Salūta valdzinājums

Svētku laikā reizēm cilvēkam pēkšņi parādās nedaudz brīva laika. Un tā sajūta nebūt nav slikta. Pat rodas vēlēšanās izdarīt ko tādu, kam ikdienā neatliek laika, vai, piemēram, apskatīt salūtu:). Šoreiz tas izdevās īpaši patīkamā veidā – ar ērtībām un labu redzamību. Kādu laiku nebiju redzējis salūtu klātienē, varbūt tādēļ šķita, ka bija ļoti skaisti.

Te vēl kāda nekritiski Lightroom-ā uzmontēta filmiņa bez attēlu apstrādes. Tā kā attēli netika uzņemti domājot par time lapse, kvalitāte un kadrējums nav parāk izlīdzināti, tomēr ieskatam ceru, ka būs pietiekami saprotams.

Svētku valdzinājums from Valdis Osins on Vimeo.

Staro Rīga

Veiksmīgu apstākļu sakritība ir jauka. Šodien tā man palīdzēja nonākt uz Zemkopības ministrijas jumta. Diemžēl laika nebija daudz un ierados tur nedaudz par vēlu, tomēr kaut nedaudz palūkojos, kā izskatās Rīgas centrs un tilti no augšas. Dažas bildītes ieskatam.

Vanšu tilts ar vāji slēptu Swedbanku

Pa šo pat laiku parādījās pirmās starošanas pazīmes

Vēl viens skats uz Rīgas pili. Šoreiz apzināti izvairījos no baznīcu rindas, jo Doma baznīca izskatījās gauži skumīga.

Trakās dienas

Katrreiz, kad tiek izsludinātas trakās dienas Stockmann veikalā, visiem ir skaidrs – jāiet un kārtīgi jāsapērkas. Un cilvēki dodas. Neatkarīgi no tā, vai viņi pēta vai nepēta, kas kuru dienu ir īpaši lēts, visas dienas veikals vairāk atgādina mītiņa vietu, kā normālu tirdzniecības centru. Stockmann fenomens darbojas, neatkarīgi no laika apstākļiem vai krīzes ietekmēm. To droši vien var apskaust citu lielveikalu akciju organizētāji. Jādomā, ka šeit darbojas tas faktors, ko sauc par patiesi labu piedāvājumu, jo ar reālām atlaidēm (domāts – par tiešām saprātīgu cenu) tiek pārdotas kvalitatīvas un, iespējams, pat noderīgas lietas. Var būt, ka ne viss maksā tik izdevīgi, kā šķiet un mājās cilvēki brīnās, ko apjukumā savākuši, tomēr tas viņus nemulsina, un nākamajās trakajās dienās viņi, visdrīzāk, atkal dodas medībās uz ierasto sviedrēšanās vietu. Savukārt apkārt veikalam viss kļūst manāmi dzeltenāks no daudzajiem iepirkumu maisiņiem. Sestdienas pievakarē, kad cilvēku ielās vispār bija pamaz, gaidīju pieturā tramvaju. Tie, kuri parādījās, nomācošā vairākumā bija ar dzeltenām nešļavām. Nenoturējos un paslepus pāris reižu nospiedu slēdzi.

Lai arī cilvēku nav daudz, tomēr gandrīz visi ir kaut ko ieguvuši veikalā ielas otrā pusē. Viena kundze gan pamanījusies notestēt konkurējošo RIMI akciju, tā kā viņas maisiņš tāds zaļganāks.

Cilvēki, tramvajiem nākot, mainījās, bet maisiņu īpatsvars pieturā nemazinājās:).

Pievienojies!

Kādu laiku nebiju apciemojis bērnu slimnīcu Vienības gatvē, par ko, jāatzīst, pārāk nebēdāju. Aizvakar tomēr nācās turp doties. Šajā reizē gan ne par slimnīcu, vienīgi par vienu skrejlapiņu, ko redzēju pagalmā, rūpīgi pielīmētu pie koka.

Skaisti draudzīgs aicinājums ar apmierinātiem un laimīgiem cilvēkiem, kuri kļūtu vēl laimīgāki, ja mēs pārvāktos uz dzīvi pie viņiem.

Vervēšana notiek visādos veidos un, ja slimnīcas administrācija to akceptē, kādēļ gan arī ne šādi?! Vienīgais, ko gribētos pielīmēt pie blakus koka – tikpat skaisti nodrukātu krāsainu plakātiņu ar smaidošiem vācu bērniem, kuri tāpat aicina latviešu bērnus doties uz turieni, jo mūsu ārsti un māsiņas būs tur jau priekšā.

Nedēļas nogale “Viesistabā”

Parasti par lietām, kuras saistītas ar darbu, neko daudz nerakstu, bet šoreiz gribējās padalīties. Nedēļas pēdējās trīs dienas pavadījām palielā darba grupā Jēkaba kazarmu “Viesistabā”. Ļoti mājīga vieta ar jaukiem saimniekiem. Kaut darbs bija samērā atbildīgs, strādājot kopā ar filmēšanas grupu, guvu patiesu prieku par profesionālo sadarbību un pozitīvo gaisotni. Tika uzņemtas Brazīlijas firmas “Tramontina” reklāmas par ēdienu gatavošanas tēmu, paredzētas Krievijas tirgum, tādēļ arī pavārs tika izvēlēts no kāda Maskavas centra latīņamerikāņu restorāna. Arguments izvēlei visnotaļ pamācoša – Latvijas krievu pavāri it kā neprot runāt Krievijai derīgā krievu valodā. Aleksejs izrādījās profesionāls un sadarboties gatavs puisis bez liekām ambīcijām, tā kā arī tas palīdzēja procesa veiksmīgākai norisei.

Darba grupa Viesistabā

Filmēšanas grupa darbā. Daudz neuztraucos par nekārtību uz galda, jo darba procesā tā ir tikai normāla situācija.

 

Vakarā pēc darba beigām kopā ar Maskavas viesi nedaudz pastaigājām pa Vecrīgu un brīdi pasēdējām Doma laukumā. Mēģināju iejusties tūrista ādā un pabildēt kaut ko no apkārt redzamā.

Pie Mitrohina autobusa sākās muzikālais vakars. Meitene ar velosipēdu noklausījās vairākas dziesmas, pirms devās tālāk. Gluži labi varu viņu saprast, jo izpildījums bija kvalitatīvs.

 

Mājiņa uz bruģa

Vēlajās vakara/nakts pastaigās ar sunīti, bieži nonākam Rīgas Stradiņa universitātes pagalma pusē. Pagājušajā gadā tas, reizē ar celtniecības darbiem, tika skaisti sakopts un tur tika izveidota brīnišķīga relaksācijas zona ar zālājiem, soliņiem un strūklaku. Šogad, šķiet, kopš pavasara uzradās vēl pa kādai jaunai būvei. Tā kā parasti tur nonākam jau tumsā, tad dzīvības pazīmju tur maz, vienīgi vietējie rajona sabiedriskie sanitāri pārlūko atkritumu tvertnes un reizēm kāds jauniešu bariņš pavada laiku ar līdzpaņemtu dzērienu vai bez tā. Kādā reizē uzmanību piesaistīja konteinera tipa būdiņa, kurai no durvju starpām spīdējā gaisma. Uz to skatoties neradās skaidrība par šīs mājiņas funkciju – tā kā pagaidu noliktava, tā kā mantu glabātava.

Mazā mājiņa ar aicinošo uzrakstu ienākt atvilkt elpu. Aicinājumu parakstījusi RSU SP (varbūt domāta saimniecības pārvalde?). Uzņemts naktī, tādēļ necentos neko sagaišināt.

 

Tomēr, ņemto vērā vispārējo pagalma sakoptību, skaidrs, ka tā tur nav nolikta nejauši. Saņēmāmies ielūkoties iekšā un pavērās patīkami pārsteidzoša aina. Dzīvas dabas un spoguļu savienojums rada bezgalīgas dabiskas vides sajūtu. Un diennakts tumšajā laikā tas ir jo iespaidīgāk.

Bezgalības sajūta sešos kvadrātmetros. Melnie laukumi tādēļ, ka durvis ir atvērtas, bet ārā ir nakts.

 

Ja mēģinām ieiet, pēkšņi mūsu kļūst daudz – varbūt tā arī kāda versija ilūzijai, ka latviešu tauta nebūt neizmirst…

Ietilpības ziņā ne pārāk liela, toties ieejot plašuma sajūta ir brīnišķīga. Un pēkšņi mūsu ir daudz, neuztraucoties par to, ka izskatāmies ļoti līdzīgi viens otram. Vienīgi sunītis tomēr nespēja nosēdēt mierā:).

 

Lai kā nebūtu, patiess prieks par šādām jaukām lietiņām, pat ja no tādām nav īpaša un izmērāma labuma mūsu sagurušajai tautsaimniecībai.

Smilšu skulptūras

Jau kādu laiku no Radisson viesnīcas puses izskatījās, ka uz AB dambja notiek kaut kas neparasts. Vakar cita pasākuma sakarā tur pabiju un ieraudzīju, ka tur tiek veidotas brīnišķīgas smilšu skulptūras. Mākslinieki no dažādām valstīm dzīvo teltīs turpat blakus savai darba vietai un rada darbus no milzīga daudzuma smilšu. Pagaidām gan skulptūras vēl nav gatavas, tā kā nedaudz pabildēju tapšanas procesu. Gatavo ekspozīciju būs iespējams redzēt sākot ar svētdienu, jo šos darbus paredzēts pabeigt sestdien. Šķiet, ka svētdien paredzēta arī oficiāla šīs apmetnes atklāšana. Cik sapratu, šo AB dambja daļu, sakarā ar gatavošanos Rīgai 2014, tuvākajos gados vasaras mēnešus paredzēts atvēlēt radošajām darbnīcām un nometnēm. Vienīgi – pilsētas varenie māksliniekiem atļauj šīs izklaides veikt pašiem par savu naudu, paturot sev tiesības lepoties ar to, kas tur tiks sastrādāts, bet nemēģinot kaut nedaudz atbalstīt šīs aktivitātes arī finansiāli. Tas tikai nozīmē, ka par ieeju šajā sadaļā skatītājiem varētu būt kaut kas jāmaksā. Domāju, ka būs vērts maksāt, jo jau tagad redzams, ka būs skaisti!

Šīs ir garāmejot radušās bildes bez kāda īpaša stāsta vai izplānotas kārtības, jo darbi vēl tikai top un par daļu no tiem pat nevarēja vēl apjaust, kas būs beigās (šeit arī nebūt nav redzami visi).

Vārnas

Šis ir mazs vārnēns, kuru sastapām pagājušajā vasarā pastaigājoties ar suni un kurš vēl īsti nemācēja lidot

Šorīt cibā izlasīju kādas meitenes žēlabas par vārnu agresivitāti. Vārnas man allaž ir patikušas, ja arī ne vienmēr  patīk viņu izrīcības. Gudras, nedaudz draudīgas un ar mazliet smieklīgu gaitu, kad tās, svarīgi gāzelējoties, pārvietojas pa zālāju. Bet šopavasar kaut kas ir mainījies viņu uzvedībā – ķērc, agresīvi lido virsū cilvēkiem un dzīvniekiem. Izskatās, ka arī mūsu sunītim, kurš nemaz nav pārāk mazs un iepriekšējos gados viņas vienkārši ķēra, ja tās sāka viņu pārāk apcelt, šogad iedzītas bailes. Vai viņu naidīgums būtu skaidrojams ar neseno pasaules galu, radiāciju no Japānas, jeb tik izteikta nervozitāte ir dēļ Latvijas nestabilās ekonomiskās situācijas un tuvojošies prezidenta vēlēšanām? Varbūt pēc nedēļas viss atkal būs kā parasti?…

Kas kopīgs Džeimsam Bondam un iPad?

Pirmajā brīdī šķiet, ka līdz šim nekas. Tomēr, tā kā visas lietas pasaulē ir tā vai citādi saistītas, tad bieži vien kopīgais var izrādīties tuvāk, kā sākumā domāts.

Vakar apmeklēju kārtējo jauko arhitektu biroja “Sarma un Norde” organizēto kinolektoriju K-Sunī. Šoreiz tēma bija visnotaļ aizraujoša – Džeims Bonds, jeb, kā vēstīja lekcijas nosaukums, “Konstruējot 007“, un viņa futūristiskie interjeri un “gādžeti”. Patika Dāvja Sīmaņa detalizētā analīze par “bondiānas” unikālo veiksmes formulu un patreizējā norieta iemesliem, viņa patiesā iedziļināšanās šajā pēc dziļākās būtības triviālajā tēmā un plašais skaidrojums. Protams, Bonda sakarā neizbēgami arī stāsts par brand-iem un to reklamēšanu, par konkrētajām lietām, ko viņš pilnīgi “konservatīvi” lieto, sākot ar Aston Martin kā neapšaubāmu Bonda izvēli desmitiem gadu garumā (ar atkāpi 90-jos, kad sponsorēšanas stafeti uz laiku bija pārņēmis koncerns BMW) un beidzot ar pulksteņiem, kas gan no viena Šveices ražotāja ir pārgājusi pie cita: ja sākumā bija Rolex “zemūdeņnieks“, tad pēdējās desmitgadēs Omega “jūras meistars“, tomēr arī ar apskaužamu gaumes noturību. Nesākšu atstāstīt lektorija saturu, jo tāpat kaut ko noteikti saputrošu, tikai gribēju teikt, ka šajā sakarā man galvā saslēdzās nesenajā Frankfurtes braucienā un vakar  lekcijā redzētais/dzirdētais. Proti, Šveices pulksteņmeistari un viņu izstrādājumi. Frankfurtes lielākās iepirkumu ielas Zeil sākumā kādā vakarā pēc “Maredo” apmeklējuma aplūkoju skaisti izgaismoto vitrīnu ar pulksteņiem un starp dārgiem un ne tik ļoti dārgiem pulksteņiem ieraudzīju arī lepni izstādītu iPad (kurš gan ir daudzkārt lētāks par pārējiem šajā vitrīnā atrodamajiem priekšmetiem). Šeit arī atradu Bonda saistību ar iPad – Šveices pulksteņu ražotāji (Wempe, kura nosaukums redzams priekšplānā, izņēmuma kārtā nav Šveices ražotājs, bet gan, kopīgi ar Montblanc, simbolizē vāciešu pilsonisko lepnumu). Zīmoli gan var būt dažādi, tomēr fakts par tradīcijām bagātas dizaina domāšanas izvēli saglabājas. Kaut kādā posmā, kad par šo jauno izstrādājumu runāja visur un visi, droši vien kaut ko esmu palaidis garām, bet, skatoties (droši vien nepietiekami rūpīgi) internetā, neatradu norādes uz to, kurš ir veidojis iPad, tā kā patreiz palieku pie viedokļa, ka tā ir Ženēvas kompānija “Patek Philippe“.

Ja kādam ir cita informācija par iPad dizaina radītāju, labprāt tādu palasītu.

Atradumi Miesnieku ielā

Man ļoti patīk pilsēta, kurā dzīvoju. Patiešām! Nekad negribētu dzīvot citur. Neatkarīgi no laika apstākļiem un politiskās situācijas. Tomēr arī šeit, kā jebkurā citā vietā pievilcība veidojas caur daudzveidību. Tādēļ iepriecina dažādi radoši risinājumi vienkāršām ikdienas vajadzībām. Vakar darba sakarā biju nonācis Miesnieku ielā, viesnīcas Le Dome restorānā, un pa ceļam radās pāris sižetu, ar kuriem labprāt padalos:

Tieši pretī viesnīcas ieejai skaista, trūcīgi ģērbta meitene brīdina gājējus, lai tie nepakļūst zem ledus nogruvumiem. Lai meitene savus pienākumus veiktu apzinīgāk un nemēģinātu atstāt savu posteni, viņai kāds nolauzis vienu roku, bet pie otras piesējis ledus gabalu.

Šis sižets, šķiet, varētu būt samērā atbilstošs jaukajam miljons iemeslu projektam: biznesa pusdienas ar dažādu tautu zupām.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 771 other followers