Sniegs pilsētā – IV
Decembris 24, 2012 Komentēt
Šoreiz cita pilsēta, jo braucām pēc Ziemassvētku eglītes. Tādēļ šis sniegs ir no Saulkrastiem.
Par lietām, kas ietekmē mūsu ikdienas dzīvi
Decembris 24, 2012 Komentēt
Šoreiz cita pilsēta, jo braucām pēc Ziemassvētku eglītes. Tādēļ šis sniegs ir no Saulkrastiem.
Decembris 22, 2012 Komentēt
Fotogrāfijas par sniega tēmu no pastaigām pilsētā. Šoreiz nedaudz vairāk.
Decembris 22, 2012 Komentēt
Fotogrāfijas par sniega tēmu no pastaigām pilsētā. Šī ir ļoti egoistiska, tādēļ šajā reizē tikai viena.
Decembris 16, 2012 Komentēt
Šajās dienās braukšana ar divriteni pa Rīgas ielām pat visneatlaidīgākajiem cīnītājiem kļuvusi par izaicinājumu. Šeit daži, kuri samierinājušies ar nepārvarajiem laika apstākļiem un sarunājuši, ka labāk nogaidīt un izmantot sen pārbaudīto atziņu, ka kopā siltāk.
Decembris 14, 2012 2 komentāri
Pavisam nelielas vizuālas pārdomas par to, kurš dzimums izturīgāks pret aukstumu. Vienmēr tiek uzsvērts, ka vīrieši ir stiprāki, norūdītāki un nejūtīgāki. Meli! Vismaz Rīgā tā nav! Ja paskatāmies pilsētā – kurš staigā īsos svārciņos un pusgaros zābaciņos pa ielu, neatkarīgi no laika apstākļiem? Uzreiz kļūst skaidrs, kurš vairāk rūdīts. Šeit dažas faktu konstatācijas nelielā pēcpusdienas pastaigā pa pilsētas centru.

Andrejs Upīts (pa kreisi), kā pragmatisks cilvēks, tērpies garā, siltā mētelī. Arī Sudraba Edžus (pa labi) nav izskrējis no mājas T-kreklā, bet, cik var nojaust, vismaz žaketīti ir uzvilcis.

Par meitenēm labāk neizteikties. Gan uzlūkojot H&M vieglprātīgo reklamētāju Kr. Valdemāra ielā, gan arī Villendorfas Venēru pie Mākslas akadēmijas, žēlumā sažņaudzas sirds.
Un šie ir tikai daži piemēri!
Novembris 25, 2012 2 komentāri
Viena no latviešiem piemītošajām unikālajām īpatnībām ir kapu kultūra. Katru gadu, neatkarīgi no laika apstākļiem, tūkstošiem cilvēku dodas uz kapsētām pieminēt savus aizgājušos tuviniekus un apkopt viņu kapus. Pirmais svarīgais pasākums ir kapu svētki vasarā, bet otrs, ne mazāk būtisks, ir svecīšu vakars vēlā rudenī. Šie divi ir gandrīz kā nerakstīts likums, pārējās reizes tad katram pēc pašu ieskatiem. Īsti to neizprotu, tomēr svecīšu vakars ir skaista tradīcija, kad visās kapsētās iedegas neskaitāmi daudz sveču un tur allaž valdošais miers salikumā ar svecīšu mirgošanu rada īpašu, svinīgu noskaņu.
Šovakar pabijām Lāčupes kapos, vēl pie nelielas pēcpusdienas gaismas (cik nu tās vispār šodien bija…). Droši vien pēc pāris stundām tur izkatītos daudz košāk, bet tas lai paliek tiem, kuri apmeklēs šo vietu vēlāk.
Pie viena aizgājām arī līdz balto krustu rindai, kur atrodas Latvijas armijas karavīru brāļu kaps.
Novembris 20, 2012 1 komentārs
Vai drīzāk – neseja. Šī ir ieeja vienā no Latvijas jauno uzņēmumu inkubatoriem. Tajā lepni saimnieko Tehniskā universitāte, kuras pārziņā atrodas šī jauno biznesmeņu kalve. Protams, bijusī armijas teritorija ir paliela un tajā atrodas arī citi telpu nomnieki, tādēļ nevarētu sagaidīt, ka Tehniskā universitāte viena pati ievedīs kārtību visā platībā, tomēr nedomāju, ka šāds iesākums kādu no jaunajiem censoņiem rosina uz atbildīgu saimniekošanu. Neticu, ka tas ir vienīgais iespējamais veids, kā parādīt informāciju par šī objekta esamību. Un nedomāju, ka kādam spētu izraisīt lepnumu un pacilājošu piederības sajūtu šis nožēlojamais plakātiņš uz apskretušās “KPP” būdiņas, komplektā ar lielisko igauņu trikotāžas vairumtirgotāju reklāmu. Īpaši, ja arī tālāk nav redzams nekas iepriecinošs.
Iepretī inkubatora ēkām atrodas milzīgs dubļains laukums ar izdemolētām kazarmu mājām tālākajā malā. Zinu, ka tas nepieder pie Tehnoloģiskā parka, tomēr kopējo depresīvo iespaidu pastiprina pamatīgi.
Pašas mājas izskatās nedaudz mazāk ļauni, kaut domāju, ka tām bija jābūt labākā stāvoklī, jo, manuprāt, finansējums šiem projektiem ir bijis samērā ievērojams. Iespējams, ka iekšā ir pat gluži gaumīga biznesa vide, par ko, tā kā tur neesmu bijis, neuzdrošinos kaut ko teikt.
Šī ieeja gan piesaistīja manu uzmanību nevis daiļi monumentālās nojumes vai sapelējušo sienu dēļ, bet pavisam cita iemesla pēc. Pa gabalu skatoties nevarēju saprast, kas vēl bez LTP, apsardzes firmas un viesnīcu apgāda mīt šajā mājā. Pirmais acu uzmetiens zemapziņā izsauca atmiņas par Vjetnamu, kur redzēju daudz nesaprotamu vārdu līdzīgā izkārtojumā. Tas noteikti ir no tēmas par neatpazīstamu lietu pielāgošanu iepriekšējai pieredzei un neapzinātu mēģinājumu kaut asociatīvi apjēgt, kas ar to domāts.
Pagaidām nezinu, kas tas ir, un domāju, ka arī nemēģināšu to noskaidrot. Tas varētu būt labākajās padomju tradīcijās balstīts daudznozīmīgi visaptverošs, visu nozīmējošs saīsinājums. Atceros, ka Padomju laikā blakus visiem neskaitāmajiem Latbumpromiem, Sojuztorgreklamām, neticami daudzveidīgajiem ZPI uc., viens no šarmantākajiem man šķita kāda, ja pareizi atceros pilsētu, Rēzeknes vissavienības nozīmes uzņēmuma nosaukums – Sojuzmjasomolmontaž. Vēl šodien nesaprotu, ko viņi tur varēja būt ražojuši vai montējuši.
Taisnības vārdā gan jāsaka, ka ieeja šajā teritorijā no Slokas ielas puses ir stipri gaumīgāka, pateicoties tam, ka tur atrodas svarīgs pirmskara laika piemineklis, kā dēļ pilsēta bija spiesta sakopt vismaz šo nelielo pleķīti.
Novembris 13, 2012 3 komentāri
Pārdaugava skaitās Rīgā, tomēr reizēm šķiet, ka īsti nedzīvojam pilsētā. Svaigs gaiss, zaļas pļavas, privātmājas, mazas ieliņas un jauki kaimiņi, kuri, atšķirībā no lielpilsētā dzīvojošajiem, lielākoties pazīst viens otru.
Mums netālu kaimiņos ir māja, kuras saimnieki savā pagalmā audzē vistas. Bieži tāda veiksme negadās, tomēr šopēcpusdien drosmīgākajām no tām bija lielā diena – brīvā pastaiga pa ielu gaiļa rūpīgā uzraudzībā.
Oktobris 26, 2012 Komentēt
Gan saukts gan gaidīts šodien Rīgu apmeklēja pirmais sniegs. Biju domājis rakstīt kaut ko pavisam citu, tomēr šis fakts ir neapejams, tādēļ arī daži attēli no šīs dienas Pārdaugavā. Kā piektdienai piederas, visu dienu nācās strādāt intensīvi un neatlika laika pastaigāt pa āru. Vienīgie nedaudzie kadri ir tie, kurus pamanījos uzņemt dārzā. Bez traģiskām ziņām, bet asiem pārdzīvojumiem, vienkārši sniegs kopā ar vēl nepārgājušo zaļumu un dzeltenumu.
Nākamajā ierakstā (ja pa vidu nejauši neiesprauksies kāda cita tēma) sākšu palēnām veidot piezīmes un vērojumus par veco (diezin vai pareizais vārds) arhitektūru Pārdaugavā, vairāk mēģinot palūkoties tieši uz koka mājiņām, kuras vēl pagaidām nav izzudušas, tomēr, ar pilsētas pārvaldītāju un attīstītāju čaklu atbalstu, acīmredzami ir ceļā uz izzušanu. Daudz kas jau ir zudis vai neatgriezeniski sabojāts, ko nav izdevies piefiksēt. Ir mājas, kuras, pateicoties liktenim un dažiem entuziastiem, ir izglābtas un kvalitatīvi sakoptas (piemēram, brīnišķīgais Kalnciema ielas kvartāls).
Sākuma ieskatam rīta noskaņa no Mūkusalas ielas, kas varētu saukties arī “Uz darbu”.