jāsaka, ka mūsējiem, lai ar tiem konkurētu, būtu nepieciešami pavisam citi budžeti.
Tomēr, neskatoties uz trūkumiem, manuprāt ir jauki, ka vismaz tiek mēģināts un kaut dažas kompānijas uzdrošinās kaut ko parādīt arī pārējai pasaulei, nevis tikai “vārās savā sulā”. Uzkrāsies pieredze, pieaugs izpratne un varbūt pēc dažiem gadiem jau redzēsim profesionālas un vilinošas ekspozīcijas arī ar Latvijas uzņēmumu nosaukumiem!
Ieskatam daži piemēri no citām valstīm (noteikti nemēģinu apgalvot, ka labākie, vienkārši daži no tiem, kurus kaut kādu iemeslu dēļ nofotografēju, bet mana brauciena mērķis nebūt nebija fotografēt izstādi un veikt kaut kādu vērtēšanu).
New Edition stenda kopskats, kurā tiek piedāvātas dažādas licencētās kolekcijas
Iekšējās darba vietas stendā
Ražojumi ar Amy Butler dizaina motīviem - pirmo reizi redzēju viņas darbu pielietojumu šajā nozarē, kas gan nenozīmē, ka tas nav bijis
Nelielai jautrībai un interesantam kontrastam starp stenda noformējumu un klientiem - šis kungs tur nosēdēja ļoti ilgu laiku, pētīdams un rūpīgi izvēlēdamies
Zemāk ieskatam daži itāļu stendi, kur, šķiet, pietiek gan gaismas gan izdomas, it kā īpaši nesarežģot dzīvi ar pārliecīgi “pārgudru” dizainu.
Viegli, eleganti un ar noskaņu, kāds var teikt, ka pārsaldināti, tomēr atbilstoši gan sortimentam, gan viņu pircējiem
Šī meitene varētu būt arī veikala manekene, ja vien ik pēc brīža nemirkšķinātu acis
Papīra pārstrādātāji mājīgām izjūtām no Toskaņas. Pārstāvji gan bija tik kautrīgi, ka uz fotografēšanas brīdi visi saskrēja man blakus un stends palika neapdzīvots
Vēl daži paraugi no citām zemēm. Apzināti nemēģinu rādīt nevienu no gigantiskajiem vairākstāvu stendiem, jo tā ir pilnīgi cita pasaule ar gluži citiem budžetiem un vajadzībām.
Dažādi Tālo Austrumu sīkumiņi, bet pasniegti ar lepnumu, kaut pretēji uzrakstam uz sienas, nebūt ne viss ražots Japānā
Ķīniešu puisis Ziemeļeiropas vidē
Kāds no daudzajiem blociņu ražotājiem bija drosmīgi apkarinājis savu stendu ar izgaismotiem galvaskausiem
Viens no skumīgākajiem stendiem izstādē, varētu būt no tēmas "Naktssargs un veļas mazgātāja"
Askētiskākais stends izstādē - nav pat krēsla, kur apsēsties, nemaz nerunājot par kādu servisu klientiem
Un šis tas sadzīvisks un izklaidējošs
Intīms dialogs
Japāņu skūpsts
Viens no izstādes ērmiem
Perleberg mīms
Zīmētājs
Modelis
5 minūšu darba rezultāts
Padomāts arī par tiem, kuri pret vakaru ir pārstrādājušies
