Par lietām, kas ietekmē mūsu ikdienas dzīvi
Decembris 19, 2011 Komentēt
Prieks, kad krīt pirmais sniegs! Pirms kāda brīža vēl tā bija tikai kaut kāda neizprotama draņķība, kas gāzās lejā vēja dēļ gauži slīpi. Tagad tas jau ir SNIEGS, kas pārklāj pavisam nesasalušo zemi, kā dēļ droši vien uz neilgu laiku. Tomēr vismaz pagaidām patīkami, ja nedomā par to, ka jādodas uz ielas darba lietās.
Pirms brīža vēl dārzs izskatījās šādi (tagad, kamēr rakstu, jau viss kļūst pavisam balts):
Oktobris 18, 2011 3 komentāri
Katrreiz, kad tiek izsludinātas trakās dienas Stockmann veikalā, visiem ir skaidrs – jāiet un kārtīgi jāsapērkas. Un cilvēki dodas. Neatkarīgi no tā, vai viņi pēta vai nepēta, kas kuru dienu ir īpaši lēts, visas dienas veikals vairāk atgādina mītiņa vietu, kā normālu tirdzniecības centru. Stockmann fenomens darbojas, neatkarīgi no laika apstākļiem vai krīzes ietekmēm. To droši vien var apskaust citu lielveikalu akciju organizētāji. Jādomā, ka šeit darbojas tas faktors, ko sauc par patiesi labu piedāvājumu, jo ar reālām atlaidēm (domāts – par tiešām saprātīgu cenu) tiek pārdotas kvalitatīvas un, iespējams, pat noderīgas lietas. Var būt, ka ne viss maksā tik izdevīgi, kā šķiet un mājās cilvēki brīnās, ko apjukumā savākuši, tomēr tas viņus nemulsina, un nākamajās trakajās dienās viņi, visdrīzāk, atkal dodas medībās uz ierasto sviedrēšanās vietu. Savukārt apkārt veikalam viss kļūst manāmi dzeltenāks no daudzajiem iepirkumu maisiņiem. Sestdienas pievakarē, kad cilvēku ielās vispār bija pamaz, gaidīju pieturā tramvaju. Tie, kuri parādījās, nomācošā vairākumā bija ar dzeltenām nešļavām. Nenoturējos un paslepus pāris reižu nospiedu slēdzi.
Lai arī cilvēku nav daudz, tomēr gandrīz visi ir kaut ko ieguvuši veikalā ielas otrā pusē. Viena kundze gan pamanījusies notestēt konkurējošo RIMI akciju, tā kā viņas maisiņš tāds zaļganāks.
Cilvēki, tramvajiem nākot, mainījās, bet maisiņu īpatsvars pieturā nemazinājās:).
Septembris 2, 2011 13 komentāri
Sen nebiju saskāries ar pēdējā laikā visos medijos tik populārās mūsu nacionālās lidsabiedrības “AirBaltic” servisu, jo šajā izaicinājumu pilnajā laikā vispār maz lidoju un tās reizes, kad to daru, izdevīgāk ir izrādījies izmantot “Lufthansa” pakalpojumus. Tādēļ šis un tas no jaunajiem servisa uzlabojumiem bija paslīdējis garām. Līdz šim man bija viedoklis, ka neērtības rada tikai pārvietošanās ar zemo cenu lidsabiedrībām, ko pilnīgi var saprast: gribi lēti nonākt tālās zemēs, rēķinies, ka ir ierobežojumi, ko drīkst un ko vairs nē. Izrādījās, ka domāju nepareizi. Tagad saskāros ar lietām, kuras radīja jautājumus, uz kuriem atbildes man nav.
Atšķirībā no citiem gadiem, šajā 31. augustā, mūsu dēls nevis gatavojās skolas gaitu uzsākšanai, bet devās braucienā uz Vāciju. Jo iegadījās, ka viņa skola, kurai ir gadiem ilgas draudzēšanās tradīcijas ar Vācijas skolām, organizēja bērnu vokālā ansambļa apmaiņas braucienu. Tiktāl viss smuki: vācu puse aicina, sedz visas izmaksas, nodrošina izmitināšanu ģimenēs utt., tikai biļete jānopērk pašiem. Lai nebūtu jāspokojas ar kādu Rianair-veidīgu kompāniju, kas neļauj neko ņemt līdz un lido uz vietām, kuras nevienam nav ne ērtas, ne vajadzīgas, tika nolemts, ka, labāk dārgāk, tomēr ar normālu kompāniju uz saprotamu pilsētu. Un šeit uzrādījās kļūdiņa, par kuru arī šis stāsts.
Tūrisma aģentūra, kura kārtoja biļešu iegādi, laika gaitā sākotnēji nosaukto cenu paaugstināja vairākkārt. Piebildīšu, ka ne viņu vainas dēļ, jo to veica AirBaltic paši. Cena par kādu nopirkām biļetes, jūtami pārsniedza to, par kādu vēl šogad lidoju ar Lufthansa uz tālāku punktu. Tad izrādījās, ka šī ir biļete ar ierobežojumiem – koferis tajā neiekļaujas (bet puišiem, paldies Dievam, tas arī nav tik būtiski) un par šo naudu drīkst ņemt tikai rokas bagāžu, kura nepārsniedz 8 kg. Un tas tiek kontrolēts! Varam runāt par mazas valsts mazu kompāniju (godājamais Flika kungs šo problēmu smalki skaidroja savā nesenajā TV intervijā ar Zariņu), tomēr aplamības sajūta saglabājas.
Pēdējā vakarā vēl rūpīgi uz pārtikas svariem tika svērtas visas lietas atsevišķi, jo lielo svaru mums mājās nav, tā kā nav bijusi nepieciešamība pēc tādiem. Ļoti uzmanījāmies, lai netīšām nepārsniegtu maģisko 8 kilogramu robežu. Somas virspusē ielikām dāvanai iegādāto konfekšu kārbu (360g neto/0.5kg bruto), ka, ja gadījumā kas saķeras, lai viņš to var izmest ārā vai atdāvināt svērējtantei, kurai somas svars šķitīs par lielu. Jo mūsu svari varēja rādīt nepareizi vai, iespējams, uztraukumā varējām kļūdīties ar saskaitīšanas darbībām.
Dēliņs rūpīgi pierakstīja visu nosvērto, lai būtu drošs par panākumiem! Galvenais - neņemt neko lieku!!!
No rīta četros cēlušies, ieradāmies lidostā precīzi norādītajā laikā. Viss notika smuki. Bērni iereģistrējās un nevienam incidenti ar svara pārsniegšanu neradās (viena no meitenēm, kurai bija iegādāta arī biļete koferim, laimīga ziņoja, ka arī tur ir izdevies iekļauties stingro noteikumu gūstā un vēl vajadzības gadījumā var no kāda paņemt 700 gramus. Mūsu centība bija attaisnojusies, – dēla soma svēra tikai 7.1kg un mēs varējām uzelpot, jo bijām iekļāvušies stingrajos noteikumos (par kuriem atgādinājumi lidostā izlīmēti tā, ka vairāk neko faktiski arī prombraukšanas zālē nevar pamanīt – kur vien pagriezies, visur zaļbalti 8 kilogrami!)!
Atstājām bērnus drošā Eināra Verro un vēl vienas skolotājas uzraudzībā un sākām izklīst, lai dotos dienas darbos. Atceļā mani pārņēma tāda neskaidra netaisnīguma sajūta – kaut kas visā šajā lietā šķita greizi. Atcerējos, kā bērni tur stāvēja pie robežkontroles: viens garāks, viens īsāks, Verro virs visiem, un tad sapratu, ka pati šo noteikumu būtība ir aplama. Katrs pasažieris ir citāds un vienīgais, ko AirBaltic šajā situācijā mēģina regulēt, ir viņu rokas bagāža. Ja ir jātaupa degviela, tad to jādara pārdomāti. Kādēļ 14-gadīgam bērnam, kurš knapi “aizvelk” (vai, drīzāk, “neaizvelk”) līdz 50kg, ir tādi pat noteikumi, kā kādam, kurš sver 130? Tad jau pilnas skaidrības labad vajadzētu ieviest kādu kopējā svara ierobežojumu. Ja mums ir iecerēta komunisma situācija, kad visi ir vienlīdzīgi, tad lai tā tiešām ir, nevis šāda kropļota sociālistiska vienlīdzības ilūzija.
Augusts 25, 2011 Komentēt
Kādu laiku nebiju apciemojis bērnu slimnīcu Vienības gatvē, par ko, jāatzīst, pārāk nebēdāju. Aizvakar tomēr nācās turp doties. Šajā reizē gan ne par slimnīcu, vienīgi par vienu skrejlapiņu, ko redzēju pagalmā, rūpīgi pielīmētu pie koka.
Skaisti draudzīgs aicinājums ar apmierinātiem un laimīgiem cilvēkiem, kuri kļūtu vēl laimīgāki, ja mēs pārvāktos uz dzīvi pie viņiem.
Vervēšana notiek visādos veidos un, ja slimnīcas administrācija to akceptē, kādēļ gan arī ne šādi?! Vienīgais, ko gribētos pielīmēt pie blakus koka – tikpat skaisti nodrukātu krāsainu plakātiņu ar smaidošiem vācu bērniem, kuri tāpat aicina latviešu bērnus doties uz turieni, jo mūsu ārsti un māsiņas būs tur jau priekšā.
Augusts 20, 2011 Komentēt
Vakar tāda bija, bet pamanīju to tikai vēlā vakarā, apskatot sociālās (pārsvarā amerikāņu) aktivitātes internetā. Visi, kuri gribēja padalīties/piedalīties ar savām vakardien uzņemtajām bildēm, varēja to darīt, iesūtot savu veikumu dažādos portālos, kuri tās labprāt pieņēma. Izrādījās, ka vakar bija tā retā diena, kurā praktiski nefotografēju. Vienīgā fotogrāfija no vakardienas, kura patiesībā tapa iepriekšējā naktī, ir ar kārtējo naktstauriņu uz virtuves žalūzijām, un kuram, kā parasti, nezinu nosaukumu. Lai sajustos solidarizējies ar fotografējošo pasauli, šo tomēr ievietoju vismaz savā dienasgrāmatā.
Taurenis, kurš varētu iedvesmot smalku ziemas apģērbu ražotājus
Jūlijs 28, 2011 Komentēt
Pēc “Rīta prieka” publicēšanas, kas radīja nelielu jautrību sociālajā vidē, intereses pēc apskatīju statistiku par apmeklētājiem. Pārējie nešķiet īpaši interesanti, bet man patika apmeklējumu aktivitāte no divām vietām (kas liecina par zināmu interesi), kurās, visticamāk, līdz šim neviens pat nenojauta par manas dienasgrāmatas pastāvēšanu. Viena no tām – Hipotēku banka, bet otra Latvijas Pasts. Savādā kārtā neatradu SEB saites, bet, iespējams, viņi izmanto kādu citu servisu, piemēram, Lattelecom vai vēl ko.
Latvijas Pasta nemiers gluži saprotams, kaut nezinu, vai šoreiz viņi ir pie vainas
Lai kā nebūtu, pagaidām atbildību par notikušo “neviens grupējums neuzņemas” 
.
Ienāca prātā doma, ka varētu mēģināt šo kaut kā pavērst noderīgā virzienā, piemēram nosūtīt bankām alternatīvo piedāvājumu, ka atvērsim kontu tajā bankā, kura gribēs sadarboties un atbalstīt mūsu projektus finansiāli. Jo šī nav komercstruktūra, bet biedrība, kuras darbības un mērķu realizēšanai vienalga nepieciešams atrast finansējumu. Vienīgi šķiet, ka nekādu atsaucību no bankām negūsim un konkursu varēs slēgt kā neizdevušos, jo nebūs pieteicies neviens pretendents.
Jūlijs 26, 2011 5 komentāri
Šodien ir Annas diena. Katru gadu šajā datumā tas atkārtojas. Cik vien atceros, Annas dienā nekad nav lijis (vismaz tajās vietās, kur esmu tajā laikā atradies). Varbūt pēkšņi šodien būs citādi. Kaut nekas, izņemot laika prognozes, par to neliecina. Ārā mierīgs, silts laiks, vienā pusē aiz kokiem joprojām tiek turpināts pabeigt kārtējo rajona daudzstāveni, pļaviņā otrā pusē attīstītāju nolīgtie vīri mēģina izzāģēt dažus kokus, lai, gadījumā, ja izdodas atkal uzstartēt celtniecību, kaut kad varētu sākt būvēt iecerētās daudzstāvenes. Vienīgi bērnu dārzā pāri ielai pagaidām klusums, tur, gaidot jauno sezonu, segas un spilvenus izklapēt sāks tikai augustā.
Lai nu kā, stāsts ir par ko citu, kas dāvāja prieku. Šorīt pie brokastu galda runājām par to, ka vajadzētu ieiet Uzņēmumu reģistrā, lai saņemtu reģistrācijas apliecību kādai biedrībai, ko pieteicām pirms neilga laika. Tikai bija šaubas, vai būs jau piereģistrēta, jeb, kā tas dažkārt gadās, kaut kas izrādīsies nepareizi ar dokumentu noformēšanu. Manas šaubas izkliedēja pastkastīte, līdz kurai aizstaigāju pēc brokastīm. Atradu vēstuli no SEB bankas, kura nešaubījās, bet droši zināja. Zināja, ka ir piereģistrēts un zināja, ka tam noteikti nepieciešams arī jaunā kaujinieka komplekts cīņai uzņēmējdarbības džungļos.
Toties šaubījās Latvijas Pasta nodaļas darbinieki, jo šādu saņēmēju mūsu adresē vēl nebija redzējuši. Tik ļoti šaubījās, ka pasvītroja adresi. Bet nezinu, kurš bija tas, kuram šaubas lika atvērt mums adresēto vēstuli vēl nepiegādātu. Jo tā atnāca atgriezta. Ne tikai atgriezta, bet arī papildināta ar alternatīvo piedāvājumu no Hipotēku bankas. Kas tas par mārketingu, kas ļauj uzsēsties uz astes savam konkurentam un, izmantojot tā resursus, mēģināt ieblēdīt savus pakalpojumus? Vai varbūt tā ir kāda nesaprotama sadarbības forma – SEB, zinot, cik Latvijas valstij grūti, mēģina tai palīdzēt, piestutējot draudzīgu plecu pasta izdevumu mazināšanai?
Jaunā uzņēmēja komplektu komplekts - divi vienā
Lai kā nebūtu, tagad zinu, ka droši varu doties pēc reģistrācijas dokumentiem, jo tie būs kārtībā:)! Priecīgu Annas dienu visiem!
Jūlijs 11, 2011 5 komentāri
Vēlajās vakara/nakts pastaigās ar sunīti, bieži nonākam Rīgas Stradiņa universitātes pagalma pusē. Pagājušajā gadā tas, reizē ar celtniecības darbiem, tika skaisti sakopts un tur tika izveidota brīnišķīga relaksācijas zona ar zālājiem, soliņiem un strūklaku. Šogad, šķiet, kopš pavasara uzradās vēl pa kādai jaunai būvei. Tā kā parasti tur nonākam jau tumsā, tad dzīvības pazīmju tur maz, vienīgi vietējie rajona sabiedriskie sanitāri pārlūko atkritumu tvertnes un reizēm kāds jauniešu bariņš pavada laiku ar līdzpaņemtu dzērienu vai bez tā. Kādā reizē uzmanību piesaistīja konteinera tipa būdiņa, kurai no durvju starpām spīdējā gaisma. Uz to skatoties neradās skaidrība par šīs mājiņas funkciju – tā kā pagaidu noliktava, tā kā mantu glabātava.
Mazā mājiņa ar aicinošo uzrakstu ienākt atvilkt elpu. Aicinājumu parakstījusi RSU SP (varbūt domāta saimniecības pārvalde?). Uzņemts naktī, tādēļ necentos neko sagaišināt.
Tomēr, ņemto vērā vispārējo pagalma sakoptību, skaidrs, ka tā tur nav nolikta nejauši. Saņēmāmies ielūkoties iekšā un pavērās patīkami pārsteidzoša aina. Dzīvas dabas un spoguļu savienojums rada bezgalīgas dabiskas vides sajūtu. Un diennakts tumšajā laikā tas ir jo iespaidīgāk.
Bezgalības sajūta sešos kvadrātmetros. Melnie laukumi tādēļ, ka durvis ir atvērtas, bet ārā ir nakts.
Ja mēģinām ieiet, pēkšņi mūsu kļūst daudz – varbūt tā arī kāda versija ilūzijai, ka latviešu tauta nebūt neizmirst…
Ietilpības ziņā ne pārāk liela, toties ieejot plašuma sajūta ir brīnišķīga. Un pēkšņi mūsu ir daudz, neuztraucoties par to, ka izskatāmies ļoti līdzīgi viens otram. Vienīgi sunītis tomēr nespēja nosēdēt mierā:).
Lai kā nebūtu, patiess prieks par šādām jaukām lietiņām, pat ja no tādām nav īpaša un izmērāma labuma mūsu sagurušajai tautsaimniecībai.
Jūnijs 22, 2011 2 komentāri
Apsveicu visus jāņotājus un novēlu, lai nevienam nav tādu Jāņu kā mana iepriekšējā ieraksta dziesmā!
Saprges palaidnības Gunārs par būšanām un nebūšanām skriešana, ēšana un citas šanas Vienmēr karsta tēja
