Nopirkt zvaigzni

Aizmāršības dēļ šovakars iegriezās diezgan stresains. Bija piemirsies, ka tieši šajā pirmdienā jāiet uz koncertu. Biju jau saplānojis visādas darīšanas centrā, uz kuru dodos tikai neatliekamos gadījumos un arī tad mēģinu salikt pēc iespējas vairāk paveicamā vienā reizē. Steidzāmies, braucām, meklējām pie Vecrīgas stāvvietu, paspējām. Paspējām uz Lielo Ģildi, kurā šovakar notika Zviedrijas Nacionālās dienas koncerts ar Ineses Galantes piedalīšanos. Sen nebiju dzirdējis viņas dziedāšanu klātienē un šī šķita brīnišķīga iespēja.

Vakaru, kā pieņemts, atklāja Zviedrijas vēstnieks ar ļoti cilvēcīgu uzrunu un stāstu par to, ko nozīmē šī diena Zviedrijai, kā arī par tradīcijām šajā sakarā.  Turpinājumā bija paredzēts koncerts, kurā, kā izrādījās dzied ne tikai Galante, bet arī kāds jauktais koris no Zviedrijas un viņus pavada LNSO ansamblis. Man ļoti patīk koru mūzika, arī pats esmu agrāk dziedājis korī, bet šeit pēkšņi iegriezās kaut kāda greiza nots. Koris izrādījās pagalam amatierisks (kā tas tika dēvēts programmā, neatkarīgs) un viss pārvērtās par kaut ko grūti kopā saliekamu.  Koru dziedāšana kā vaļasprieks ir ļoti aizraujoša, arī šis koris patiesībā bija jauks un noteikti iekšēji gluži omulīgs; var saprast arī Zviedrijas kultūras dzīves vadītāju vēlmi palīdzēt savējiem izkļūt padziedāt ārpus mājām (un, protams, kas vēl labāk, kā Zviedrijas svētku sakarā savā kaimiņvalstī), bet kvalitātes kritēriji šajā gadījumā tomēr sanāk nesabalansējami – Inese Galante un amatieru koris (kurš, godīgi sakot, diezin vai izturētu koru karus arī kādā nomaļākā Latvijas reģionā) uz vienas skatuves. Tam pa vidu Nacionālā orķestra jauniešu grupa, kas mēģināja kaut kā to sastiprināt kopā. Sāka šķist, ka tas ir kāds joks, par ko dzirdēts, ka tādus ik pa brīdim atļaujas īpaši bagātie cilvēki savām izklaidēm, “izrakstot” kādu zvaigzni, lai uzdzied/uzspēlē viņu mājas viesībās. Šoreiz zvaigzne bija izrakstīta uz mājas viesībām filharmonijā. Un bija arī ļoti skaisti, jo dzied viņa tikpat labi, kā vienmēr! Arī koris centās, ko mācēja un, ja tas būtu tikai viņu kolektīva koncerts, es klausītos ar prieku, vienalga, kvalitatīvi vai ne pārāk – galvenais, ka to dara no sirds un nevienam nebūtu kauns, ja arī tik ļoti labi nesanāk, galvenais būtu mīlestība uz dziedāšanu, tāpat, kā mēs visi to darām Jāņos, bez pārmērīgas paškritikas.

Diemžēl, šajā gadījumā bija pretnostatījums – operas dīva, un tas vairs nav kā pļavā pie ugunskura. Domāju, ka labi nejutās neviens no tiem, kuri bija uz skatuves, tikai katrs citu iemeslu dēļ. Tomēr skatītāji bija draudzīgi un atsaucīgi, tā kā koris saņēma applausus, Inese Galante ovācijas un viss beidzās laimīgi. Taču vienalga neatstāj doma par to, ko var sadarīt ar naudu, ja rīkojas ne visai pārdomāti, pat ja nodomi ir bijuši tie labākie.